“Russkij standart” 0
Sociālā diferenciācija pasaulē kļūst arvien izteiktāka, sabiedrības interese par šiem procesiem, maigi izsakoties, nepārtraukti aug, un ir tikai loģiski, ka arī teātris tos mēģina iekļaut savā redzeslokā. Omskā dzimušās dramaturģes Jaroslavas Pulinovičas sociāli ievirzītās drāmas šodien labprāt iestudē daudzi Eiropas teātri, jo rietumnieku acīs sociālo normu korozijai Krievijā piemīt īpaši “nežēlīga ekzotika”, taču pēc savas struktūras tās ir stipri vien shematiskas. Pulinovičas teksti vairāk atklāj dažādu sociālo shēmu darbības mehānismus un mazāk pašu cilvēku tajos. To labi var sajust samērā pieticīgi izstrādātajos dialogos, tomēr šādai dramaturģijai ir arī sava priekšrocība – iestudēšanas procesā tā vairāk vietas atstāj režisora fantāzijai un aktieru iztēlei. Lugas “Žanna” pamatintriga balstās uz divu atšķirīgu sociālo “es” sadursmi postpadomju eksistenciālajā telpā, un autore tajā mēģina rast atbildi uz jautājumu, kas īsti ir gadsimtu mijā Krievijas provincē augusi sieviete. Palūkosim, ko par to domā Džilindžers un Liepājas teātris savā jaunākajā iestudējumā.
No pirmā acu uzmetiena varētu teikt, ka Žanna Kirova ir veiksmīga mūsdienu uzņēmēja. Viņai pieder lielveikalu ķēde, vairākstāvu privātais apartaments, māja kaut kur Spānijā un darbā pieņemts jauns mīļākais, kas liek justies iekārojamai un savā ziņā laimīgai. Šo idilli gan ātri vien izjauc Andreja paziņojums, ka viņš jau gadu mīl studenti Katju un viņiem būs bērns, tādēļ viņš Žannu pamet. Situācija nepatīkama, arī aktieriski diezgan neveikli izspēlēta, toties reakcija uz to jau iepriekš simtprocentīgi paredzama. Andrejs no darba tiek atlaists, un Žanna nododas atriebības plūdiem, kas viņai pašai jāizraisa, lai šo pārestību aizskalotu. Bez degvīna to, protams, izdarīt nevar, un tādēļ pēc režisora mājiena uz skatuves nāk “Russkij standart” ar pilnu jaunbagātnieku dzīves-uzdzīves džilindžerisko klišeju komplektu. Pirmais kompensācijai ciemos tiek ielūgts biznesa partneris Vitālijs, bet tas ar visu viagru diemžēl nespēj neko vairāk kā tikai jūsmot par savu mazo meitiņu un lakt šņabi. Starp citu, sadzīvisko norišu līmenī trāpīgi izspēlēts Leona Leščinska aktierveikums ar nelielu morālīti un “standartā” atmiekšķētas dvēseles patiesajām vēlmēm. Tam seko Žannas sarīkotā ballīte vadošajām firmas meitenēm ar vodkā atšķaidītu lišķību, nenovīdību, intrigām un krāšņi izvērstiem eskorta puišu pakalpojumiem. Vismaz pusi izrādes skatuvi aizpilda režisoriski aprobēti un pamatīgi apbružāti Džilindžera un Krasovskas dueta formālie veidojumi, kuros bez jebkāda iztēles svaiguma tiek ekspluatēta liepājnieku jaunā maiņa – Everita Pjata, Signe Ruicēna, Rolands Beķeris un Armands Kaušelis.
Inese Kučinska Žannas tēlu izrādē cenšas balstīt uz mīlestību un pūlas tai pakļaut savas varones iekšējo jūtu loģiku, taču to izdarīt bez attiecīgas režisoriskās palīdzības nemaz nav tik viegli, jo Žannas rīcībā iekodētais aprēķins un biznesa tīģerienes skarbais tvēriens, iznīcinot Andreja un Katjas dzīvi, liek apšaubīt viņas jūtu patiesumu. Te darbojas cits kultūras un mentalitātes salikums, kuram aktrise īsti klāt netiek, un daudzas ainas rada pārlieku pretrunīgus iespaidus. Nelielu izlīdzinājumu gan Kučinska panāk apcerīgajā beigu monologā ar Andreja bērnu rokās, jo atvērtais, publikas aizkustināšanai domātais fināls ļauj mūsu uztverei atgriezeniski savienot emocionāli pretrunīgus stāvokļus un varbūt arī nonākt pie slēdziena, ka mīlestība reizēm var būt destruktīva.
