“Sabiedrībā ir apmulsums, bet kristīgās vērtības jau nepazūd.” Saruna ar bīskapu Andri Kravali 2
Nesen katoļu baznīca Latvijā ordinēja jaunu bīskapu – līdzšinējo Rīgas arhidiecēzes ģenerālvikāru priesteri Andri Kravali. Pēc dievkalpojuma viņš dāvināja lavandām pildītus maisiņus, ko rotāja krusta zīme un uzraksts “Turamies”. Uz jautājumu, ko šī dāvana simbolizē, bīskaps atbild, ka to izgatavojusi māksliniece no Svētās Terēzes draudzes, kurā viņš kalpojis iepriekš. Vārds “Turamies” nāk no 20. psalma, kurā Dievs svētī un visam liek labi izdoties. Pirms Vasarsvētkiem ar A. Kravali sarunājos gan par viņa jauno kalpojumu bīskapa amatā, gan baznīcas lomu sabiedrībā.
Kādi ir jūsu jaunie pienākumi?
A. Kravalis: Šobrīd turpinu kalpot Sv. M. Magdalēnas draudzē kopā ar brīnišķīgiem priesteriem – Karolu no Polijas un priesteri Saimonu no Indijas. Mūsu draudzē kalpo arī pastāvīgais diakons Dainis ar savu dzīvesbiedri Baibu un bērniem. Kopā ar mums ir arī emeritētais bīskaps Jānis Cakuls, kurš jau pavisam drīz svinēs savu dzīves 93. jubileju. Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs ir lūdzis mani pārstāvēt Latviju Eiropas Savienības bīskapu tikšanās reizēs, iesaistīties jauno dievnamu celtniecības projektos un arī turpināt iesāktos darbus un kalpošanas. Esmu pasniedzējs vairākās katoliskajās mācību iestādēs. Tāpat manos pienākumos ietilpst garīga saikne ar Tunisijā esošo Migirpas vēsturisko bīskapiju, kuru man uzticējis Svētais tēvs Francisks.
Nupat aizvadītas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Bet pirms tām aktualizējās bīskapu aicinājums vēlētājiem, kas izraisīja negaidītu rezonansi – KNAB pārbaudi. Šis gadījums raisa jautājumu par baznīcas lomu mūsdienu sabiedrībā. Kāda, jūsuprāt, tā ir?
Baznīcas sūtība, pilnvaras un pienākumi izriet no Dieva Vārda, Svētajiem Rakstiem. Baznīca ir arī noformulējusi, kāds ir politikas aicinājums un uzdevums šodienas pasaulē. Gan Vatikāna II koncils, gan baznīcas sociālā mācība, starp citu, arī katoliskās baznīcas katehisms saka: “Baznīca, kas sava uzdevuma un savas kompetences dēļ nekādā veidā nav sajaucama ar politisko kopienu, vienlaikus ir gan cilvēka personas transcendences zīme, gan tās sargātāja. Baznīca ciena un veicina pilsoņu politisko brīvību un atbildību.”
Katra pilsoņa pienākums ir sadarboties ar civilo varu sabiedrības veidošanā patiesības, taisnības, solidaritātes un brīvības garā.
Sabiedrība, kurai trūkst Evaņģēlija patiesības gaismas par Dievu un cilvēku, viegli var kļūt totalitāra. Tieši tāpēc Baznīcas pienākums ir izteikt morālisku spriedumu pat tajās jomās, kas skar politisko dzīvi, kad to prasa cilvēka pamattiesības vai dvēseļu pestīšana. Tāpēc Latvijas Bīskapu konference ir izmantojusi iespēju informēt ne tikai draudžu locekļus, bet sabiedrību kopumā par pilsonisko pienākumu, kristīgās dzīves pamatvērtībām un prioritātēm EP vēlēšanu kontekstā.
Daudzi piesauc valsts un baznīcas šķirtības principu. Taču, kā skaidrojis jurists Egils Levits, tas nenozīmē, ka valsts nevarētu baznīcai deleģēt dažas funkcijas – piemēram, valsts svētkos rīkot ekumenisko dievkalpojumu, veikt karavīru garīgo aprūpi u. tml.
Lielākā Latvijas sabiedrības daļa ir kristīga. Kristieši ir daudz lielākā skaitliskā pārākumā. Vai to var pamanīt, tas ir cits jautājums. Runājot par Satversmē noteikto baznīcas atdalītību no valsts, nevajadzētu aizmirst cilvēka antropoloģiju, reliģijas tikumu katrā cilvēkā. Neredzēt evaņģēlija klātbūtni mūsu valsts, vēstures, kultūras un daudzās citās jomās ir izvēlēties būt aklam.
