“Sabiedrība kļūst gudrāka.” Saruna ar dziesminieku Kārli Kazāku 0
Arī tie, kuri vēl nepazina dziedātāju un komponistu KĀRLI KAZĀKU, par viņu uzzināja pērn pēc augsti vērtētā izloksnēm veltītā LTV projekta “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku”.
Nu dziesminiekam noslēdzies trakais Ziemassvētku koncertu laiks, taču tas nenozīmē, ka darbs būtu apstājies. Šovakar priekšā koncerts kopā ar Gintu Solu “Rāmkalnos”, vasarā atsāksies “Velomūzika”, bet visu caurvij nepieciešamība sakārtot jaunu albumu.
Intriģējoši, ka dažādos avotos esmu lasījusi atšķirīgu informāciju – gan par jūsu galdnieka izglītību, gan darbu Rīgas Tehniskajā universitātē un darbu mārketinga un komunikāciju uzņēmumā. Taču nekur neesmu atradusi, kā pievērsāties muzicēšanai…
K. Kazāks: Pabeidzu skolu ar mūzikas novirzienu, un tad šķita, ka mūzikai jāmet miers. Tas bija 20. gadsimta 90. gadu sākums – kāda māksla, jāmeklē, ko apēst… Izvēlējos profesiju, kurā vari kaut ko uztaisīt, saņemt naudiņu un dzīvot nost. Bet mūzika… man bija kādi 14 gadi, kad izdomāju – iemācīšos spēlēt ģitāru un patikšu meitenēm.
Tas nostrādāja?
Apprecējies esmu, bet vai tādēļ, nezinu (smejas). Ar laiku jau atrod dažādus citus motīvus. Pamazām sapratu – man garlaicīgi spēlēt citu sarakstītas dziesmas, tāpēc esmu pilnīgi nederīgs ballītēm, jo nezinu populārās melodijas – ne Paula sarakstītās, ne ārzemju. Varu spēlēt tikai savas, tās, kas pie manis aizķērušās. Ar dziesmām tā ir, arī paša dziesmām – tās vai nu saaug ar mani, vai ne. Uzrodas kāda jauna, pēc pusgada secinu – pazudusi. Tātad nevajadzēja.
Tādēļ arī koncertos spēlēju to, kas man nāk prātā. Varu koncerta vidū sākt dziesmu, ko neesmu gadu spēlējis. Ne vienmēr uzreiz izdodas, varu kaut ko aizmirst, mans klausītājs pieradis, ka varu pusdziesmā apstāties un pateikt: neatceros. Dziesmas jau nav akmenī iecirstas.
Tiekat dēvēts par dziesminieku. Nekādi nevar saprast, kā šo nosaukumu piešķiram – ir mūziķi, kuri dzied pašu sarakstītas dziesmas, tomēr dziesminieki neskaitās. Un ir tādi, kuri dzied citu sarakstītas, tomēr ir dziesminieki…
To nosaukumu piešķir sabiedrība. Es pats sevi nekad par dziesminieku neesmu saucis. Pat nelietoju šo vārdu.
Man šķiet, vārds “dziesminieks” uzliek lielu atbildību, tas ietver sabiedrības pārstāvēšanu – kaut ko lielāku nekā tad, ja esi vienkārši mūziķis, kurš iet un padzied savas dziesmas. To Latvijā pelnījis – nu, nezinu, varbūt Sīmanis (Haralds Sīmanis. – L. K.-Š.). Ja man to piešķir, jūtos pagodināts, bet pats pēc tā sevišķi neraujos.
Bet varbūt tas ir tāpēc, ka jūsu darbība ir atšķirīga – darāt to, kas patīk pašam, taču sabiedrība tiek iesaistīta vairāk nekā tikai pasīvi klausītāji?
Esmu mēģinājis izdomāt skaistus attaisnojumus tam, ko daru, bet tas tomēr ir iekšējs egoisms.
Ar “Velomūziku” – es jau braucu, no cilvēkiem savācu tās foršās emocijas. Tāpat izlokšņu dziesmas – dzima ideja pašam priekš sevis to darīt, padauzīties, bet droši vien ne tam cilvēkam savulaik izpļāpājos, un tas pārvērtās par televīzijas projektu.
Ļoti labi, protams, ka tā notika, jo tad, ja būtu palicis pats ar sevi, tagad droši vien tikai otro izlokšņu dziesmu vēl būtu sarakstījis. Katrā ziņā, to sākot, neiedomājos, ka izlokšņu dziesmas izaugs par tādu piedzīvojumu – dziesmas rakstot un ar cilvēkiem runājot, biju spiests daudz sakārtot arī savā galvā. Ja kāds kaut ko ir saņēmis no tiem raidījumiem – labi, bet tur vairāk Dāvis (Dāvis Doršs ar savām fotogrāfijām ir ilustrējis 2017. gada nogalē iznākušo Kārļa Kazāka albumu “Dzirdi balsis”. – L. K.-Š.) un režisores rūpējušās, lai būtu interesanti. Tie bija trīs forši gadi man pašam.
Klausījos izlokšņu dziesmas un brīnījos, kā var tik precīzi iejusties tik daudzos atšķirīgos runasveidos. Protams, nevaru novērtēt, cik precīzi atveidoti pārējie, bet mana dzimtā Aknīstes sēļu izloksne ir perfekta…
Ar sēļu mēli gāja grūti – visus burtus dzirdi, bet saliec kopā – un nav tā skaņa. Protams, muzikālā dzirde palīdz, kaut gan nevaru teikt, ka man tā būtu perfekta, taču no manas puses tā vairāk ir rotaļa. Es jau nerunāju visās izloksnēs, tikai sagatavoju dziesmas. Daļa izlokšņu nāk vieglāk – kā ventiņu vai Kārķu izloksne, pieļauju, tas man asinīs, jo es tomēr esmu pa pusei no ventiņiem, pa pusei – no Kārķiem. Grūtāk ar tām, kas jau gandrīz izzudušas, kā malēniešu izloksne, kurā vairs tikpat kā nerunā. Prieks skatīties uz cilvēkiem, kuri cenšas to saglabāt.