Andreja un Katjas attiecību līnija jau lugā ir izstrādāta diezgan virspusēji un arī režisors uz skatuves neko vairāk par gaidībās esošas meitenes čīkstēšanu un kaprīzēm tajā nav ielicis. Piedevām vēl Ilze Jura tās izspēlē uz visai vienmuļas emocionālās stīgas. Scenogrāfiski telpa ir sadalīta divās daļās – pa kreisi Žannas apartaments ar neiztrūkstošajām standartizdarībām, pa labi studentu īrētais mājoklītis, taču šajā pusē Džilindžers ir izlīdzējies ar pasausām mizanscēnām, kas vienkārši fiksē situācijas lejupslīdi Andreja un Katjas dzīvē. Negaidītu vilšanos izrādē raisa arī Mārtiņš Kalita ar Andreja izmisīgajiem mēģinājumiem “noturēties virs ūdens”. Ir jābūt dikti naivam vai muļķim, lai nesaprastu, ka pēc Žannas pamešanas šajā pilsētā viņš vairs darbu nedabūs. Andrejs ir menedžeris, kas ar izcilību beidzis augstskolu, tātad nav muļķis, bet nospēlēt to nesatricināmo ticību labajam cilvēkā, kuru iznīcināt nespēj nekādi apstākļi un kas robežojas ar naivumu, aktierim neizdodas. Kalitam piemīt spēja ļoti smalki izjust situācijas un rast tajās organiskas tēla rīcības izpausmes, taču šoreiz režisors nav devis viņam iespēju līdz tām nonākt. Pat fināla epizodē, kad Andrejs ir zaudējis visu, ieskaitot pēdējo naudu un cerību uz dzīvokli, aktieris vienkārši izlīdzas ar to, ka savu varoni iespīlē “nopērta suņa” pozā. Jā, Žanna ar to ir piespiesta kaunēties par savu uzvaru, bet tas arī ir viss.
Izmantot lugas irdeno struktūru un aktuālo tēmu, lai dziļāk papētītu sakarības starp sociālajām problēmām, cilvēku rīcību un dvēseles tieksmēm, Džilindžers acīmredzot nav vēlējies. Uz skatuves atkal valda tā pati brīžiem ironiskā, brīžiem viegli atpazīstamā standartspēle, ar kuras palīdzību režisors joprojām cenšas uzturēt sevī dzīvu mākslas ilūziju. Diemžēl tā pārāk ātri pagaist tēlu vienkāršotajos traktējumos, kas noplicina aktieru fantāziju un izrādei liek ļodzīties zem režisorisko klišeju spiediena.
Jaroslava Pulinoviča “Žanna”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisors Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Inga Krasovska.
Lomās: Inese Kučinska, Mārtiņš Kalita, Ilze Jura, Leons Leščinskis, Signe Ruicēna, Everita Pjata u. c.
Nākamā izrāde: 10. decembrī.
VĒRTĒJUMS
Aktieri: 3
Režija: 3
Scenogrāfija: 3
Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes
Vārds skatītājiem
SANDRA OKUŅEVA, Liepājas Universitātes lektore: “Varbūt mani simt procentu apjomā neuzrunā pats lugas materiāls ar melodramatisko pavērsienu, bet kā izrāde – precīza. Spilgtas lomas Inesei Kučinskai, Leonam Leščinskim, Ilzei Jurai, Mārtiņam Kalitam. Scenogrāfija vienkārša, bet saskaņā ar režisora ieceri.”
ALDIS KĻAVIŅŠ, mākslinieks, profesors: “Uzskatu, ka pamatā ir ļoti laba dramaturģija. Aktieri strādā labi. Ļoti smags uzdevums galvenās varones atveidotājai. Teātris tiek galā godam. “Mežģīnes”, kas parasti patīk režisoram – ar baletu un tamlīdzīgām lietām, gan varbūt par daudz. Materiāls ir tik spriegs un blīvs, ka šajos momentos rodas atslābums. Bet, salīdzinot ar pāris iepriekšējiem Dž. Dž. Džilindžera iestudējumiem, šī zināmā mērā ir veiksme.
Sagatavojusi ILUTA DREIMANE
