Atbildīgienbsp; 7
Vienpadsmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām Budapešta atkal bija drupās. Cīņās bija gājuši bojā vairāk nekā 2500 ungāru, apmēram 20 0000 – ievainoti (padomju pusē – 699 nogalināti un 1450 ievainotie). Statistika liecina, ka vairāk nekā puse no nogalinātajiem bija strādnieki, tātad tie, kuru intereses it kā ieradās aizstāvēt padomju vara. Bēgļu gaitās devās ap 200 000, desmitiem tūkstoši tika arestēti un vairākiem simtiem piespriests nāvessods. Starp tiem, kas saņēma nāvessodu, bija arī bijušais valdības vadītājs Imre Nāģs, kuru ar viltu izvilināja no Dienvidslāvijas vēstniecības, solot viņam drošības garantijas, kas izrādījās meli.
Ungāri nav aizmirsuši tos, kas atbildīgi par šo traģēdiju. Viens no stendiem 1956. gada notikumu piemiņas izstādē ir veidots kā “kauna plāksne” (attēlā), kurā uzskaitīti vainīgie – gan vietējie, gan PSRS nomenklatūra un militārā virspavēlniecība. Te lasāmi tādi vārdi kā: Ņikita Hruščovs, Vjačeslavs Molotovs, Leonīds Brežņevs, Mihails Suslovs, Jurijs Andropovs, Georgijs Žukovs, Ivans Koņevs un citi.
Rietumvalstis nemierīgi noskatījās šajos notikumos, taču, izņemot sabiedriskos protestus, nekāda politiska reakcija nesekoja. Tā sauktais dzelzs priekškars starp Rietumeiropu un Austrumeiropu kļuva arvien smagāks. Mūsdienās ungāri to mēģinājuši vizualizēt kā vides objektu Budapeštā. Uz sarūsējošā dzelzs ķēžu mudžekļa rakstīts: “Dzelzs priekškars (1949 – 1989): Tas nošķīra Rietumus no Austrumiem. Tas sašķēla Eiropu un pasauli. Tas atņēma mums brīvību. Tas turēja mūs gūstā un bailēs. Tas mocīja un pazemoja mūs. Un beidzot mēs to norāvām.”
