“Līdzšinējā “lopu tehnoloģija” ir ļoti neefektīva zemes izmantošanas ziņā.” Saruna ar Edgaru Ružu 46
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uz augu bāzes ražota “gaļa” un burgeru kotletes, kas gatavotas tikai no augu valsts sastāvdaļām, – tā jau ir realitāte, ko mūsdienās ASV izvēlas vegāni un pārtikas ražotāju ķēdes piedāvā turīgiem un zaļi domājošiem iedzīvotājiem.
Taču eksperti prognozē, ka jau pārskatāmā nākotnē, lai pabarotu pārapdzīvoto planētu, šo pašlaik dārgo vegānu pārtiku varēs atļauties tieši mazturīgie, bet šobrīd tradicionālos ēdienus no īstas gaļas un piena varēs nopirkt tikai bagātie.
Par to, kādēļ šīs tendences nav nekāda zinātniskā fantastika, saruna ar lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības “LATRAPS” valdes priekšsēdētāju Edgaru Ružu.
“LATRAPS” no 12 Zemgales zemnieku kooperatīva, kas dibināts 2000. gadā, tagad ar gandrīz 1200 biedriem izaudzis par lielāko lauksaimniecības uzņēmumu Latvijā un nozīmīgu nozares spēlētāju reģionā. Kādi ir nākotnes izaicinājumi?
E. Ruža: “LATRAPS” pakalpojumu klāsts jau no paša sākuma principiāli balstās uz tām jomām, kas nepieciešamas biedru saimniecību apgādei un produkcijas realizācijai ar iespējami lielāku pievienoto vērtību.
Viens no pēdējiem veikumiem ir sava graudu termināļa iegāde Rīgas brīvostas teritorijā, ko noslēdzām šā gada pavasarī.
Tagad darba kārtībā ir augu proteīna rūpnīcas būvniecība Jelgavā ar plānoto pārstrādes jaudu 138 000 tonnu zirņu gadā. No zirņu proteīna koncentrāta jau tagad ražo dažādus pārtikas produktus, kas uzturvērtības un garšas ziņā spēj aizstāt pienu un gaļu.
Mēs esam izpētījuši, ka šis koncentrāts pasaulē ir ļoti pieprasīts, tādēļ jau pirms vairākiem gadiem sākām attīstīt zirņu proteīna rūpnīcas projektu.
Pagaidām šāda veida ražotnes pasaulē vēl neaug kā sēnes, jo pārstrādes tehnoloģijas ir dārgas, taču domājam, ka tā ir neizbēgama nākotne – viss liecina, ka jau 2050. gadā pasaulē iedzīvotāju skaits sasniegs 10 miljardus, bet planētai nav resursu, lai tik daudz cilvēku paēdinātu ar tradicionālo pārtiku.
Cik zinu, ar zirņu proteīna rūpnīcu būsim pirmie Austrumeiropā, un tā būs iespēja ieņemt savu nišu nākotnes superpārtikas tirgū, bet Latvijas lauksaimniekiem – papildu peļņas avots.
Kas ir tie “mēs” šāda līmeņa projekta izstrādē?
Pamatā “LATRAPS” iekšējie spēki, kooperatīva izpētes daļa, kas pastāvīgi meklē jaunus produktus un iespējas. Sadarbojamies ar Lauksaimniecības universitāti, Rīgas Tehnisko universitāti un citiem pētniekiem.
Rūpnīcas pirmajai kārtai jāsāk strādāt 2023. gadā, bet pilnīgi to pabeigt, lai sasniegtu maksimālo pārstrādes jaudu, plānojam 2027. gadā.
“LATRAPS” biedru atbalstošo lēmumu attīstīt šo projektu saņēmām 2019. gada rudenī. Plānojam, ka rūpnīcu uzcelsim 70 miljonu eiro investīciju ietvaros.
Tehnoloģija ir izstrādāta un pārbaudīta. Testus un eksperimentālās partijas esam ieguvuši jau strādājošās Eiropas ražotnēs. Nonākot rūpnīcā, modernās tehnoloģijas zirņus sadala frakcijās.
Galvenais produkts ir zirņu izolāts ar proteīna saturu virs 80%. Tas arī ir dārgākais produkts. Blakusprodukti ir ciete, šķiedrvielas, arī lopbarības proteīns.
Rūpnīcā no zirņiem izvelk ārā un izmanto pilnīgi visu, sākot ar apvalku un beidzot ar kodolu. Principā to pašu var izdarīt arī ar pupām, tādēļ tuvākajā laikā plānojam attīstīt arī šo augu pārstrādi.
