– Vai šī piederība ir Latvijas valstij vai teritorijai? Minētā pētījuma sakarā bieži ticis pieminēts vārds “patriotisms” – 65% aptaujāto cittautiešu bija atbildējuši, ka uzskata sevi par Latvijas patriotiem, bet nebija skaidrojuma, ko viņi saprot ar vārdu “patriots”. Varbūt kāds ir latviskas Latvijas patriots, cits – Latvijas PSR patriots, cits – eiropeiskas Latvijas patriots, cits – krieviskas Latvijas patriots. 21
– Taisnība, ja mēs sāktu dešifrēt šo vārdu, tik tiešām izrādītos, ka sapratne ir ļoti dažāda. Arī latviešu vidū patriotisms tiktu definēts ļoti dažādi.
– Bet vai tā nav manipulēšana, ja šādus datus vēlāk izmanto politiskiem secinājumiem?
– Tos var izmantot dažādiem mērķiem. Vārds “patriotisms” tomēr ir kā simbols. Simboli pēc būtības ir diezgan abstrakti, un, ja tos sāk bakstīt, tad tie izirst. Ja cilvēks teic, ka viņš ir kādas lietas patriots, tas nozīmē, ka viņam šī lieta rūp, viņš nav vienaldzīgs. Savukārt tie, kas saka, ka nav patrioti, ir vienaldzīgie – viņuprāt, te viss var jukt un brukt, viņiem tas nerūp. Ir interesanti salīdzināt šo attieksmi ilgākā laikā – vai patriotu skaits pieaug vai samazinās. Jebkurā gadījumā baidos, ka saliedētību nav iespējams panākt tādā veidā, ka viena puse otrai vienkārši pamācīs, kā dzīvot, viņiem šo pamācību iespaidā nokritīs zvīņas no acīm, un viss būs kārtībā. Tas tomēr ir process, kur abām pusēm – gan latviski runājošai, gan krieviski runājošai – jāsper soļi pretī.
– Un kādi būtu tie soļi, kuri būtu jāsper latviski runājošajai daļai? Politiķi jau arī mokās ar šo jautājumu – mudina veidot televīzijas raidījumus, varbūt pat īpašu TV kanālu krievu valodā, sola piešķirt naudu latviešu valodas kursiem…
– To var darīt, taču atsevišķi šīs darbības vien nebūs problēmas risinājums. Pirmais jau būtu attieksmes maiņa – politiķiem jābeidz izmantot šīs tēmas savtīgās politiskās interesēs. Tas parasti tiek veikli iegriezts pat tad, ja jautājumam nav tiešas saistības ar šo tēmu. Piemēram, atcerēsimies, kas notika, kad parādījās Ingunas Sudrabas partija – uzreiz tika radīta šaubu ēna, ka varbūt aiz viņas stāv Krievijas intereses. Patiesībā tā ir viena no Latvijas politikas centrālajām asīm – visi, kas nav ar mums, kas šobrīd pat taktiskus jautājumus nevēlas risināt tieši tā kā mēs, grib Latviju pārdot Krievijai.
Varētu spert dažādus soļus – tie būtu gan krievvalodīgi mediji, gan viedokļu līderi, kas varētu uzrunāt krievus. Patiesībā tā būtu vesela ekosistēma, kas sastāvētu no daudziem ķieģelīšiem, taču to nevar uzbūvēt vienas dienas laikā, ir vajadzīgi gadi. Tomēr es apšaubu pašreizējās politiskās elites vēlmi ko tādu darīt. Pie mums elites pārstāvji mēdz daudz un skaisti runāt, taču reāli darbi neseko.
