Saaukstējies… pavasarī. Kā nesaaukstēties un ko darīt, ja sasirgst? 0
Lasītājs jautā: “Esmu gana veselīgs cilvēks. Visu rudeni un ziemu, kad šņaukājas mājinieki un kolēģi, man vīrusi klāt neķeras. Atnāk pavasaris, citi apkārt veseli, bet, kad šķiet – vīrusu ligas beigušās, saslimstu. Un tā ne pirmo gadu.” Noskaidrojam, kāpēc vīrusu diversijas tomēr izdodas.
Kāpēc vieni saslimst ziemā, bet citi – pavasarī? ”Tas var notikt jebkurā brīdī, kad imūnsistēma nespēj uzveikt organismu apdraudošos mikroorganismus. Ar saaukstēšanos jeb akūtām vīrusu infekcijām cilvēki slimo cauru gadu, arī vasarā. Tomēr vislabāk vīrusi jūtas, kad temperatūra ir no plus pieciem līdz mīnus pieciem grādiem un mitrumā. Tad arī sirgst visvairāk ļaužu, ” atzīst ģimenes ārsts Andris Baumanis.
Lai izvairītos no saaukstēšanās, rudenī pēc iespējas ilgāk vajadzētu ģērbties plāni, bet pavasarī – silti.
Ja vasarā esam daudz uzturējušies laukā, peldējušies un norūdījušies, droši varam dzīvot atmiņās par saulaino gada periodu un netuntuļoties. Tad būs rosīgāka asinsrite un ātrāka vielmaiņa, kas palīdz pretoties vīrusiem. Toties pēc garās aizvadītās ziemas var gadīties, ka uzkrātās enerģijas rezerves ir iztērētas un organisma pretestības spējas izsīkušas, tādēļ, pāragri sākot staigāt bez šalles un cepures, pastāv lielāka iespēja saslimt.
Iedomāsimies organisma šūnu kā bumbiņu, kuras apvalkam mēģina pieķerties vīruss! Svarīgi, vai tā un tai blakus esošās kaimiņienes spēj izdalīt olbaltumus, kas baciļus nogalina vai apēd. Aizsardzības darbā iesaistās dažādas imūnsistēmas šūnas jeb baltie asinsķermenīši – leikocīti, limfocīti un makrofāgi. Ja tās deguna, kakla un rīkles gala gļotādā nepietiekami izdala specifiskas bioloģiski aktīvas vielas, piemēram, imunoglobulīnu A, varam sasirgt.
Sliktāk, ja organismā savairojies daudz tā saukto brīvo radikāļu – atomu, kuriem pietrūkst viena elektrona un kuri cenšas to piesaistīt no apkārtējās vides. Jo vairāk tādu nestabilu un agresīvu šūnu, kas satur šos savienojumus, jo lielāks risks, ka organisms izrādīsies vājāks par vīrusiem.
Kā panākt, lai imunitāte būtu stipra visu gadu? Atbilde ir vienkārša un vairumam jau sen zināma – veselīgi dzīvot: uzņemt pilnvērtīgu uzturu un daudz šķidruma, bieži uzturēties svaigā gaisā, būt fiziski aktīvam, reizi nedēļā apmeklēt pirti un iespēju robežās izvairīties no stresa.
Tomēr plānam, kā izsargāties no saaukstēšanās, katram jābūt mazliet atšķirīgam.
Jāņem vērā sava organisma vājās vietas: vienam allaž piemetas iesnas, citam infekcija mēdz nokļūt līdz pat plaušām. Savukārt vēl kādam puņķošanās un šķaudīšana var liecināt nevis par saaukstēšanos, bet alerģiju. Ja piemeklē tādas problēmas, ieteicams kaut reizi gadā atlicināt laiku ģimenes ārsta apmeklējumam.
”Daudzi vīrusu pievārētie pacienti atnāk un prasa kosmonautu vitamīnus, kas palīdzēs izveseļoties jau nākamajā dienā ap pusdienlaiku. Kad mēģinu pārliecināt, ka cauru gadu jādara viss iespējamais, lai neslimotu, vairums atbild: tas nav tik viegli, jāatrod laiks, jāmaina ierastā dienas kārtība. Dzīvojot ar tādu attieksmi, no slimošanas grūti izvairīties,” atzīst dakteris Baumanis.