Tomēr zirņiem ir viena būtiska nianse – šī auga proteīna koncentrātam nav atklāts neviens alergēns. Laikā, kad cilvēki kļūst arvien alerģiskāki, tā ir liela priekšrocība. Turklāt, no lauksaimniecības viedokļa, zirnis ir mūsu klimata augs!
Neaudzējām to tikai tādēļ, ka mums nebija tirgus, kur pārdot.
Augu sekai tā sauktos zaļos hektārus ar zirņiem un pupām taču audzē visu laiku…
Šobrīd nepārstrādātu zirņu un pupu pārdošana ir diezgan sarežģīta. Vienīgais lielais tirgus ir Indija, kur patērē 90% no visa apjoma. Lielie audzētāji – Kanāda, Krievija, Ukraina, Francija, arī Lietuva – visi zirņus veda uz Indiju.
Taču pirms četriem gadiem Indija izdomāja, ka pati attīstīs zirņu audzēšanu, un zirņu importam uzlika pamatīgu ievedmuitu. Lielie audzētāji savas zirņu platības krasi samazināja.
Pie mums tās ir saglabājušās iepriekšējā līmenī, bet šogad ir problēmas ar ražas novākšanu. Kad zirņi un pupas bija gatavi, sākās lietavas, tādēļ pupas daudziem saimniekiem joprojām stāv uz lauka un ir bēdīgā skatā.
Pupas “LATRAPS” pārdod Ēģiptei, zirņus – Indijai, kur tos izmanto pārtikā, un svarīgs ir vizuālais izskats, lai nav kaitēkļu bojāti. Ja nav smuki kā šogad, uz galda nevar likt – cena lejā. Bet rūpnīcai skats nebūs svarīgs. Noplēš mizu, samaļ zirni – vienalga, kādā krāsā bija.
Kopumā uz zirņu un pupu audzēšanu raugāmies arī no “LATRAPS” darbības vides un ekoloģiskā viedokļa. Ir pilnīgi skaidrs, ka būs jāsamazina minerālmēslu lietošana.
ES tagad pieprasa vismaz triju kultūraugu rotāciju un tūlīt prasīs arī ceturto, citādi noņems platību maksājumu atbalstu. Ar jauno projektu zemniekam sakām – klau, mums ir risinājums! Tauriņzieži – zirņi un pupas – ir vienīgās kultūras, kas dabiskā veidā piesaista slāpekli no atmosfēras.
Ar savas rūpnīcas pārstrādes jaudu būtībā būsim uzbūvējuši apmēram 60 000 tonnu slāpekļa minerālmēslu rūpnīcu – apmēram tik daudz atmosfēras slāpekļa piesaistīs zirņi un pupas, ko audzēsim pārstrādei.
Par šo apjomu mazāk slāpekļa minerālmēslu būs jāimportē no citām valstīm. Paņemot slāpekli no atmosfēras, zirņi pabaros sevi un vēl arī atstās nākamajā gadā kviešiem tajā pašā platībā.
Līdz ar to viens gads no četriem šajā platībā jau ir, kad industriāli ražoto slāpekli nelieto, un attiecīgi par 1/4 samazinās arī minerālmēslu lietošana visā saimniecībā.
Tādā veidā kopējā bilancē būs mazāks minerālmēslojuma imports, attiecīgi CO2 izmeši, to ražojot, transportējot utt. Tā ir jaunā saimniekošanas metode, ko cenšamies veicināt.
Daudzi zemnieki ar tagadējām graudu cenām joprojām domā tā – slāpekli varu nopirkt, kas tad man! Kaisīšu un miglošu.
Tradicionālo dzīvi lielā mērā jau ir izmainījis kovids, priekšā Eiropas Zaļā kursa klimata neitralitātes mērķi, kas cilvēku dzīvošanas un saimniekošanas paradumus spiedīs mainīt vēl vairāk. Ziņas, ka jau pavisam drīz radikāli būs jāmainās arī pārtikai un dienišķajam uzturam, cilvēkus samulsinās pavisam…
Pasaulē šie koncepti jau ir gatavi. No zirņu proteīna koncentrāta var saražot gaļu, pienu vai kādu citu produktu. Princips tāds, ka, piemēram, zāli vai kādu citu augu nelaiž cauri lopam, kas 90% caur organismu izlaiž atkal ārā un tikai 10% lietderīgi patērē.
Bet paņem zirni, sadala, uzreiz iegūstot 80% lietderīga olbaltumu un aminoskābju koncentrāta, no kā uztaisa gatavu pārtikas produktu, nelaižot nelietderīgi to cauri lopam.
Mazliet no zinātniskās fantastikas?
