Māris Antonevičs: “S…di” TV ekrānā… 4
Pusaplī izveidotajā televīzijas studijā sapulcējies diezgan prāvs raidījuma dalībnieku skaits. Priekšplānā sasēduši galvenie runasvīri, kur katram iedalīta sava loma – ir daži “nepareizie”, kurus pārējie gatavi publiski “saplosīt”. Vairāk jau ar vārdiem, lai gan gadās arī [improvizēti] kautiņi. Te studijā parādās raidījuma vadītājs – visā valstī pazīstams žurnālists. Rokā viņš nes spaini ar uzrakstu “s…di” (“г**но”). Tā esot dāvana, kuru viņš esot iecerējis pasniegt vienam no raidījuma viesiem – ukraiņu interneta blogerim, kuram tiek piedāvāts spaiņa saturu apēst, ja vien viņš publiski neatzīs, ka Krima pieder Krievijai. Vēlāk gan žurnālists mierina, ka spainī esot “tikai šokolāde”.
Tas viss notiek raidījumā “Laiks rādīs”, kas tiek translēts Krievijas valsts galvenajā televīzijā – “Pirmajā kanālā”.
Tas nav nekāds ārkārtas gadījums, jo līdzīga komunikācija tiek piedāvāta gandrīz visos šāda veida raidījumos. Nav pat vairs runa par atšķirīgu politisko pozīciju, tie jau tiešām ir “s…di” gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tomēr Latvijā joprojām daudzi uzskata, ka tā ir vārda brīvība, un daži šāda satura ierobežojumus mēģina pielīdzināt “Amerikas balss” vai “Brīvā Eiropa” raidījumu slāpēšanai Padomju Savienībā.
Diskusija par to, vai Latvijā tiešām būtu jāatbalsta un jāveicina šāda satura izplatība (nav runa par aizliegumu, ja kādam šādi raidījumi sagādā baudu, viņš tos var meklēt internetā), aktualizējusies līdz ar Valsts prezidenta Egila Levita piedāvātajiem grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, nosakot, ka televīzijas pakalpojumu sniedzējs saviem abonentiem kanālu pamatpiedāvājumā no iekļautajām papildprogrammām vismaz 80% vajadzētu būt veidotām kādā no Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomiskās zonas valstu oficiālajām valodām. Krievu valoda nav starp tām. Šo varētu vērtēt kā juridiski korektu mēģinājumu ierobežot Krievijas milzīgo informatīvo ietekmi Latvijā. Līdz šim pretdarbība tai bijusi diezgan nožēlojama, lai gan tas ir arī valsts drošības jautājums.
Visticamāk, arī Levita priekšlikums nav iedarbīgākais veids, tomēr vismaz kāds solis uz priekšu.
Tomēr arī pret to jau dzirdami nikni iebildumi. Kādam šāds likums traucētu biznesam, jo “kurš tad skatīsies tās televīzijas spāņu vai franču valodā”. Kādam ir politiski apsvērumi, jo lielas elektorāta daļas uzturēšanās Krievijas informatīvajā telpā ir izdevīga. Kādam galvā sakāpis liberālisms, un tas, ka Krievijas politiskie šovi varētu nebūt pieejami Latvijas skatītājiem, tiek uztverts kā vārda un domas brīvības ierobežojums.
Starp citu, atsevišķi televīzijas pakalpojumu sniedzēji jau sākuši nodarboties ar šantāžu – ja tikšot pieņemti Valsts prezidenta rosinātie likuma grozījumi, viņi no piedāvājuma izņemšot tādus krievu valodā raidošus no Kremļa neatkarīgus kanālus kā “Doždj” vai “Current Time”, jo pēc tiem esot mazāks pieprasījums. Un tad, lūk, Krievijas propagandas ietekme tikai pieaugšot. Redzēs, kā šim priekšlikumam veiksies tālāk, kas to atbalstīs un kas iebildīs Saeimā. Tas daudz ko pateiks par parlamentā pārstāvēto partiju īsto seju. Lai gan dažas interesantas grimases parādās jau tagad.
Piemēram, “Attīstībai/Par” Saeimas deputāts, bet nu arī Rīgas mēra kandidāts Mārtiņš Staķis pēkšņi vairākos raidījumos bija izpaudies par krievu valodas jautājumu, uzsverot, ka “ar krieviem beidzot jāsāk runāt viņu valodā”.
Intervijā “Latvijas Avīzei” M. Staķis gan noliedza, ka grib veicināt divvalodību Latvijā – viņa teiktais attiecoties tikai uz informatīvo karu. Esot jāpiedāvā vairāk informācijas krievu valodā. Kā piemēru viņš minēja Ukrainu, kas tā darot, līdz ar to Krievijai zūdot informācijas monopols.
Atsauce ir patiesa, bet tikai daļēji. Ukrainas piemērs šajā ziņā ir pamācošs, bet tad, ja ievēro konsekvenci. Ukraina 2014. gadā pieņēma stingru lēmumu – ierobežot visu vadošo Krievijas kanālu translāciju. Tas nav aizliegums, jo internetā vai ar satelīta šķīvja palīdzību šīs televīzijas var skatīties, bet tas ir kļuvis apgrūtinošāk, vajadzīga īpaša motivācija. Un nu izrādījies, ka lielai daļai Ukrainas iedzīvotāju Krievijas TV skatīšanās tiešām bijis tikai kaitīgs ieradums, no kā nemaz nav grūti atteikties.
Bet tas, ko piedāvā mūsu liberāļi – vienkārši ražot krievu valodas saturu, izmisīgi mēģinot izkonkurēt Kremļa ražojumu, ir pasākums, ko var pielīdzināt ūdens smelšanai ar sietu.
