Bija ministrijas viendienītes, bet tagad ir stabilitāte. Saruna ar Ivetu Reinholdi 6
Lai gan pirmsvēlēšanu laikā idejas par birokrātijas samazināšanu ir populāras, šobrīd nav īstais laiks, lai apvienotu ministrijas, uzskata Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas vadītāja, asociētā profesore Iveta Reinholde.
– Vai Latvijā nepieciešamas reformas Ministru kabineta struktūrā?
– Šobrīd nav akūtas nepieciešamības reformēt kādu ministriju. To varēja darīt ekonomiskās krīzes gados, lai samazinātu valsts aparāta izdevumus. Šobrīd arī nav īstais laiks, lai apvienotu ministrijas, jo tūlīt sāksies Latvijas prezidentūra ES Padomē un reformas tikai varētu radīt nevēlamas problēmas tās īstenošanā. Turklāt ministriju apvienošana, ja tāda notiktu, prasītu dziļākas reformas valsts pārvaldē. Piemēram, savulaik tika izveidota Veselības ministrija, bet pirms tam politika veselības aprūpē tika organizēta caur departamentu Labklājības ministrijā. Veidojot Veselības ministriju, tolaik uzskatīja, ka par veselības nozari tās sarežģītības dēļ jārūpējas īpašai ministrijai.
Politikā ideja par birokrātijas samazināšanu ir populāra jau kopš 19. gadsimta, un arī mūsdienās visās Eiropas valstīs politiķi to labprāt izmanto kā trumpi priekšvēlēšanu kampaņās. Sabiedrībai patīk šādas idejas. Tomēr neatkarīgi no piederības politiskajiem spēkiem birokrātija ir nepieciešama. Piemēram, Latvijā ministrijas izstrādā 75 procentus likumprojektu un, ja tās būs vājākas, deputātiem daudzi likumi būs jāveido pašiem un tas palēninās lēmumu pieņemšanas procesu.
– Kā vērtējat Latvijā izskanējušās idejas par ministriju apvienošanu vai jaunu veidošanu?
– 90. gadu sākumā mums bija vairāk ministriju, jo toreiz mācījāmies demokrātisko procesu un politiku, kā arī tirgus ekonomiku. Tās bija aktuālas mācību stundas mūsu izaugsmei. Pēdējos desmit gados mums ir stabilitāte – izveidojušās ministrijas, kas pārrauga nozares, sadarbības mehānismi ir labi atstrādāti, piemēram, ar Eiropas Komisiju un dažādām Baltijas jūras reģiona institūcijām. Protams, ik pa laikam rodas jaunas idejas. Vienu brīdi Latvijas politikā būtiski bija ģimenes jautājumi un radās Bērnu un ģimenes lietu ministrija. Tagad ar šīm lietām nodarbojas Labklājības ministrija, un neredzu vajadzību to mainīt. Iepriekšējo valdību laikā bija dažādas prioritātes un radās īpašu uzdevumu ministru sekretariāti. Tie parādījās, lai risinātu tolaik sasāpējušās problēmas, taču vairāk kalpoja kā instruments politiskā līdzsvara nodrošināšanai koalīcijā. Tās bija ministrijas viendienītes.
Tagad ir ideja par Attīstības ministriju, taču man uzreiz rodas jautājumi – kādas funkcijas tai būs? Ko darīs Pārresoru koordinācijas centrs un kas notiks ar Nacionālā attīstības plāna izstrādi?
– Kāds ir jūsu viedoklis par Eiropas lietu valsts ministra amata veidošanu?
– Ja tas atvieglo prezidentūras vadīšanas procesu, par to varam diskutēt. Taču jāņem vērā, ka tie būs lieki izdevumi, uz ko sabiedrība skatīsies šaubīgi. Varbūt ar prezidentūras pienākumiem var tikt galā esošajā valdības formātā? Mums ir gana spēcīga Ārlietu ministrija un arī ES prezidentūras sekretariāts, kas strādā labi. Drīzāk pārējām ministrijām ciešāk jāsadarbojas ar “atslēgas ministriju”. Ja runājam, ka prezidentūrai nepieciešama “seja”, tad tās funkcijas var pildīt arī Ministru prezidente vai ārlietu ministrs.
