Rūta Dimanta: esam dāsnāki, bet stereotipu varā 0
“Latvijā šobrīd sāk likvidēt pansionātus, bērnunamus, un šie cilvēki atgriežas viņu dzīvesvietās. Tomēr ceļā uz šo neatkarīgo dzīvi viņiem – cilvēkiem ar traucējumiem, bērnunamu bērniem – ir jāpalīdz – gan dzīvot šādu dzīvi, gan pastāstīt, ka ir tāda iespēja,” saka labdarības organizācijas “Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta. Šajā rudenī viņa kanālā “RīgaTV 24” vadīs jaunu raidījumu “Cilvēki//Stāsti”, iepazīstinot ar grūtībās nonākušiem līdzcilvēkiem un viņu stāstiem.
Rūta, kādēļ šāds raidījums bija nepieciešams? No vienas puses, varētu šķist – ir tik daudz palīdzības akciju, tie paši sociālie tīkli pārsātināti ar aicinājumiem palīdzēt.
Pieņēmu izaicinājumu veidot raidījumu, lai pastāstītu par cilvēkiem, kurus joprojām bieži vien norakstām, jo mums šķiet, ka cilvēks ar invaliditāti vai garīga rakstura traucējumiem var būt tikai patērētājs, nasta un ir ievietojams kādā institūcijā, vienkārši sakot, lai netraucē.
Sabiedrībā joprojām ir bailes un stereotipi attiecībā uz šiem cilvēkiem.
Tāpēc šis ir viens solis, lai līdzētu integrēt viņus atpakaļ sabiedrībā. Otra lieta – man ir būtiski veicināt mūsu empātijas spēju. Jebkurā brīdī taču ar mums pašiem var kaut kas notikt – varam pēc avārijas iesēsties ratiņkrēslā, mūs var piemeklēt garīga slimība. Vai mēs gribētu, ka mūs izolē, ieliek pansionātā, aizslēdz durvis un saka – tev viss mūžs tur jāpavada. Katrs cilvēks taču vēlas kaut ko izdarīt, sasniegt, un arī šie cilvēki ar saslimšanām vēlas tieši to pašu. Es gribētu plašākam cilvēku lokam parādīt šos stāstus un reizē arī iedrošināt tos, kuriem ir funkcionāli traucējumi, parādot, ka viņi tomēr var kaut ko darīt. Mums, piemēram, ir burvīgs stāsts par puisi, kurš agrāk dzīvoja pansionātā, bet nu ir nokļuvis grupu dzīvoklī un mācās par dīdžeju. Kāpēc nepiepildīt savus sapņus?
Vadot labdarības organizāciju, vislabāk redzat, ka šo cilvēku, kas paliek sabiedrības ēnas pusē, joprojām ir gana daudz, lai gan šķiet – attieksme pret viņiem mainās.
Jā, no vienas puses ir izmaiņas. Padzirdot par bērniņu ar īpašām vajadzībām, mēs no vienas puses sakām – jā, viss kārtībā, mēs viņu pieņemam. Tomēr, kad tāds bērns nonāk mūsu bērnu klasē, vecāki vairs nav tik iecietīgi. Tieši tāpat, ja vispārīgi pajautās cilvēkiem, kā jūs uztverat invalīdus, viņi teiks – viss kārtībā. Bet bieži, nonākot konkrētā saskarē, ir skaidrs, ka nekas nav kārtībā. Mēs it kā mēģinām izvairīties, apiet viņus. Jo nezinām, ko darīt.
Šajā gadījumā ir svētīgi uzdot jautājumu pašiem sev – ko jūs darītu, ja jums būtu bērns ar īpašām vajadzībām vai ja jums pašam būtu kāda slimība vai negadījums.
Ja mēs ņemtu vērā šo principu, mēs būtu ļoti humāna sabiedrība. Mēs redzam, ka gadu no gada mūsu turība aug, bet reizē notiek cits process: sabiedrība noslāņojas. Cilvēki, kuri ir hroniski slimi vai daudzbērnu ģimenes – viņiem joprojām ir daudz grūtāk nekā lielākajai sabiedrības daļai. Pie mums faktiski saplūst tie, kuri ir izkrituši cauri valsts palīdzības sietam, un tad nāk un palīdz sabiedrība.
Man radies iespaids, ka cilvēki labdarību šobrīd ir pieņēmuši kā pašsaprotamu.
Mēs patiešām esam kļuvuši dāsnāki un atvērtāki pret citiem. Pirms 15 gadiem atdot naudu svešam cilvēkam nebija ierasta lieta, un to vairāk darīja vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem vēl bija kara laika pieredze, saprotot, ka mēs nevaram izdzīvot, ja viens otram nepalīdzam. Ekonomiskā krīze 2008. gadā parādīja cilvēku spēju saliedēties. Tomēr joprojām pastāv stereotipi.
Tiekamies pēcvēlēšanu laikā. Vai sagaidāt, ka arī varas līmenī turpmāk būs izmaiņas saistībā ar dzīves pabērniem?
