Rutīnai NĒ! Kā Kučmini nešķirami jau 30 gadus 0
Sandra un Konstantīns Kučmini ir nešķirami jau 30 gadus. Viņi uzskata, ka rutīna attiecībās ir tikai slinku cilvēku izdomājums. Lai gan abi ar laulībām savulaik nemaz nesteidzās, tomēr uzskata, ka tas ir vienīgais loģiskais attiecību iznākums gadījumā, ja satikušās radnieciskas dvēseles, kuras abas gatavas gan pielāgoties, gan cienīt, gan piedot, gan arī lūgt piedošanu. Un reizi pa reizei ilgo kopdzīvi atsvaidzinot tieši neliela greizsirdība no vienas vai otras puses.
Raksturi jāpieslīpē
“Pēkšņi sāka vilkt klāt kā ar magnētu – gribējās arvien biežāk vienam otru redzēt, satikt,” par savām pirmajām sajūtām, iepazīstot vīru Konstantīnu, stāsta Sandra. “Kopā esam jau 30 gadus. Iepazināmies kopīgajā darba vietā – es tolaik strādāju cehā, bet Kostiks bija šoferis. Nedaudz vēlāk kļuvu par tehnologu, un mums sanāca satikties daudz biežāk. Tā arī viss pakāpeniski sākās – kopā braucām uz Rīgu, devāmies uz kino, staigājām gar jūru. Tolaik gan vēl nedomājām un nesapratām, ka viss reiz kļūs tik nopietni un attiecības būs tik ilgas.” Gan Konstantīns, gan Sandra, kā skaidro viņi paši, iepazīšanās laikā vairs neesot bijuši nekādi jaunie un nepieredzējušie jaunieši: “Mums ir četru gadu starpība. Kostikam toreiz bija jau 31 gads, bet man 27. Varētu teikt, ka apprecējāmies diezgan pavēlu – kā jau katrs moderns pāris, sākumā piecus gadus vienkārši dzīvojām kopā. Nebija īsti nekādas bildināšanas, nekādu kāzu ceļojumu – vienā dienā abi vienkārši sapratām, ka attiecības jānoformē oficiāli. Kāzas mums gan bija. Nelielas, tomēr ļoti jaukas. Tā bija saulaina un skaista ziemas diena – 17. decembris, kad viens otram teicām jāvārdu.”
Pāris gan nenosoda tos jauniešus, kuri izlemj dzīvot nereģistrētā kopdzīvē: “Jauniešiem pašiem jāizlemj – precēties vai vienkārši dzīvot kopā. Arī mēs ar laulībām īpaši nesteidzāmies tieši tādēļ, ka uzskatām – sākumā vienam otru ir kārtīgi jāiepazīst. Kā saka, raksturiņi ir jāpierīvē, un tad, ja viss ir kārtībā, var spert nākamo soli – kāpēc gan ne?”
Randiņš pie jūras nemaksā neko
Kā jau katram pārim, arī Kučminiem ir bijuši grūtāki brīži: “Nekad gan nav bijis tā, ka mēs teiktu: viss, man pietiek! Strīdamies mēs gan, jā. Tas ir dabiski, jo cilvēkiem nevar vienmēr sakrist viedokļi. Vienam parasti ir jāpiekāpjas, bet ne vienmēr tikai tam vienam, kādreiz piekāpjas arī otrs. Jaunas attiecības nekad neesam meklējuši, jo, mūsuprāt, tas neko nevarētu glābt. Ir vērts ieskatīties pašam sevī, saprast, vai problēma nav meklējama tieši tur.” Sandra atklāj – viņai nekad nav bijusi sajūta, ka otra pusīte būtu apnikusi vai arī attiecībās kaut kā būtu par daudz: “Nē, mēs viens otram neesam apnikuši. Jauniešiem topā tagad ir tāds jēdziens kā “rutīna” – man šis vārds ļoti nepatīk. “Mums attiecībās ir iestājusies rutīna!” – kas tā tāda?? Tad dariet kaut ko, lai tā nebūtu. Ir taču tik daudz iespēju! Man nesen viena paziņa teica, ka visam ir vajadzīga nauda. Es tam nepiekrītu. Lai pastaigātu gar jūru, uzspēlētu badmintonu vai bumbu, pabraukātu ar skrituļslidām – vai tad tam visam nepieciešams tērēt lielas summas? Katra diena atnes kaut ko jaunu, un ir jāstrādā pie tā, lai neiestātos šī rutīna.”
“Laikam jau, ka nebūs mums tādas veiksmes formulas, ar ko padalīties. Esam vienkāršs pāris, vienkārši cilvēki, kuriem katram ir gan savi plusi, gan arī mīnusi. Mūsuprāt, attiecībās ir nepieciešama savstarpēja uzticēšanās. Arī greizsirdība reizēm noder, jo kas gan tā par mīlestību, ja reizēm neiezogas arī maza greizsirdība? Un vēl pavisam noteikti ir jāmāk piedot. Tomēr ir arī lietas, kuras nevar un nemaz nevajag piedot. Kā saka mans vīrs – neuzticība ir nepiedodama. Tieši tāpat kā piedot, ir jāmāk arī lūgt piedošanu. Diemžēl ne visi to grib un māk darīt, taču tas ir ļoti svarīgi. Ir jāciena vienam otru. Mans mīļākais teiciens ir: “Nedari otram to, ko tu negribētu, lai izdara tev!” Varbūt viss iepriekš minētais kopā veido mūsu ilgās kopdzīves veiksmes formulu,” stāstu par sevi un vīru Konstantīnu sirsnīgi pabeidz Sandra.