Esmu pārliecināts, ka kristieši vēl atbildīgāk respektē likumu, kā arī likumīgo varu, jo to viņiem māca Dieva Vārds. Katoliskās baznīcas katehisms un baznīcas sociālā mācība atgādina pienākumu piedalīties vēlēšanās, maksāt nodokļus, mīlēt Tēvzemi un būt divkārši atbildīgiem par savu valsti – Dieva un cilvēku priekšā. Tieši tāpēc kristieši nedrīkst slēpt savu pārliecību un loģiski, ka arī politiķi nevar neatsaukties uz kristīgajām vērtībām.
Ir dzirdēti izteikumi, ka Eiropā pieaug sekulārisms un ir apdraudētas kristīgās vērtības.
Es negribētu teikt, ka vērtības ir apdraudētas. Cilvēki būtībā ir apjukuši. Piemēram, vecāki apjūk, redzot bērnu izpratni tehnoloģijās. Paradoksāli, atvases nereti ir tehniski zinošākas. Mēs varbūt esam pārsteigti par šo sabiedrības tehnoloģisko attīstību, par visiem šiem “gadžetiem” utt., kas piepilda visu bērna laiku. Tas dažreiz rada apjukumu, noslāņošanos, vientulību vai izstumtību paaudžu vidū. Vecāki ir tik aizņemti un problēmu nodarbināti, ka neatrod laiku pat sarunai ar savu bērnu. Un tad par bērna izziņas avotu kļūst internets, televīzija, skola un iela.
Sabiedrībā ir apmulsums, bet kristīgās vērtības jau nepazūd.
Varu minēt konsekrēto personu kopienas, klosterus, draudžu dzīvi. Baznīca turpina veikt savu primāro uzdevumu cauri laikiem, arī šodien. Protams, baznīcai ir jārod jauni veidi, kā uzrunāt šodienas jaunieti, lai tas spētu sadzirdēt, – ar tiem instrumentiem un līdzekļiem, kas palīdz viņam pietuvoties. Piemēram, Reformācija, izmantojot Gutenberga druku, ļoti ātri izplatīja savas idejas, bet vai šodien internets ir tā plartforma, kas baznīcai palīdz sasniegt savu auditoriju?
“Katolis.lv” nesen ir publicējis iepriekšējā pāvesta Benedikta XVI rakstu. Viņš runā par to, ko darīt pēc krīzes, ko pasaulē izraisījusi šokējošā informācija par garīdznieku pastrādātajiem seksuālajiem noziegumiem pret mazgadīgajiem, un pauž: “Šeit jāraida spēcīgs signāls un jāmeklē jauns ceļš, lai atjaunotu ticību Baznīcai kā pasaules gaišumam un kā spēcīgai palīdzībai pret iznīcinošajām varām.” Kādi būs šie signāli un ceļi?
Mums kā baznīcai ir jāatzīst, ar sāpēm un kaunā jānosoda to garīdznieku pastrādātie briesmu darbi, kā arī tās personas, kuru uzdevums bija pasargāt un aizstāvēt visvieglāk ievainojamos. Mēs lūdzam piedošanu par saviem un citu grēkiem. Grēku apziņa palīdzēs mums atzīt kļūdas, noziegumus un pagātnē izraisītos ievainojumus un liks mums būt atvērtiem un turpmāk stiprāk nostāties uz garīgās atjaunotnes un atgriešanās ceļa.
Šopavasar vēstīts, ka Latvijā top Svētā Jēkaba ceļš, mūsu valstī izveidotais apmēram 300 kilometru garais posms būs daļa no Svētā Jēkaba ceļa līdz pat Santjago de Kompostelas katedrālei Spānijā.
Latviju un Satjago de Kompostelu šķir četri tūkstoši kilometru. Varbūt tie, kas svētceļos cauri Latvijai uz Santjago de Kompostelu, būs daži desmiti cilvēku gadā. Ir cilvēki, kas vēlas nākt no Igaunijas, un viņiem būs nepieciešamas apmešanās vietas. Mūsu draudzē ir vairāki cilvēki, kuri ir piedzīvojuši šo svēttapšanas pieredzi. Bruno Skara pusgada laikā ir nogājis visus četrus tūkstošus kilometru.
Pats neesmu gājis visu Santjago ceļu, taču laikā, kad Latviju uzņēma Eiropas Savienībā, Spānijas bīskapi visu dalībvalstu pārstāvjus vadīja pa to trīs dienu garumā, atklājot visas šī ceļa skaistākās vietas. Svētceļojumā dodoties, nokrīt visas maskas. Cilvēks sāk precīzāk redzēt, kāds viņš patiesībā ir, un spēj ieraudzīt arī savu tuvāko citādā gaismā.
Eiropā ļoti atdzimst svētceļojuma garīgums. Svētceļojumi palīdz kultūrām un tautām dziļāk iepazīties.
Kā sākās jūsu ceļš ticībā?