Mani ļoti interesē, ko partijas, kas ir ievēlētas, piedāvās sabiedrībai tieši sociālās drošības jautājumos. Pirms vēlēšanām daudzi cilvēki pauda neapmierinātību, dusmas, aizvainojumu, un bieži tas ir tieši nesakārtotas sociālās drošības sistēmas dēļ. Ja kāds izkrīt no palīdzības loka, viņš jūtas valsts pamests, un nākamais solis ir agresija pret šādu valsti. Ir svarīgi arī ekonomiskās augšupejas laikā neaizmirst par tām sabiedrības grupām, kurām joprojām klājas grūti. Invalīdi, vientuļie seniori. Politiķiem ir jādomā par to, ka mēs cienām katru indivīdu, un ir jāļauj īstenot katra maksimālās iespējas. Tas ir tieši tas, kā es saprotu labklājības valsti.
Raidījums vairāk tiem, kuri palīdz, vai tiem, kuriem jāpalīdz?
Abējādi. Arī tiem cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem ir jāapzinās, ka viņi ir tādi paši kā jebkurš sabiedrības loceklis. Jābūt drosmīgākiem. Abām pusēm te jānāk pretī vienai otrai.
Pavisam vienkāršs jautājums – kādēļ labdarība vajadzīga jums pašai? Lai teju 15 gadus vadītu labdarības organizāciju, ir skaidrs, ka ar mirkļa aizraušanos nepietiek.
Šī empātija – iejušanās cita ādā un labdarības klātbūtne ikdienā palīdz arī man pašai uzturēt savas vērtības. Protams, ir tādi brīži, kad šķiet, ka gribētos kaut ko jaunu, bet tad tu saproti, ka šai mirkļa iedomai ir maza nozīme iepretim tam, ko vispār dzīvē var nākties piedzīvot. Turklāt šajā ceļā sastaptie cilvēki ir ļoti stipri, un patiesībā mēs esam tie, kas var no viņiem mācīties. Reizēm, ja veselam cilvēkam sāp galva, viņam liekas, ka nu pasaule sagrūst.
Tikmēr cilvēks, kuram tiešām kaut kas ir atņemts, tomēr ceļas un darbojas – viņi var būt labs paraugs.
Turklāt man šķiet, katrai sabiedrībai ir vajadzīgas labdarības organizācijas. Tas māca arī domāt par citiem – saskatīt dažādo. Tas palīdz arī saskatīt savu spēku. Pirms gadiem desmit man šķita, ka nav iespējams savākt 50 tūkstošus zālēm vai simts tūkstošus, kā tas bija Valtera Frīdenberga gadījumā, tomēr nu mēs zinām, ka tas ir iespējams. Mums katram tas viens vai divi eiro neko nenozīmē, bet kopā šī summa satek un kļūst par spēku. Mēs izglābjam cilvēkus. Līdzīgi kā vēlēšanās, kur viena balss it kā neko nenozīmē, bet, liekot kopā balsis, mums ir rezultāts.
Vadāt labdarības organizāciju, izveidots arī rehabilitācijas centrs bērniem un ģimenēm, tāpat kustība “Plecs”, kas palīdz bērniem atrast audžuģimenes. Jājautā – kur šajā darba grafikā vēl ir vieta raidījuma vadīšanai?
Televīzija man bija milzīgs izaicinājums, un jāatzīst, ka nav viegli. Man patiešām bija bail, jo neesmu profesionāla žurnāliste. Tomēr man ļoti patīk izteikums – ja tev kaut ko piedāvā, tad nevis prāto, kā pateikt “nē”, bet padomā, kāpēc teikt “jā”. Šis man ir jauns ceļojums, gana laikietilpīgs, sevišķi šoruden, kad mana mazākā meitiņa ir pirmklasniece. Tomēr reizē apstiprinās patiesība – jo vairāk tu dari, jo vairāk izdari. Komanda darbā un ģimene mājās ir tie, kas ļauj īstenot manas trakās idejas. Pats process mani nebiedē, jo tas nozīmē sarunu ar cilvēkiem, un tieši to es daru arī ikdienā.
Šobrīd esat arī studente?
Studēju veselības vadību maģistros Rīgas Stradiņa Universitātē. Jāatzīst – tas nav viegli, un šobrīd studijas ir mans vislielākais izaicinājums. Tomēr, ja vēlos veiksmīgāk attīstīt mūsu bezpeļņas organizāciju – rehabilitācijas centru bērniem un ģimenēm “Poga” – ir jāmācās.
Zinu, ka darbojaties simtgades padomē, bet vai jums pašai ir sava simtgades apņemšanās?
Man ir tāds paradums – nolikt robežstabus dzīvē, un simtgade ir labs robežstabs, lai atjaunotu savu dzimtas māju kopā ar ģimeni. Pēc kara 1949. gadā vecākus no turienes izsūtīja, bet viņi atgriezās. 90. gados māja bija pārvērsta par komunālo dzīvokļu māju un pamatīgi nolaista. Mūsu uzdevums ir saglabāt to nākamajām paaudzēm. Šajā vasarā esam gandrīz pabeiguši remontu, un mamma tur varēs dzīvot, tā būs arī vieta, kur satikties ģimenei, bērniem pavadīt vasaras. Ceru, ka šādi būs savests kārtībā vēl kāds Latvijas stūrītis – šī sakārtošana atkarīga tikai no mums, un nu es arī esmu pielikusi savu roku.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Man nepieciešams atrast laiku, lai padomātu. Lai apstātos.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk.
Uzņēmība. Drosme mesties nezināmās lietās. Empātija.
Lielākais sasniegums darbā?
“Ziedot.lv” šogad svin jau 15 gadus.
Labākā izklaide?
Džeza koncerta apmeklējums.