Nē, jo gaļa tās pašas aminoskābes vien ir – tikai ar mazliet citādu sastāvu. Pats ASV esmu ēdis vegānos burgerus “Impossible” un “Beyound Beef” negaļas burgernīcu ķēdēs.
Tur jau ir šis dīvainais nākotnes ēdiens, ko pagaidām patērē pamatā vegāni un par paaugstinātu cenu. Vieni “gaļu” ražo no sojas, otri – no zirņiem.
Burgera struktūra un arī krāsa tāda pati kā parastajā, arī smarža un garša, taču tur nav ne grama no dzīvnieku valsts. Tīrs augu valsts proteīnu un aminoskābju sajaukums, ko iegūst, izlaižot cauri ekstrūzijas procesam.
Izklausās drīzāk pēc kokskaidu granulu, nevis pārtikas ražošanas…
Pats process tiešām kaut kādā ziņā varētu būt salīdzināms. Labi saprotu, ka pašlaik ļoti daudziem šīs nepavisam tālās nākotnes tendences izklausās kā fantāzijas.
Taču citur pasaulē šis bums jau ir parādījies pirms gadiem četriem pieciem un iet arvien plašumā. Nu, nav pasaulē tik daudz zemes, lai arvien pieaugošo iedzīvotāju skaitu pabarotu!
Līdzšinējā “lopu tehnoloģija” ir ļoti neefektīva zemes izmantošanas ziņā, bet jaunās metodes paver iespējas, kā pabarot pasauli.
Neatsakoties no lopkopības, kas paliks tiem, kuri to varēs atļauties – ļoti dārgu tradicionālo pienu un gaļu.
Ja runājam par Zaļo kursu attiecībā uz lauksaimniecību, uzskatu, ka tas tomēr ir zināmā mērā strupceļš – siena priekšā jau ir, tikai pagaidām visi izliekas, ka to neredz, un turpina populistiski skriet iekšā.
Piemēram, labības tirgus šogad jau to parāda pavisam skaidri: kvieši biržā maksā 250–270 eiro, bet Ēģiptē, kas ir viens no lielākajiem labības importa tirgiem, kvieši tagad maksā jau līdz 400 dolāriem tonnā!
Viņi to vienkārši nevar atļauties. Kādas ir sekas? Bads, nemieri, emigrācija.
Jebkādas laika apstākļu izmaiņas pārtikas ražošanu ietekmē ļoti tieši. Te mums jāsaliek kopā: klimats un lauksaimniecība, kas mūs baro.
Pateikt, ka klimatam vissliktākā ir lauksaimniecība, – nu, pilsētnieki tā var runāt, kamēr veikalā visu var nopirkt.
Pēc lauksaimnieku nesenās saķeršanās ar vides ministru labi saprotu problēmas jūtīgumu, bet ne jau tikai lauksaimniecību vien klimata pārmaiņās vaino.
Mēs sajūtam vienu no lielākajiem spiedieniem. Cilvēki grib dzīvot arvien lielākā komfortā un meklē ārējos vainīgos, uz ko nogrūst sava komforta radīto piesārņojumu.
Nu, nevajag. Tikpat liels klimata neitralitātes spiediens ir uz transportu, mājokļiem, enerģētiku, rūpniecību – praktiski visiem sadzīves un ekonomikas sektoriem. Mazskaitlīgie lauksaimnieki pie mums tagad ir diezgan labi organizēti, tādēļ vismaz Latvijas mērogā kaut ko spēj pateikt pretim.
Tomēr palieku pie uzskata – tie, kuri šo spiedienu izdara, līdz galam nesaprot, ka lauksaimnieciskajā ražošanā visu izjaukt var ļoti ātri, bet atjaunotne atkal prasīs 10–15 gadus, kā jau to piedzīvojām 90. gados.
Zaļais kurss ir politika. Bet politika mainās, kad cilvēki sāk saprast realitāti. Jā, ar klimatu nav labi. Glābjam pasauli ar lauksaimniecību? Jā, arī lauksaimniecībai ir jākļūst videi draudzīgākai.
Lielajās saimniecībās tehnoloģijas šajā sektorā ir attīstītas tuvu maksimumam. Lai samazinātu enerģijas patēriņu, arvien vairāk saimnieku atsakās no aršanas.
Ja runājam par tehniku – šobrīd pat nemaz nav izstrādes, kā kaitīgo dīzeli aizstāt lauku darbos.
Ja reiz iesākām par jūtīgām lietām, gribu prasīt – kāds tad ir labums no tagadējās laukkopības Latvijai, izņemot to nelielo saujiņu lielsaimnieku, kuri, kā paši saka, labību ražo rūpnīcās bez jumta? Lauki kļūst tukši, jaunatne aizbrauc.
