SAB pārskats atgādina par Maskavas mērķiem 0
Nesen publiskotais Satversmes aizsardzības biroja pārskats, protams, neatklāja neko pārsteidzošu, vien daļu no Maskavas ārpolitikā attiecībā uz Latviju jau ilgtermiņā īstenotajiem neafišētajiem mērķiem. Pārsvarā to politiku, kurā galvenā loma ir ierādīta kontrolētajiem plašsaziņas līdzekļiem, kam uzdots strādāt pie, nosacīti apzīmējot, “fašisma”, “diskriminācijas” un Latvijas “sabrukuma” tēmām.
Minētās tēmas dažādās proporcijās tiek izvērstas jau kopš pērnā gadsimta pēdējiem gadiem, attiecīgi pielāgojot visām Baltijas valstīm. Piemēram, pirms 2005. gada 9. maija, kad bija viens no propagandas kampaņas uzplūdiem, Igaunijas drošības policijas vadība ziņoja par Krievijas specdienestu cilvēku apņēmību atrast Igaunijā kādu vācu formā tērptu personu, ko atspoguļot medijos. Vēlme iztēlot Baltijas valstis par “nacistiskām” esot bijusi tik liela, ka gadījumā, ja tādu neatradīs, varētu tikt izmantoti safabricēti materiāli. Kā redzams, šajā jomā nekas daudz mainījies nav. Toties citās gan.
Jāpiezīmē arī, ka SAB pārskats aptver periodu pēc Zatlera vizītes Krievijā (2010. gada decembrī), pēc kuras pie mums valdīja liela sajūsma par Maskavas “retorikas maiņu”. Divpusējās vēsturnieku komisijas izveidošana iepūta jaunu dvesmu sauklī, lai “ar vēsturi nodarbojas vēsturnieki”. Mēs tikmēr – ar biznesu. Latvijā bija sācies dīvainais 10. Saeimas “divu vairākumu” laiks, un tieši neoficiālais vairākums ar oligarhu partijām un “Saskaņas centru” veidoja Maskavai cerīgu kombināciju. Saglabājot izredzes ar “SC” starpniecību iesaistīties nākamajā Latvijas valdībā. Arī uz Krieviju pārorientējušos t. s. latvisko partiju uzturētāji vēl saglabāja noteiktas politiskas ambīcijas. Kaut nebija vairs tik ietekmīgi kā agrāk, teiksim, 2007. gadā, kad Aigara Kalvīša valdība steidzamības kārtā ķērās pie drošības likumu grozīšanas, respektīvi, drošības iestāžu, ja tā var sacīt, neitralizēšanas. Procesu pārtrauca Vairas Vīķes-Freibergas iejaukšanās. Varbūt tieši šis notikums VVF prezidentūras izskaņā lika savā veidā pārvērtēt Latvijas valsts galvas funkciju nozīmi arī Krievijā. Turklāt izveidojās atbilstoši apstākļi, lai nejaukās rietumnieces pēctecis, lādzīgais Zatlers tiktu uzaicināts pie Kremlī iesēdinātā Medvedeva. Vēl jāatceras, ka pēc 2008. gada vasaras Krievijas propagandas aparāts bija aizņemts ar Gruziju, atstājot baltiešu “fašistus” otrajā plānā, tad vajadzēja iesaistīties plaša mēroga “vēstures pārrakstīšanas” cīņās īpaši pret Poliju – 1939. gada paktu un Katiņas sakarā. Jāteic, neveiksmīgi, jo poļu apsūdzēšana nacistu izaicināšanā un daļēji Otrā pasaules kara izraisīšanā neko vairāk par rūgtu ironiju nespēja Eiropā radīt. Turklāt nepalika nepamanīts, ka propagandas mašinērija, reiz iedarbināta, ražo tēzes, kas jau sāka atšķirties no Krievijas vadītāju sacītā. Eiropiešus mierināja doma, ka prezidents Medvedevs principiāli nosoda staļinisma noziegumus un ka šī līnija tiks vairāk vai mazāk turpināta…
Latvijā tikmēr daudziem bija izdevīgi uzturēt ilūziju par no politikas brīvu tīri saimniecisku sadarbību, kāda Krievijai ir, piemēram, ar Rietumeiropas valstīm, lai gan pat tā gluži brīva no politikas nav.
SAB pārskatā minēto piemēru par Krievijas mediju un ekspertu mobilizēšanu Visaginas AES projekta atspoguļošanai negatīvā gaismā, bet Kaļiņingradas AES – pozitīvā, varētu papildināt vēl ar vairākiem piemēriem. Iespējams, raksturīgākais būtu “Rail Baltica” gremdēšana.
Krievijas centralizēti pārvaldītajiem dienestiem un piesaistītajiem, ar lieliem līdzekļiem operējošajiem lobijiem nav bijis grūti iespaidot lēmumu pieņēmējus Latvijā. Īpaši, ja tie nāk no partijām, kuru patiesie vadītāji ir drīzāk nevis politiķi šā vārda Rietumu izpratnē, bet, kā viņi dēvējas politreklāmās, “cilvēki ar uzņēmējdarbības pieredzi”, un arī pašas partijas ir pakārtotas viņu biznesa interesēm. Kas paver gandrīz neizsmeļamas manipulācijas iespējas iepretī esošam režīmam, kurš lielā mērā pats funkcionē, balstoties uz specdienesta jeb veco čekas loģiku un praksi.
Atbilstoši šai loģikai Latvijas politiskā kāršu kava ir steidzami jāpārdala, lai atgrieztos vismaz pie līdzīga sadalījuma kā 10. Saeimā ar kādu parocīgu “neoficiālo vairākumu”, jo valodas referendumu jeb, kā trāpīgi sacījis represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais, valsts likvidācijas piedāvājumu aktivizējušos “SC” tā uzreiz dabūt iekšā valdībā būs grūti. Pārdales līdzekļi ir ārējā propaganda (“fašisms”, “diskriminācija”) un plašākā nozīmē SAB pārskatā pieminētā informācijas politika (starp citu, vai Latvijai ir sava informācijas politika?). Latvijas iekšpolitikā sarosīsies “tautieši” un “cilvēki ar uzņēmējdarbības pieredzi” – Šlesera kungs labā kompānijā, cik noprotams, jau ir izprātojis nākamās valdības tapšanas scenāriju. Savās aplēsēs visnotaļ pamatoti rēķinoties ar latvju politiķu neremdināmajām alkām pēc ienesīgiem amatiem. Arī pretlīdzekļi svešas ietekmes pieaugumam ir zināmi, ieskaitot, varētu sacīt, banālās patiesības par partiju – ciktāl Latvijas politika uz tām balstās – iekšēju nostiprināšanu, iesaistot tajās arī vairāk mazākumtautību pilsoņus, un līdztekus šo partiju interešu pakļaušanu valstiskajām. Vēl, protams, vajadzētu, lai mūsu politiķi atrastu laiku tam nopietni pievērsties.
