8
Mati Millimaki par Sergeju un krievu dzinējiem kopumā. Russkaja gončaja šķirnes suņiem ir mierīgs, nosvērts raksturs. Viņi ļoti viegli pielāgojas jauniem apstākļiem un situācijām. Katram sunim ir sava daba, taču salīdzinājumā ar citiem dzinējiem ar šo ir ļoti viegli nodibināt kontaktu. Tomēr, kā jau ar jebkuru suni, arī ar šo topošo medību partneri ir jāstrādā, lai izpelnītos uzticēšanos un izveidotu labas attiecības.
Ar kucēnu var sākt strādāt uzreiz pēc viņa ienākšanas ģimenē un mājā. Protams, pirmais, ko māca sunim, ir nokārtoties ārā. Ir jāpavada ar viņu pēc iespējas vairāk laika. Jo ilgāk staigā kopā ar savu kucēnu, jo labākas būs attiecības. Var mācīt pamata paklausības komandas, taču medību jomā tam nav lielas nozīmes.
Krievu dzinējsuņus var turēt gan ārā, gan arī mājā. Mati Millimaki suņi dzīvo abējādi. Ziemā tie tiek baroti ar enerģētiski bagātīgu barību (katram sausās barības ražotājam ir īpaša sērija darba suņiem), bet vasarā ar parasto.
Krievu dzinējsuņi ir veselīgi. M. Millimaki nav saskāries ar kādām iedzimtām vai iegūtām saslimšanām, kamēr vien viņam ir bijuši šīs šķirnes suņi, kopumā trīs.
Lai atrastu labu medību suni, pirmkārt ir jāizstudē viņa ciltsraksti. Vislielākā uzmanība jāvelta iecerētā kucēna vecākiem, viņu veikumam medībās un īpaši darba pārbaudēs. Izvēloties kucēnu, jāņem pats enerģiskākais un drosmīgākais no metiena.
Aptuveni četru mēnešu vecumā M. Millimaki sāk treniņus, jo agrāk lielo un vidējo šķirņu kucēni vēl neprot skriet ātri, nav tik veikli. Sākumā ir pastaigas mežā, lai iepazīstinātu jauno mednieku ar dzīvniekiem, pēdām un savvaļas dabu. Pirmās mācību medības ir ar zaķiem, jenotsuņiem un āpšiem. Ir ļoti svarīgi, lai jaunais suns iemācās, kā pareizi jādzen.
Lai iemācītu sunim dzīt lūsi, viņš tikai ir jāuzliek uz šī meža kaķa pēdām. Jāsameklē mežā svaigas lūša pēdas. Mednieks iet ar suni pa pēdām, kamēr pietuvojas lūsim un piespiež to bēgt. Tikai tā var izveidot suni par labu lūšu dzinēju. Kad tas ir iemācījies dzīt lūsi, ir ļoti svarīgi atrast jau vecākas kaķa pēdas un mācīt iet pa tām. Ideāli, ja tās būtu 2 – 12 stundas vecas. Ja suns nav īpaši ieinteresēts, saimniekam ir jāturpina iet pa tām kopā ar savu četrkājaino partneri, lai viņš saprastu, ka arī vecas pēdas ir svarīgas un arī tad ir jāstrādā. Ļoti būtisks moments ir zvēra apriešana kokā. Ir jāparāda sunim, ka lūsis noteikti rāpsies kokā, lai paglābtos, un ka tas ir jāaprej. Šī mācību daļa ir nedaudz sarežģītāka.
Somijā diezgan daudziem medniekiem pieder lūšu suņi, taču lielākā daļa no tiem dzen pēdas pārāk lēni. Lūsim ir pietiekami daudz laika, lai saostu visus medniekus, un nerodas vajadzība kāpt kokā, jo viņš tāpat var paspēt aizbēgt. Ja dzinējsuns ir ātrs, un krievu dzinēji ir slaveni ar savu ātro gaitu un nenogurdināmo dabu, lūsim neatliek laika un uzmanības sekot līdzi medniekiem un viņš ir spiests kāpt kokā, kad ir piekusis.
Krievu dzinējsuņi, Sergejs īpaši, ir ļoti ātri. M. Millimaki suns medībās izmanto gan augšējo (no gaisa), gan apakšējo (no pēdām uz zemes) ožu. Šādā veidā viņš spēj turēties tuvu lūsim visu laiku. Meža kaķim ir nelielas plaušas, un tādēļ viņš nevar skriet ātri ilgu laiku. Kad lūsis piekūst, viņš kāpj kokā vai stāv nekustīgs. Ja kaķis ir palicis uz zemes, lai atpūstos, var notikt cīņa. Sergejam parasti ir vajadzīgas 40 minūtes līdz divas stundas, lai uzdzītu medījumu kokā. Deviņdesmit procentos gadījumu lūšu medības ar krievu dzinējsuni Sergeju ir veiksmīgas. Galvenais neveiksmes iemesls ir dziļais sniegs, kas ir pietiekami stingrs, lai lūsis varētu iet pa virsu, bet nav gana izturīgs suņa ķepām, tas iegrimst un netiek uz priekšu.