Ja neuzņemam pilnvērtīgu uzturu, neuzturamies svaigā gaisā un saulītē, lai nesasirgtu, jāmeklē palīgi, kas spēj stiprināt organisma aizsardzības spējas.
Nevēlamos brīvos radikāļus neitralizē antioksidanti, pie kuriem pieder vairāki vitamīni, provitamīni un mikroelementi. Kad svaigo augļu un dārzeņu krājumi izsīkuši, turklāt zinādami, ka pavasarī vitamīni tajos ir krietni mazāk nekā vasarā un rudenī, cenšamies tos iegādāties aptiekā. Tiesa, zinātnieki jo- projām strīdas, vai ķīmiskie uztura bagātinātāji patiešām stiprina imunitāti un pasargā no saaukstēšanās.
Visbiežāk papildus ēdienam iesaka lietot taukos šķīstošos vitamīnus (K, E, D, A), kurus organisms pats neveido un nespēj uzkrāt ilgākam laikam.
Cīņā pret vīrusiem svarīgs ir antioksidantiem piederošais C vitamīns, kura, pilnvērtīgi ēdot, parasti netrūkst. To iesaka uzņemt trieciendevā (1–3 grami) pirmajās stundās un dienās pēc saslimšanas. Pārējā laikā ieteicams nodrošināt vismaz profilaktisko daudzumu (180–220 miligramus) ik dienu, ko var saņemt, piemēram, apēdot divus kivi vai trīs apelsīnus. Pārcensties ar ķīmiski ražoto vitamīnu uzņemšanu nevajadzētu, jo to pārpalikuma izvadīšana liks organismam strādāt ar lielāku slodzi un lieki to apgrūtinās.
Apkārtējā vidē – augsnē un ūdenī – var pietrūkt dažu mikroelementu, piemēram, cinka, selēna, joda, un tad tie, iespējams, jāuzņem papildus. Ir izveidoti mikroelementu kompleksi, kas satur 10–12 vitamīnus un tikpat lielu mikroelementu buķeti. Reizēm tiem pievienoti dažādi ārstniecības augi, piemēram, ehinaceja, kas arī stiprina imunitāti.
Organisma spēcināšanai noder zivju eļļa. Tā satur vērtīgās omega–3 nepiesātinātās taukskābes.
Pēdējā laikā pasaulē šim nolūkam arvien plašāk izmanto uztura bagātinātājus, kas satur glikopeptīdus. Tās ir sīkas olbaltumvielu daļiņas, kas iegūtas, sašķeļot dažādas pienskābās baktērijas. Tie ne tikai stiprina imūnsistēmu, bet arī neielaiž šūnās vīrusus. Piemēram, tiem pieskaitāmi Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta zinātnieku radītie glycomune preparāti. Tos var lietot profilaksei kursa veidā pirms vīrusu aktivitātes laika rudenī un ziemā vai saslimšanas pirmajās stundās lielākās devās – kā ārstniecības līdzekli.
Līdzīgi iedarbojas tā sauktās perorālās vakcīnas, kas izveidotas no mikroskopiskos gabaliņos sašķeltiem slikto baktēriju (streptokoku, stafilokoku un citu) apvalciņiem. Šos maisījumus organisms uztver kā infekciju, taču nevis saslimst, bet veido antivielas, kas palīdz pret to cīnīties.
Ja saaukstēšanās regulāri atkārtojas un mēdz pāriet dziļākā formā (bronhītā, plaušu karsonī, deguna blakusdobumu vai vidusauss iekaisumā), der konsultēties ar ģimenes ārstu, vai nebūtu lietderīgi potēties ar vakcīnu Pneumo 23. Tā pasargā pret streptokoku izraisītām infekcijām, vakcīnas iedarbība ilgst trīs līdz piecus gadus. Pasaulē to veiksmīgi izmanto veselības riska grupām un veciem cilvēkiem. Tas pats attiecas uz gripas profilaksi – tiem, kuri bieži slimo ar šo infekciju, vēlams vakcinēties.
