Sabiedrība sašķelta, tas arī bez pētījumiem redzams. Saruna ar Arni Kaktiņu 21
Ar sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktoru Arni Kaktiņu sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Citēšu jums neseno Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas izteikumu avīzē “Vesti segodņa”, kurā viņa atsaucas uz SKDS pētījumu par integrāciju: “Man kategoriski nepatīk vārds “integrācija”, mums nevajag nevienu integrēt. Mēs visi šeit dzīvojam, un aptauja, kas nesen tika veikta pēc valdības pasūtījuma, skaidri parādīja, ka mazākumtautību pārstāvjus uztrauc tie paši jautājumi, kas latviešus. Tā ir labklājība, veselības aprūpe, sociālās garantijas, izglītība.” Taču tas liek jautāt, vai jūsu veiktie pētījumi vienmēr tiek precīzi interpretēti? Piemēram, šajā gadījumā. Protams, integrācija ir daudz lamāta un kritizēta, bet vai var tā paziņot, ka tā tagad vispār nav vajadzīga? Turklāt nauda budžetā tai gan ir paredzēta.
– Man ir grūti spriest, ko tieši domājusi valdības vadītāja – vai viņai nepatīk integrācija kā termins vai integrācija kā process. Tā neapšaubāmi ir ļoti sarežģīta lieta, kurai ir dažādi līmeņi, lai gan publiskajā telpā tā bieži tiek pārlieku vienkāršota, izceļot vien dažus aspektus.
Integrācijas pretstats ir sašķeltība, un, ja mēs vēlamies, tad varam sabiedrību sadalīt līdz indivīdu līmenim, jo pilnīgi vienādi nedomā neviens. Vēl vairāk – pat cilvēka psihē var būt plaisas, pretrunas, un arī viens cilvēks var būt iekšēji sašķelts. Taču pat bez pētījumiem ir skaidrs, ka Latvijas sabiedrība ir dziļi sašķelta, un viena no lielajām šķēluma līnijām diemžēl ir pēc etniskā vai precīzāk – valodu principa. Pat Bībelē teikts: “Ikviena valsts, kur iekšējs naids, aiziet bojā; un ikviena pilsēta vai nams, kur iekšējs naids, nevar pastāvēt.” Citiem vārdiem – tas, kas ir sašķelts, nevar būt stiprs, vai, kā tagad saka – ilgtspējīgs.
Tas, ko mēs šobrīd redzam Ukrainā, labi parāda mehānismus, kā tas viss var materializēties. Ir jābūt aklam, lai neredzētu, cik tas ir bīstami. Pirmkārt, tas būtu jāapzinās politiskajai elitei. Ja atgriežamies pie aptaujām, tās tiešām rāda, ka “ierindas cilvēku” līmenī lielu problēmu nav.
Protams, vienmēr būs kāda saujiņa ekstrēmistu ar patoloģiskām nosliecēm, kas centīsies provocēt uz konfliktiem un cerēs, ka mediji, tostarp “Latvijas Avīze”, par viņiem uzrakstīs. Tas varbūt ir galvenais motīvs, kāpēc viņi ar to vispār nodarbojas. Taču nopietnākas problēmas ir politiskajā elitē. Tā ir iemācījusies ļoti veikli profitēt uz sabiedrības sašķeltību un izmantot šos mehānismus cīņā par varu. Metodes ir uztaustītas, izstrādātas, un tagad tās var redzēt katrās vēlēšanās.