Uz jautājumu – kurā brīdī izvēlēties šo ceļu, varu teikt, ka neizvēlas jau cilvēks. Dievs viņu aicina ar dažādām zīmēm, caur cilvēkiem un apstākļiem. Mana bērnība bija baznīcas dzīves un ticības liecinieku iezīmēta.
Man ir liela žēlastība, ka dzīvi ir abi vecāki, kuri ir dāvājuši ticības atziņu.
Mamma bija klāt manā ordinācijā bīskapa kārtā, tētis veselības dēļ nevarēja būt klāt, bet viņu nesen apciemoju. Mēs ģimenē esam pieci bērni. Vecāki vienmēr ir liecinājuši par Dieva mīlestību un to spējuši atklāt ne tikai mums kā bērniem. Liela loma ir bijusi manam krusttēvam priesterim, prelātam Antonam Boldānam, kurš kalpoja vairākās draudzēs – Kārsavā, Ludzā, Varakļānos, un es kā bērns redzēju Dieva kalpa ikdienas dzīvi, grūtības, izaicinājumus. Redzēju, cik tas ir grūti, atbildīgi, un tas mani toreiz pat biedēja. Redzēju, kā padomju laikā cilvēki pārrakstīja katehismus, dalīja tos citiem, un mums bērniem saka – jūs to nedrīkstat ne redzēt, ne dzirdēt. Rēzeknē mūzikas koledžā mācījos zinātnisko ateismu, bet zināju, ka to māca ticīgs cilvēks.
Esmu pārliecināts, ka cilvēki savā sirdī tic daudz vairāk, nekā to spēj pateikt vai apliecināt.
Mammas profesija ir veterinārārste, tāpēc ģimenei bija saimniecība, govis, zirgs un citi mājlopi. Saimniecībā darīju daudz ko, un zinu, ka fiziskam darbam ir svarīga loma gan ticības dzīvē, gan cilvēka izaugsmē. Varbūt šodienas problēmu cēlonis daļēji ir tas, ka dzīvojam pārāk virtuāli, mākslīgi, nezinām piepūles un fiziskā darba vērtību. Tieši tāpēc, ja runājam par svētceļojumiem, tā ir atgriešanās pie dzīves jēgas izzināšanas, jā – ar piepūli, bet tas pieder pie cilvēka dzīves izaicinājumiem.
Padomju laikā garīdznieka statuss un stāvoklis bija pilnīgi citāds.
Atmodas laikā iestājos Garīgajā seminārā Rīgā un pēc četriem gadiem devos uz Franciju, lai iepazītu klosterdzīvi. Tur pavadīju astoņus gadus, pabeidzu studijas un šobrīd piederu garīgam institūtam. Tur, garīgās formācijas centrā, atgriežos katru gadu. Francijas garīgā skola veidoja manus garīgās dzīves pamatus. Biju kopā ar semināristiem gan no Āfrikas, gan Āzijas, gan Eiropas valstīm. Ikdienā sastapāmies kādu desmit tautību cilvēki, ar dažādām baznīcas pieredzēm, iesaistījāmies arī Francijas baznīcas dzīves ikdienā. Piemēram, skolās vadīju skautu grupas. Vairāk nekā 45 procenti Francijas skolu ir kristīgas katoļu skolas. Izcilākie Francijas politiķi šajās privātskolās ir ieguvuši ļoti labu izglītību.
Nesen svētdienā vadījāt četrus dievkalpojumus. Liela slodze…
Rīgā pietrūkst dievnamu. Ir rajoni Rīgā un Pierīgā, kuros plānojam un esam sākuši celt dievnamus. Rīga ir augusi, un īpaši jaunie rajoni ir bez garīgām dominantēm. Katoļu baznīcai trūkst baznīcu Imantā, Zolitūdē, Ādažos, Mārupē. Atsevišķās vietās jau ir draudzes, cilvēki regulāri pulcējas uz lūgšanu, bet svētnīcu, Dieva pielūgsmes vietu vēl nav.
Tieši tāpēc baznīca stratēģiski domā un vēlas uzrunāt uzņēmējus, mecenātus un visus labas gribas cilvēkus.
Tā kā esošie dievnami ir par mazu, mēs svētdienās svinam vairākus dievkalpojumus. Draudzēs integrējam arī kaimiņu valstu ticīgos, tāpēc būs arī dievkalpojumi lietuviski, poliski, krieviski, angliski. Sv. M. Magdalēnas baznīcā vairāk nekā puse no dievkalpojumiem ir latgaliski. Baznīcas ēka ar draudzi ir daudz vairāk nekā tikai ticīgo pulcēšanās vieta. Nesen noritēja muzeju nakts, daudzi ansambļi, kori, izpildītāji tieši šeit atskaņo un interpretē mūziku.
Draudzē ir gan sakrālās mākslas muzejs, gan izstāžu zāles. Draudze īsteno savu sūtību, pateicoties biedrībai “Svētās Ģimenes Māja”, mūsu draudzē ir arī dienas centrs ģimenēm.