Kā daļēji izloksnes vidē augušam cilvēkam, man skumji, ka tās zaudējam.
Man šķiet, lielākais zaudējums ir tas, ka nebūs vairs iespēju izteikt kultūras atšķirības. Latgales viesmīlība nevar skanēt literārajā valodā, tā plūst pilnīgi citādi. Tas ir tas, kas pamazām pazūd. Bet, kad man reizēm jautā: vai nav žēl?… Pirmajā brīdī izklausās skarbi, bet – nē, nav žēl. Es taču pats arī esmu pārmaiņu produkts, nerunāju kā 20. gadsimta 50. gados, vēl jo vairāk negribētu būt 16. gadsimta produkts, kad kurzemniekam droši vien būtu bijis grūti ar sēli sarunāties. Vai ir slikti, ka tagad varam sarunāties? Nē, nav slikti.
Protams, ir sentiments par kultūratšķirībām, kas izzūd, bet man liekas – nav jābēdājas, jāķer aiz astes tās, kas vēl ir, jāpiefiksē.
Vai ir jau zināms, kurā virzienā šogad vedīs “Velomūzika”?
Atgriezīsimies Latgalē – nojaušams, ka maršrutā būs gan Atašiene, gan Vārkava, Indra, Auleja – tādi nosaukumi, kuru vietās gribas nonākt vēl un vēl, nemaz nerunājot par mazajām vietām, kurām cauri jābrauc. Redzēs, kā mums veiksies, Latgale jau sagādā pati savus piedzīvojumus.
Vai bērni nepiesakās līdzi? Nu jau gana lieli.
Meita kādreiz ir teikusi, ka gribētu līdzi, bet pieļauju, ka slodze varētu vēl būt par grūtu, jo mēs jau nebraucam pa ceļiem – pa mežiem, pa takām, brīžam riteņi jānes. Esmu sapratis, ka ir jābūt nogurumam. Tajās dienās, kad aizripināt sanāk viegli, velomūzikai kaut kā pietrūkst. Vajag to kaifu, ka esi nobraucis, piekusis, un, ja vēl labi cilvēki pretī, ugunskurs un dziesmas, tad velomūzika ir izdevusies.
Pārejot no poēzijas uz dzīves prozu – jūs pērn iestājāties partijā?
Es neiestājos, biju starp “Attīstībai/Par!” dibinātājiem, bet vīlos dažos tās lēmumos un patlaban esmu ļoti neaktīvs.
Tā nav pirmā reize, kad viļos paša dibinātā partijā, pirmā bija Pilsoniskā savienība, no kuras izstājos.
Droši vien arī no “Par” izstāšos. Man nav kā daudziem bail sevi saistīt ar partiju vārdiem, varu paskaidrot savu izvēli, pastāstīt, ko vēlos, kādai, manuprāt, vajadzētu būt partijai. Ja ar manu balsi ir par maz, lai šo līniju noturētu… Ir jautājumi, kur es varu kaut ko palīdzēt, bet ir tādi, kuros ar manu balsi ir par maz. Man arī nav vēlēšanās šķelt. Pasaku savu viedokli, citi pasaka savējo. Vai kāds tajā ieklausās… Īpaši nesteidzos prom, jo neredzu neko vietā, kam savu balsi atdot. Un man nav arī bail, ka teiks – viņš staigā pa partijām, meklē laimi.
Jūs jau neesat no partijas ne Saeimā, ne kādā amatā…
Nē, no kopējā “Attīstībai/Par!” salikuma atteicos kandidēt, jo neredzēju savu iespēju ietekmēt partijas lēmumus. Nevar īsti teikt, ka biedri netiek ņemti vērā, jo “Par” kopumā ieklausās, ir diezgan demokrātiski, bet, ja pašos pamatos ir nesaskaņas, tad grūti šādu partiju ar savu vārdu pārstāvēt. Un lēkt no partijas ārā, kad esi jau Saeimā… Mūsu vēlēšanu sistēmas pamatā tomēr ir uzticība partijai, kaut gan man patiktu, ja būtu vairāk individuālās atbildības.
Teicāt, ka zināt, kā vajadzētu darboties partijai, kurai jūs atdotu savu balsi….
Man liekas, pats būtiskākais ir atteikties no liela ārēja finansējuma, pēc būtības – atteikties no tā, ka tevi regulē. Mēs jau varam runāt, ka re, uz papīra mums nav lielu finansētāju, bet neviens taču nav dumjš.
Godprātīga spēja atteikties no liela finansējuma automātiski uzlabo demokrātiskos procesus partijās.
Jo, protams, tam ir ietekme ikdienas lēmumos – ja ir izvēle starp tāda biedra viedokli, kurš maksā ikdienas biedranaudu, un otru, kurš ar savu naudu uztur birojus, tad skaidrs, kam tiks priekšroka.
Bet es domāju, ka lēnām, pamazām tas mainās, likumos jau tiek ierakstīts, cik daudz var brutāli ieskalot naudu partijās, un arī pati sabiedrība kļūst gudrāka, to redzam pēc visiem procesiem. Protams, nevarējām gaidīt uzreiz sabiedrību, kas izprot demokrātiju. Tas ir process, un mums jāpierod, ka varam un mums vajag noteikt, kā risināties procesiem, un nevis ar akmeni Saeimas logā, bet ar to, ko pats dari.
