Franks Gordons: “Russkij mir” nav nekāds Gētes institūts 101
Vladimirs Putins, kā zināms, gan Viskrievijas, gan globālā mērogā intensīvi ievieš un propagandē jēdzienu “Krievu pasaule” (“Russkij mir”) un šī saukļa vārdā cenšas pakļaut Kremļa ietekmei un izmantot Kremļa interesēs it visus krieviski runājošos un krieviski domājošos, līdztekus faktiski diriģējot neatzītos pseidovalstiskos veidojumus – abas Donbasa “tautas republikas” un Piedņestru, kuras misija ir būt ķīlim, kas iedzīts starp Ukrainu un Moldovu.
Bet līdzās “Krievu pasaules” idejai intensīvi darbojas organizācija jeb fonds “Russkij mir”, kura desmitā gadskārta pašlaik tiek svinēta Maskavā. Oficiāli tiek apgalvots, ka šis fonds tīri labi salīdzināms ar tādiem iestādījumiem kā “Gētes institūts” Berlīnē vai “British Council” Londonā, kas popularizē attiecīgi vācu vai angļu valodu un kultūru.
Par to, ka te ir principiāla atšķirība, liecina kaut vai raksts, ko “Russkij mir” desmit gadu jubilejai veltījis Džuljeto Kjeza – jau pavecs vīrs, bijis ilggadējs Itālijas komunistu laikraksta “L’Unita” korespondents Maskavā. Viņš lieliski pārvalda krievu valodu un savulaik aktīvi jaucies arī Latvijas iekšējās darīšanās, piedaloties Ždanokas partijas “PCTVL” Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņā – iesaistoties tās sarakstā kā kandidāts. Drudžainās prokremliskās aktivitātes ziņā viņu var salīdzināt ar Somijā mītošo odiozo Johanu Bekmanu.
Kjeza sūrojas, ka Rietumi šo fondu “Russkij mir” ierindojuši kā bīstamu un graujošu līdzās televīzijas, radio un interneta konglomerātam “Russia Today” (RT) un ziņu aģentūrai “Sputņik”. Nu ko, te Rietumu bažas un aizdomīgums ir pilnīgi vietā.
Kjeza mūs lepni informē, ka fonda “Russkij mir” paspārnē darbojas pāri par 250 “krievu kultūras centru” 73 valstīs. Faktiski arī “Maskavas nams” Rīgā ietilpst tai pašā kategorijā. Pretēji Kjezas apgalvojumam, ārvalstu krievu skolās un kursos, ko uztur “Russkij mir”, tiek popularizēti ne tikai Tolstojs, Dostojevskis, Čehovs, bet arī intensīvi iepotēts priekšstats par mūsdienu Krieviju kā dižvalsti ar unikālu civilizāciju, kas piesātināta ar garīgumu un cieņu pret tradicionālām vērtībām, īpaši ģimenes aspektā.
Raksta autors atgādina, ka nepieciešams stiprināt kristietību pēcpadomju telpā, un norāda, ka Ukrainā krieviski runājošo īpatsvars ir 29,6%, Baltkrievijā veseli 70%, Kazahstānā 23,7%. Pieminēta arī Igaunija (29,6%). Džuljeto Kjeza īpaši uzsver, ka 1 155 960 Izraēlas pilsoņu, t. i., 15% no valsts iedzīvotāju kopskaita, “runā krieviski”. Viņš liek saprast, ka tā esot potenciāla rezerve, kas būtu maksimāli izmantojama.
Te nu pats piesakos pie vārda. Tā sauktais Krievu kultūras centrs Telavivā cenšas darīt visu, lai arī jaunā paaudze cieši turētos pie krievestības. Un, gadumijai tuvojoties, simtiem jau Izraēlā dzimuši neseno ebreju ieceļotāju bērni tiek ielūgti pasākumos, lai iegūtu priekšstatu, ka šajā svelmainajā palmu, ciprešu un olīvkoku zemē īstu svētlaimi dod tikšanās ar Salavecīti un Sniegbaltīti.
Tā nu tā indoktrinācija sākas… Tomēr vairākums Izraēlas krievvalodīgo nevēlas, lai rusifikācija traucētu viņu ieaugšanu Izraēlas ivrita dzīvē, sadzīvē un kultūrā. Nē, “Russkij mir” nav nekāds, teiksim, “Gētes institūts”, kas gan Rīgā, gan Telavivā dara svētīgu darbu kultūras jomā, neiejaucoties šo valstu iekšējā dzīvē.
