Izrēķināšanās 7
Nākamajā rītā Budapeštā iebrauca padomju tanki, kas ielenca parlamenta ēku. Savukārt revolucionāri sāka būvēt barikādes. Tomēr padomju karavīri neiesaistījās konfliktā. Cīņas notika galvenokārt ar vecajai varai uzticamajiem čekistiem, tieši pret viņiem vērsās lielākais tautas naids un arī atriebība par agrākajos gados piedzīvotajām pārestībām. Paši staļinistu vadoņi tobrīd jau bija aizbēguši uz Maskavu, bet padomju vara ieņēma nogaidošu pozīciju.
28. oktobrī I. Nāģs izsludināja pārmaiņas, starp tām arī AVH likvidāciju un sarunas par PSRS karaspēka izvešanu (tanki tiešām uz laiku pameta Budapeštu), bet 1. novembrī Ungārija paziņoja par izstāšanos no Varšavas pakta. Prese rakstīja, ka jaunās varas mērķis ir kļūt par neitrālu, sociāldemokrātiski orientētu valsti ar daudzpartiju sistēmu.
Tikmēr Maskavā jau tika kalti plāni par izrēķināšanos ar ungāriem. “Stingrās līnijas” piekritējs bija viens no Staļina tuvākajiem līdzgaitniekiem, kurš arī pēc “atkušņa” sākšanās bija saglabājis savu ietekmi, – Vjačeslavs Molotovs, tomēr Hruščovs nesteidzās. Vēsturnieki diskutē, kas tieši licis Hruščovam pieslieties stingrās līnijas piekritējiem, nevis uzklausīt, piemēram, aizsardzības ministru Georgiju Žukovu, kurš it kā mudinājis izvēlēties sarunu pieeju, lai neradītu spriedzi attiecībās ar Austrumeiropas valstīm. Iespējams, izšķirošā loma bija paziņojums par izstāšanos no Varšavas pakta, tomēr daži vēsturnieki apgalvo, ka lēmums bijis pieņemts jau agrāk.
