Russkaja gončaja. Lūšu suns, vārdā Sergejs 8
Ir vēls vakars. Garš, bet gandrīz tukšs galds. Lielākā daļa ļaužu pēc medībām jau aizbraukuši mājās. Sēžam tikai mēs, paši izturīgākie. Skaidrs, ka ne tukšām rokām un, kas ir pats labākais, ne aizvērtām mutēm. Vakars pēc medībām vienmēr ir stāstu un joku pārpilns, bijuši tik klausītāji! Toreiz medījām fazānus Taurupē. Turienes medību organizators Artūrs Pencis ir kaislīgs mednieks: gan pie sevis rīko medības, gan pats brauc pa Eiropu, gan viesus no ārvalstīm aicina. Tad, lūk, tajā agrā pavasara vakarā es pirmo reizi dzirdēju stāstu par lūšu suni. Tas ir tāds suns, kurš pats sadzen pēdas, stundām ilgi seko meža kaķim, panāk, ka tas piekūst un uzrāpjas kokā, bet pēc tam sargā, līdz atnāk mednieki.
Stāsts ir šāds. Reiz, agrā rītā braucot darīšanās uz tuvējo ciemu, mednieks pamanījis pēdas sniegā. Nodomājis, ka tās varbūt nav svaigas, un devies tālāk. Visu prombūtnes laiku nemiers tomēr tirdījis un, braucot atpakaļ, izkāpis no auto un apskatījis. Tās bija runča pēdas! Tūdaļ zvanījis draugam, somam Mati Millimaki, kurš tieši tobrīd bijis Latvijā. Par laimi, viņam līdzi bijis Sergejs. Suns, vārdā Sergejs. Kāpēc viņš suni nosaucis vīrieša vārdā? Jo tas esot krievu dzinējsuns. Tāpēc Sergejs. Un viss.
Sergejs ir lūšu medību profesionālis. Toreiz braukuši uz mežu visi kopā. Artūrs stāsta, ka bijis pārsteigts, kā krievu dzinēju sagatavo iešanai pa kaķa pēdām. Paņem uz rokām (suns nebūt nav maziņš), aiznes līdz vietai, kur ķepu nospiedumi ir skaidri, un uzliek tieši uz takas. Taču vaļā vēl nelaiž. Saimnieks uzkurina suni, sabužinot, iedunkājot un ar balsi iedrošinot, līdz dzinējs sāk riet tik labi zināmajā raksturīgajā manierē – ar kaucieniem un smilkstieniem – un sāk rauties ārā no rokām, medību azarta pārņemts. Suņa ceļam pa mežu mednieki sekojuši līdzi ar GPS siksnas un uztvērēja starpniecību. Ilgu laiku Sergejs gājis pa runča pēdām. Vienā brīdī esot kļuvis skaidrs, ka suns dzen plēsēju ārā no meža. Visi sakāpuši mašīnās un devušies pretī. Laikam palaiduši garām kaķi, jo ieraudzījuši tikai suni šķērsojam lauku ceļu un aizejam atkal projām meža biezoknī. Nākamajā reizē, kad dzinējs pietuvojies ceļam, mednieki pasteigušies priekšā, lai laikus sagaidītu medījumu. Sekodami suņa kustībai un vērīgi lūkodamies krūmājā, atkal palaiduši garām galveno. Mednieks, kurš pēcāk nomedīja to kaķi, atcerējās, ka vienā brīdī sajutis tādu kā dūrienu pakausī. Jūs zināt to sajūtu: tur kaut kas ir! Pagriezis galvu, ieraudzījis lūsi, kurš stāvējis uz ceļa un lūkojies uz medniekiem. Ieroči nepielādēti, apjukums, satraukums. Kaķis aizgājis mežā. Pakaļdzīšanās turpinājusies vēl ilgi. Spēja sekot dzīvniekam pa pēdām desmitiem stundu ir viena no krievu dzinējsuņa raksturīgākajām un nezinātāju visvairāk apbrīnotajām īpašībām. Visbeidzot, pēc aptuveni piecām stundām, GPS parādīja, ka suns ir apstājies un ilgāku laiku paliek vienā vietā. Viss. Kaķis ir kokā! Visi pa mašīnām, līdz mežam un tur kājām līdz vietai, kur lūsis piekusis un paglābies koka zaros. Acis spīdēja spelgoņa tumsā. Runcis maskējās piesnigušajos zaros. Saskatīt viņu bija ļoti grūti. Koks, kurā viņš uzrāpās, nebija nekāds tievais, un kaķis sēdēja vairākus metrus virs zemes. Lode bija trāpīga, un lūsis bija pagalam, bet saļima turpat zarā! Tavu neražu! Sekoja zvans draugam: “Ņem zāģi un brauc uz mežu!” Īsts draugs patiešām paņems un brauks. Tā arī notika. Koku nogāza, lūsi nocēla. Izrādījās viens varens un skaists runcis. Un viss – pateicoties īpaši trenētajam krievu dzinējsunim. Bez Sergeja medības nebūtu izdevušās.