Lūšu medības sākas ar pēdu meklēšanu agrā rīta stundā, faktiski vēl naktī. Ja mednieks atrod svaigus ķepu nospiedumus, var apiet tam meža kvartālam, lai noteiktu aptuveno kaķa atrašanās vietu. Pēc tam pārējie mednieki jāizvieto apkārt un jālaiž dzinējsuns pa pēdām. Viņa ceļam pārējie var sekot līdzi, pateicoties GPS kaklasiksnai. Mednieki var pārvietoties uz labākām pozīcijām, ja tas šķiet vajadzīgs. Kad lūsis uzkāpj kokā, kādam jāiet pārbaudīt situāciju. Parasti lūsis tādā gadījumā krīt. Protams, var gadīties, ka plēsējs stāv uz zemes. Ja suns viņu panāk, var sākties cīniņš un tad būs grūti nomedīt kaķi. Dažreiz medības beidzas ar vizīti pie veterinārārsta.
Vēsture. Medību suņu šķirņu saimē ir atsevišķa grupa, kuras pārstāvji kā daudzi pārējie var sekot dzīvniekam pa pēdām ar rejām, taču viņu balsis ir daudz skanīgākas, melodiskākas un spalgākas – tādas, ka droši dzird pa pāris kilometriem. Tie ir dzinējsuņi. Šķirņu ir ļoti daudz, un vairākas no tām ir izteikti lokālas. Taču atšķirībā no, piemēram, mūsu nacionālās šķirnes vai lietuviešu dzinēja krievu dzinējsuns ir daudzskaitlīgāks, jo Krievzeme ir lielāka. Savā dzimtenē šī šķirne ir ļoti populāra.
Medības ar dzinējsuņiem Krievijā tiek piekoptas sen. Pirmās materiālās un rakstu liecības attiecināmas uz XI gadsimta sākumu. Tajos laikos un līdz pat XVIII gadsimta beigām nepastāvēja vienotas šķirnes standartu izpratnes. Katrā lielā medību saimniecībā, kuras parasti piederēja dižciltīgas izcelsmes ļaudīm, bija savs priekšstats par krievu dzinējsuņa izskatu. Vaislas atlases galvenais kritērijs bija darba īpašības, un tās tika iedalītas atbilstoši diviem dzinējsuņa darba virzieniem – kompleksās medības kopā ar kurtiem, visbiežāk ar vējasuni (borzaja), un individuālās, kurās nereti strādāja viens suns.
Kompleksajās medībās dzinējiem ir otrā plāna loma. Suņiem, strādājot saliedētā barā, medījums jāizdzen no meža saliņas uz lauka. Pamatā šādā veidā tika medīta lapsa un vilks. Šeit svarīgākais bija niknums, bara instinkts, skaļa balss. Īpaša uzstājība netika kultivēta, jo klajā laukā dzīšanu pārņēma vējasuņi. Dzinējsuņi, kas tiecās sekot medījumam arī pļavā, tika ātri vien apturēti un atsaukti atpakaļ.
Savukārt individuālās medības, īpaši medības ar vienu dzinējsuni, ir pavisam cits stāsts. Ideālam dzinējsunim ir jāmeklē tālu apkārtnē, taču pielāgojoties saimnieka solim. Proti, sunim jāiet apkārt un apkārt, nepametot mednieku. Sunim jābūt labai ožai un jāspēj ātri atrast zvēru un neatlaidīgi tam sekot. Un visvērtīgākā īpašība ir dzidra, spalga un muzikāli skaista balss, kam jāatskan, tikai atrodot medījuma pēdas.
Kopš 1874. gadā Krievijā sāka organizēt šķirnes suņu izstādes, sākās arī mērķtiecīgs stabila tipa krievu dzinējsuņa izveides darbs. Pirmais standarts tapa 1895. gadā, un tā autori ir A. Bibikovs un P. Belousovs. Jau pagājušā gadsimta divdesmit piektajā gadā Padomju Savienības kinologu kongresā šo standartu precizēja un apstiprināja atkārtoti. Pēcāk vēl vairākas reizes tika ieviestas nelielas izmaiņas. Līdz ar mērķtiecīga vaislas darba uzsākšanu tika izveidota krievu dzinējsuņa šķirne, kāda tā ir zināma šodien.
Starptautiskā kinoloģiskā federācija (FCI) krievu dzinējsuni kā patstāvīgu šķirni nav atzinusi. Taču te drīzāk ir politiskas dabas sarežģījumi nekā objektīvi iemesli. Krievu dzinējsuņu skaits ir pietiekams, un šķirnes pazīmes stabilas. Krievu dzinējsuns iekļauts Krievijas nacionālo šķirņu sarakstā. Šķirni atzīst Krievijas Medību suņu kinoloģiskā federācija (Федерация охотничьего собаководства), kas ietilpst Krievijas Kinoloģiskajā federācijā.
Tāpat kā daudzu citu šķirņu pastāvēšanu, arī Krievijas dzinējsuņu populāciju spēcīgi iedragāja Pirmais un Otrais pasaules karš, kā arī pilsoņu karš Krievijā. Taču jau Otrā pasaules kara sākumā Padomju Savienības valdība pieņēma lēmumu nodrošināt šķirnes medību suņiem pārtiku. Tolaik pastāvēja plaša profila organizācija (Заготживсырье), kura nodarbojās ar visu veidu dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvi, tajā skaitā arī ar medībām. Tās pakļautībā atradās vairākums medību suņu audzētavu. Pateicoties tam, krievu dzinējsunim bija daudz lielākas izredzes pastāvēt nekā medību suņiem, kas palika okupētajās teritorijās un izjuta kara sekas pilnā mērā.
Pēc kara šķirnes attīstībā iestājās zināma stagnācija un aizraušanās ar izstāžu čempionu pēcnācējiem. Sākās nevēlama divu atšķirīgu tipu veidošanās. Kā tas mūsdienās ir daudzās medību suņu šķirnēs, parādījās izstāžu un darba suņu tipi.
