– Viens no jautājumiem, kas parādījās jūsu pētījumā, bija Latvijas krievu attieksme pret Krimas sagrābšanu, un bija diezgan liels cilvēku skaits, kas pauda atbalstu Krievijas rīcībai. 21
– Tā tas ir. Aptauju dati, protams, vienmēr ir bezkaislīgi, taču, ja sāk tos interpretēt, es teiktu, ka tajos parādās daudz satraucošu indikatoru. Protams, mums bieži patīk pārspīlēt draudošās briesmas, taču nevar arī izlikties, ka viss ir kārtībā. Attieksme pret Krimu ir viens no indikatoriem.
– Ja mēs runājam no latviešu redzespunkta – ja jau krievi atbalsta Krimas pievienošanu Krievijai, tad viņi var atbalstīt arī Latvijas pievienošanu?
– Es nedomāju, ka te var vilkt tiešas paralēles, te drīzāk rodas jautājums – kāpēc ir tādas atbildes? Krima ir diezgan tālu, un diez vai cilvēkiem pašiem par to varētu izveidoties kāds stabils viedoklis. Tātad ir vajadzīgs kāds, kas šo nostāju pavēsta – masu mediji. Šīs atbildes liecina, ka krievvalodīgie dzīvo Krievijas informācijas telpā, un no tās arī veidojas viņu attieksme. Maskava viņiem ir pateikusi, kā būtu jādomā, un viņi tam ir noticējuši. Bīstamība ir tajā, ka Krievijas mediji šo nostāju var veidot ne tikai par Krimu, bet arī par citiem jautājumiem, kuri gan var būt saistīti ar mums ļoti tiešā veidā. Diemžēl Latvijai nav varas pār ļoti lielas iedzīvotāju daļas prātiem.
M. Antonevičs: – Jūs jau teicāt, ka Latvijas sabiedrība ir sašķelta valodas jautājumā, kas it kā izskaidro, kāpēc krievvalodīgie skatās Krievijas televīzijas. Taču vai te tomēr nav runa par daudz dziļākām vērtībām un vēsturisko pieredzi – to pašu okupācijas un padomju mantojumu, kas jau saknē paredz ja ne negatīvu, tad vēsu attieksmi pret neatkarīgu Latvijas valsti. Viņi jau nav pārgājuši uz Krievijas informācijas telpu, viņi to vienkārši nekad nav pametuši.
– Valoda, protams, ir svarīgs faktors, taču nebūt ne vienīgais. Daudziem Krievijā ir tuvi draugi, paziņas, intereses un tā tālāk. To diez vai var un vajag mainīt, būtu jāmeklē citi saliedēšanas mehānismi, kā piesaistīt šos cilvēkus Latvijas vērtībām. Ja piemin vārdus “padomju mantojums”, tad daudziem šķiet, ka šī problēma būtu viegli atrisināma ar paaudžu maiņu. Taču aptauju dati to neapliecina, tieši pretēji – starp nelatviešiem tieši vecāki cilvēki, kuriem it kā ir tas “padomju mantojums”, biežāk atbild, ka viņi jūtas piederīgi Latvijai. Jauniešiem šīs piederības sajūtas nav.
