Griba aizstāvēt valsti jāliek aizsardzības koncepcijas pamatā, spriež eksperti 29
Veidojot jauno Valsts aizsardzības koncepciju, jāpatur prātā, ka galvenais nav ieroču iepirkšana, bet sabiedrības gatavība aizstāvēt savu valsti. Tas nozīmē, ka jāpastiprina Latvijas informatīvās telpas aizsardzība un jāveicina sabiedrības apņēmība pretoties – tāds viedoklis vairākkārt izskanēja pirmdienas publiskajā diskusijā “Kā sargāsim Latviju: jaunā Valsts aizsardzības koncepcija”.
Diskusiju rīkoja Latvijas Ārpolitikas institūts un Aizsardzības ministrija (AM) nolūkā noskaidrot sabiedrības viedokli par to, kam jaunajā koncepcijā vajadzētu pievērst uzmanību, ko mainīt, ko atstāt pa vecam. Iepriekšējo aizsardzības koncepciju Saeima apstiprināja pirms diviem gadiem, un ierastā prakse paredz koncepcijas atjaunošanu ik pēc četriem gadiem. Dokumenta projektu apspriež valdība un pēc tam apstiprina Saeima. Uz aizsardzības koncepciju tiek balstīti citi Latvijas valsts aizsardzības attīstības un plānošanas dokumenti.
Viesnīcā “Albert Hotel” diskusijai atvēlētā telpa izrādījās ļaužu pilna. Pirmajās rindās sēdēja Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja Solvita Āboltiņa (“Vienotība”), “Vienotības” deputāti Aleksejs Loskutovs, Lolita Čigāne, Atis Lejiņš. Publikā bija arī personas no ārvalstu diplomātiskajām pārstāvniecībām, ministriju pārstāvji, pa kādam politologam. Ievadvārdus sacīja AM valsts sekretārs Jānis Sārts, kurš uzsvēra, ka kopējā drošības situācija Eiropā pēdējos gados pasliktinājusies ne tikai Ukrainas, bet arī Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstu nestabilitātes un stāvokļa neprognozējamības dēļ. Tad vārds tika dots Ārlietu ministrijas Drošības politikas un starptautisko organizāciju direkcijas vadītājai Baibai Bražei. Diplomāte atgādināja, ka līdzšinējā pasaulē valdošā kārtība patlaban tiek apstrīdēta un rodas šaubas par starptautisko likumu un līgumu uzticamību. Tādā situācijā Latvijai atliek paļauties uz valstīm, ar kurām mums ir kopīgas vērtības. Jārēķinās, ka Latvijas drošība nākotnē var tikt apdraudēta jebkurā veidā – arī ar propagandu un kiberuzbrukumiem.
NBS Apvienotā štāba priekšnieks ģenerālmajors Juris Zeibārts, lai arī militārpersona, no runātājiem bija pirmais, kurš akcentēja sabiedrības izglītotības un pretoties gribas nozīmi: ”Valsts aizsardzība un pretoties griba sākas sabiedrībā. Es to varētu nosaukt kā sabiedrības izglītošanu par valsts aizsardzību.” Bez šādas gribas nebūs iespējams izpildīt militāros uzdevumus.
Tāpat jaunajā koncepcijā būtu vairāk jāpievēršas informatīvās telpas aizsardzībai: ”Mūsdienās liela daļa cīņas notiek informatīvajā telpā; cīņas izcīna ne tik daudz ar ieročiem, cik vārdiem. Tas, uz ko tiek spēlēts, ir vispirms sabiedrības un pēc tam bruņoto spēku pretoties gribas graušana.” Lai arī ģenerālmajors līdzšinējo Valsts aizsardzības koncepciju atzina par joprojām derīgu, tomēr pie nepieciešamiem papildinājumiem tika minēta arī citu valsts institūciju lomas paaugstināšanu valsts aizsardzībā. Piemēram, lielāka nozīme valsts aizsardzībā būtu jāpiešķir Iekšlietu ministrijas struktūrām – policijai, robežsardzei (šo struktūru pārstāvji konkrētajā diskusijā gan nepiedalījās, taču organizatori apņēmās tos nākamreiz uzaicināt).
No vidējā ranga virsnieka praktiskā redzespunkta uz lietām raudzīties aicināja Rezerves virsnieku un instruktoru neformālās apvienības pārstāvis, atvaļinātais kapteinis Mārtiņš Vērdiņš. Viņš aizrādīja, ka Latvijas aizsardzības koncepcijai būtu jālīdzinās Lietuvas un Igaunijas koncepcijām, jo problēmas un militārās spējas visām trim valstīm ir gandrīz vienādas. Dokuments turklāt būtu jāskata un jāpapildina biežāk nekā tikai četros gados. Vēl starp Vērdiņa priekšlikumiem bija treniņi valsts struktūru amatpersonām lēmumu pieņemšanai ārkārtas apstākļos un plašāka sabiedrības informēšana par to, kas konkrēti ir Latvijas valsts drošības apdraudējums, kas ar to tiek saprasts. Kaut tādas lietas klāstīt ir nepopulāri, valstij tāpat būtu jāpaskaidro, cik stundas vai diennaktis bruņotajiem spēkiem jānoturas un ”ko mēs darām pēc tam…”. Proti, kādi ir karavīru un iedzīvotāju pienākumi situācijā, ja valsts tiek okupēta. Igaunijā noteikts, ka katra pilsoņa pienākums tādā gadījumā ir izrādīt pretestību.
Arī Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis runāja par ciešākas ministriju, arī Kultūras un Satiksmes ministrijas, un valsts institūciju sadarbības nepieciešamību, jo ”hibrīdkarš prasa hibrīdrisinājumus”. Pieredze liecina, ka Krievija sociālo procesu ietekmēšanai izmanto nevalstiskās organizācijas, arī tādas, kas saistītas ar biznesa struktūrām. Nedrīkst aizmirst, ka valsts drošībai draudus rada arī kontrabanda un korupcija. Ko nozīmē nespēja kontrolēt robežas, demonstrē Ukrainas piemērs. Tie kontrabandisti, kas māk valstī ievest cigaretes, mācēs ievest arī ieročus. Un cilvēki, kas mīl naudu, būs ar mieru to pieņemt arī no Latvijas ienaidniekiem lēmumu pieņemšanas ietekmēšanai.
AM valsts sekretāra vietnieks Jānis Garisons sprieda, ka koncepcijā būtu jāuzsver Latvijas apņēmība ieguldīt savā aizsardzībā, celt gatavības pakāpi un mācību līmeni, ne tikai paļauties uz saviem sabiedrotajiem. Garisona pieminētā nepieciešamība pēc jauniem personāla papildinājuma risinājumiem auditorijā automātiski izraisīja debates par obligātā militārā dienesta (OMD) atjaunošanas iespējām. Garisons atzina, ka OMD atjaunošana būtu dārgs risinājums, taču var veidot arī jauktas struktūras vienības, balstoties gan uz brīvprātību, gan profesionālo dienestu. OMD, ja arī pildītu audzināšanas darbu un būtu ar nozīmi sabiedrībā, taču tas neatrisinātu visus ar valsts aizsardzību saistītos jautājumus. Diskusijas nobeigumā tika rezumēts, ka tas, kā tieši papildināmas Latvijas aizstāvju rindas, varētu būt aplūkojams temats nākamajā diskusijā. Ir paredzēta vesela šādu sabiedrības viedokli noskaidrojošu pasākumu sērija ar uzdevumu ”identificēt problēmu”.