Man ir pretjautājums: cik ir tādu, kuri gribētu šodien ar lauksaimniecību nodarboties? Jā, tagad situācija mazliet mainās un uzlabojas, jo arī vidējo saimnieku mazbērni redz – senčiem ir normāla māja un mašīna, savos 60 gados viņi vēl brauc slēpot uz Alpiem vai atpūsties Kanāriju salās, traktors ir datorizēts un kabīne tīra.
Šādos apstākļos var mācīties arī lauksaimniecību, un tā lēnām šis svārsts nāk atpakaļ, un tikai tādēļ, ka ir ekonomiskais pamatojums. Bet mazām saimniecībām šī pamatojuma nav.
Bet bioloģiskajās saimniecībās?
Latvijā vidējā bioloģiskā augkopības saimniecība ir pat lielāka nekā konvencionālā, bet produkcijas izlaide tur ir tuva nullei, jo lielai daļai bioloģisko saimniecību pamatbizness ir subsīdiju saņemšana.
Ražošanas tur praktiski nav, izņemot varbūt desmit, divpadsmit saimniecības visā valstī.
Kādu galu ņems trīs četru un vairāk tūkstošu hektāru lielsaimniecības ar milzu kredītsaistībām?
Latvijā lielākā saimniecība, šķiet, ir kādi 6000 ha. Ja paskatāmies tepat kaimiņos Lietuvā, tur ir 30–40 000 un līdz pat 70 000 ha. Ar lielo saimniecību kredītsaistībām problēmas neredzu – visam apakšā ir biznesa plāns, tas viss normāli atmaksājas un tādēļ saimnieki to dārgo tehniku ņem.
Te gan gribētu uzsvērt, ka “LATRAPS” kooperatīva galvenais klients un mērķauditorija ir nevis lielie, bet tieši mazie un vidējie zemnieki.
Lielie jau paši ir uzņēmēji, bet mazajiem vadību nodrošina kooperatīvs, kas viņa vietā kaulējas par minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu un sēklu pirkšanu, kā arī graudu pārdošanu.
Ar milzīgu gandarījumu tagad skatos uz Eleju. Kad sākām 2000. gadā, apkārt bija daudz saimniecību ar 35 līdz 50 ha platībām, īpašniekiem ap 60 gadiem un zemi apstrādāja ar belorusiem.
Domāju, ka pensionāri pārdos savas zemes lielsaimniekiem un drīz tur viss beigsies. Pagājuši 20 gadi, un tajās pašās saimniecībās mājas ir pārbūvētas kā konfektes, sapirkta jauna tehnika.
Kad prasu, kā tas iespējams, man saka – kopš esot kopā ar “LATRAPS”, viss sanākot. Tas arī galvenais rezultāts, ko kooperatīvs izdara – dod iespēju mazajiem saimniekiem izdzīvot.
Kādēļ Lietuvā ir tik milzīgas saimniecības?
Tur praktiski nav kooperācijas, līdz ar to dominē lielsaimniecības. Vēl arī tādēļ, ka tur privatizācija notika citādi. Lietuvā kolhozus saglabāja kā veselumu, bet mēs sadalījām ar pajām.
Pie viņiem privātie pārņēma visu kolhoza teritoriju. Kad vienā kaut kādu iemeslu dēļ saimniekošana beidzās, to 5–6 tūkst. ha teritoriju pievienoja citam. Vienu, otru, trešo – par parādiem un tamlīdzīgi. Tā izveidojās milzīgas saimniecības.
Tomēr es piekrītu, ka lielsaimniecības ir problēma arī Latvijā. Tajā dienā, kad kāds no īpašniekiem pārstās strādāt, visdrīzāk tādēļ, ka nav mantinieka, kurš to turpinās? Kas pārņems?
Nesadalītu lielsaimniecību nopirkt varēs tikai liels investors, un visdrīzāk tas būs ārvalstnieks.
“LATRAPS” arī turpmāk darbosies tikai Latvijā vai tomēr ies ārpus robežām?
Zirņu rūpnīcas projekts mums jau ir pirmais solis šajā virzienā. Lietuviešiem esam izstāstījuši, un viņi ir ieinteresēti. Esam jau palīdzējuši izveidoties zemnieku kooperatīvam Igaunijā, kā arī Lietuvā Jonišķos, un tur tagad jau ir 5–6 kooperatīvi.
Ceram, ka zirņu proteīna rūpnīcas projekta tālākajā attīstībā iesaistīsies jau kooperatīvu apvienība.
