Uldis Šmits: Gaišākie prāti aptvēruši, ka šoreiz runa nav par ģeopolitisku “stīvēšanos” 12
Pie mums daudzi turpina iztēlot Ukrainas traģēdiju vienīgi par Vašingtonas un Maskavas kārtējo ģeopolitisko “stīvēšanos”. Bet Putina agresijas nosodīšanu reizēm skaidro ar rusofobiju, kas, kā noprotams, esot latviešiem gandrīz iedzimta īpašība. Tikmēr Krievijas un Eiropas vēsturē noslēdzas zināms laikmets.
Pašas Krievijas gaišākie prāti to ir aptvēruši. Šoreiz nav runa par iesīkstējušiem Kremļa varas opozicionāriem, bet par cilvēkiem, kuri agrāk vispār nemēdza aktuālo politiku publiski apcerēt vai darīja to ļoti reti un nelabprāt. Viens no viņiem ir jau diezgan daudz pieminētais Andrejs Zubovs – Maskavas Starptautisko attiecību institūta, iespējams, Krievijas viselitārākās mācību iestādes, ilggadējs profesors un visā pasaulē pazīstams reliģiju vēstures speciālists. Viņš arī bija atbildīgais redaktors vērienīgajam izdevumam “Krievija. 20. gadsimts”, kas varbūt ir pēdējais tāda apjoma Krievijā iznākušais (2009. gadā) zinātniski objektīvais darbs. Tāpēc ievērības cienīgs un savā ziņā satraucošs bija fakts, ka nesen Zubovs – tiesa, ne viņš vienīgais – uzdrīkstējās vilkt paralēles starp Krimas “anšlusu” un Hitlera politiku 30. gadu otrajā pusē. Ja Zubovs liek parakstu zem paziņojuma, ko šomēnes publiskoja organizācija “Inteliģences kongress pret karu, Krievijas pašizolāciju un totalitārisma restaurāciju”, tad jāsaprot, ka vārdi “totalitārisma restaurācija” iegūst sevišķi brīdinošu pieskaņu.
Vēsturniece Irina Pavlova apgalvo, ka ideoloģiski virsroku gūst “krievu – padomju fundamentālisms”. (Līdzīgi kā teokrātijās, piemēram, Irānā, kur pastāv atsevišķi ārēji demokrātijas atribūti, taču viss ir pakļauts islāmiskās augstākās varas uzraudzībai.) Kaut gan Krievijas bizness novijis ciešas saites ar Rietumiem, valstī jau daudzus gadus tiek kultivēta nostalģija pēc PSRS un galvenā vērtība ir impērija, kuras ietekmei jāaptver ne vien bijušās padomju republikas, bet ar “krievu pasaules” palīdzību arī iespējami plašāka telpa. Smeļoties iedvesmu no Staļina, kas gatavojās karam pret Rietumu civilizāciju, arī pašlaik bezidejiskajiem Rietumiem tiek pretstatīta krievu tauta – īpaša tikumiskā un īpaša “kultūras koda” nesēja.
Kremlis ir uzņēmies būt arī par nācijas “ģenētiskā koda” atslēgu turētāju. Bet viens no Rietumeiropā ievērojamākajiem slāvistiem nīderlandietis Hanss Bolands, kurš tulkojis Puškina Kopotos rakstus, Krilova fabulas, Ļermontovu, Dostojevski un citus klasiķus, atteicās no Kremļa apbalvojuma, jo jebkāda saistība ar Kremļa tagadējo varu viņam šķiet “atbaidoša” un “neizturama”. Tā izteicās cilvēks, kurš savu dzīvi veltījis krievu kultūrai un kurš tieši šā iemesla dēļ ienīst Putina “domāšanas veidu” un izturēšanos.
Protams, intelektuāļi visur atļaujas pateikt vairāk nekā politiķi. Bet tas diez vai nozīmē, ka Latvijā uz varu pretendējošie šobrīd varētu izvairīties no Kremļa “krievu pasaules” koncepcijas izvērtējuma. Tomēr pēc būtības neesam neko diži daudz dzirdējuši. Piemēram, izvērstus viedokļus no nacionālisma atmaskošanā parasti aktīvās “sociāldemokrātiskās partijas” pozīcijām, kurai ir labi sakari Maskavā un pieejami pirmavoti turienes valdošajās aprindās. Bet sakāmais laikam ir kaut kur iestrēdzis. Klajā nācis vien stāstiņš, ka aiz Krievijas politikas nosodīšanas slēpjas rusofobija. Atliek jautājums, kā nosaukt to, kas slēpjas aiz izdabāšanas.
