Revolūcija 7
Bijušajā Ungārijā čekas (Államvédelmi Hatóság, AVH) ēkā Budapeštas centrā šobrīd ierīkots muzejs “Terora nams”. Idejiski tam ir līdzība ar Latvijas Okupācijas muzeju, kur divas okupācijas – nacistu un padomju – netiek šķirotas labākā un sliktākā. Tomēr var saprast, ka 1956. gads ungāriem ir īpaši sāpīga tēma. Pašlaik iepretī muzejam skatāma tā laika notikumiem veltīta izstāde un vienā no centrālajiem stendiem redzams revolūcijas vadošais sauklis “Ruszkik haza!” – “Krievi – mājās!” (attēlā).
Tolaik ungāriem, tāpat kā citām Austrumeiropas tautām, bija apnicis gaidīt, kad “atbrīvotāji” dosies prom. Šķita, ka politiskie apstākļi ir piemēroti pārmaiņām – 1953. gadā bija miris Staļins un viņa pēcnācējs Ņikita Hruščovs ievadīja tā dēvēto atkušņa politiku. Ungārus iedrošināja arī Polijas piemērs, kur tautas neapmierinātības ietekmē kompartijas vadībā nonākušais reformators Vladislavs Gomulka izrādīja nepiekāpību Maskavai. Lai gan PSRS vadība apsvēra iespēju nosūtīt uz Varšavu tankus, tomēr vēlāk tika izvēlēta diplomātiskāka taktika. Hruščovs ar svītu pats ieradās Polijā, lai šo jautājumu nokārtotu, un tobrīd to varēja arī uztvert kā piekāpšanos.
Arī Ungārijā no 1953. līdz 1955. gadam jau bija izveidota uz pārmaiņām orientēta valdība Imres Nāģa vadībā, bet “Staļina labākais skolnieks”, Ungārijas Darba partijas ģenerālsekretārs Matiass Rakoši panāca, ka tā tiek nomainīta. Tiesa, arī pats Rakoši 1956. gadā bija zaudējis vadošo amatu partijā, tomēr šīs pārmaiņas bija formālas – pie varas Budapeštā arvien bija staļinisti.
