8
Nedaudz par balsi. Dzinējsuņa instruments un atšķirības zīme ir viņa balss. Pieredzējušiem medniekiem ir zināms, ka balss tembrs un suņa izteiksmes paņēmieni atšķiras atkarībā no tā, kādu zvēru dzen, vai viņš iet pa pēdām, vai redz medījumu, vai arī ir to apturējis. Visu var saprast pēc suņa rejām. Par īpaši vērtīgu tiek uzskatīts dzinējs, kurš nerej, pazaudējot pēdas. Diemžēl nevar iemācīt dzinējam riet. Balss vai nu ir, vai arī nav. Toties labas vokālās dotības ir ģenētiski mantojamas. Tādēļ audzētājiem viens no vaislas pāra izvēles kritērijiem ir skaista, šķirnei raksturīga balss.
Medības. Krievu dzinējsunim ne tikai ātri jāsameklē medījums, bet ir jābūt spējīgam ilgas stundas dzīt zvēru, pastāvīgi rejot. Ar šīs šķirnes suņiem var medīt dažādus zvērus. Medību veids ir atkarīgs arī no saimnieka gaumes. Dažiem medniekiem patīk visu laiku būt kustībā. Tad dzinējsuns virza medījumu pa apli. Visbiežāk šādā veidā medī zaķus. Starp citu, lapsu un zaķu medības ar dzinējiem popularitātes ziņā Krievijā atpaliek tikai no pīļu medībām. Citiem medniekiem labāk patīk gaidīt. Tad dzinējsuņu uzdevums ir uzdzīt medījumu uz līnijas vai pie viena mednieka. Šādā veidā medī vilkus. Var teikt, ka ar krievu dzinējsuni var medīt jebkurus zvērus, taču zaķu un lapsu medības ir viņu profesija.
Lauka pārbaudes. Pirmie lauka pārbaužu noteikumi dzinējiem vieniniekiem Krievijā tika iedibināti 1925. gadā. Pēcāk, protams, tika ieviestas dažādas izmaiņas un precizējumi. Šobrīd spēkā ir 1994. gada redakcija. Medību kinologi ierosina audzētājiem vairāk uzmanības veltīt darba īpašībām, sevišķi mūsdienu situācijā, kad medību suņi iegūst plašu popularitāti nemednieku vidū un, komerciālas izdevības dzīti, audzētāji aizvien biežāk dod priekšroku titulētiem izstāžu čempioniem, aizmirstot par darba īpašībām. Darba pārbaudes ir viens no svarīgākajiem medību suņu atlases pasākumiem, jo šķirnes saglabāšanai un attīstībai ir jāizvēlas tikai dzīvnieki ar izteiktām darba īpašībām un instinktiem. Krievu dzinējsuņa audzētāji šķirnes dzimtenē vislielāko uzmanību velta ožas un uzcītības attīstībai nākamajās paaudzēs un, otrkārt, cenšas saglabāt balss īpašības. Jo ar klusu, maz rejošu suni, toties ar labu ožu un izteiktu uzcītību medības būs daudz veiksmīgākas nekā ar skaļu rējēju, kam oža nav attīstīta un nav pacietības sekot zvēram pietiekami ilgi.
