Rusifikācija ir atstājusi sekas mūsu domāšanā 3
Latvijas nacionālajai politikai, manuprāt, nekad nav bijis pietiekama atbalsta Latvijas politiskajās aprindās un diezgan lielā latviešu sabiedrības daļā. Un runa nav par to, ka šie cilvēki nemīlētu Latviju vai uzskatītu, ka latviešu valodai nevajadzētu būt par valsts valodu. Runa ir par to ideoloģisko mantojumu, ko esam saņēmuši no 50 okupācijas gadiem.
Ko pārstāv “SC”?
Pirmkārt, neaizmirsīsim, ka augstākās politiskās aprindas 90. gadu sākumā veidoja galvenokārt Komunistiskās partijas biedri, kas nu nekādi nevarēja īsā atmodas laikā pāriet no okupētas valsts varas partijas ideoloģijas uz neatkarīgas valsts ideoloģiju. Otrkārt, īstais Padomju Savienības mērķis, īpaši kopš 70. gadiem, bija savienoto republiku totāla pārkrievošana un vienotas padomju (patiesībā – krievu) tautas veidošana uz krievu valodas bāzes. Krievi savienotajās republikās jutās kā saimnieki, nevēlēdamies mācīties vietējo valodas un ievērot vietējās tradīcijas, savukārt vietējie, izbaudīdami padomju varu, īpaši 1941. gada vasarā un 1949. g. pavasarī, saprata, ka vienīgais glābiņš, lai saglabātu latviešu tautas dzīvo spēku, ir pakļaušanās šai varai. Latvijas neatkarība 90. gados dzima lielos kompromisos, lielās iekšējās cīņās, Krievijas karaspēka klātbūtnē, situācijā, kad PSRS impērija agonēja un tāpēc bija jo bīstamāka.
Šodien “Saskaņas centrs” aicina uz moratoriju Latvijas vēstures un valodas jautājumos. Viņi uzskata, ka trīs gadus Latvijai nevajadzētu turpināt Latvijas derusifikācijas un dekolonizācijas politiku. Vairākums no viņiem apgalvo un sludina, ka okupācijas nav bijis un arī rusifikācijas ne.
Parakstu vākšana par krievu valodu kā valsts valodu beidzot pavēra politiskās liekulības aizkaru. “SC” deputāti lauza deputāta zvērestu un atklāti vai slepus atbalstīja valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Tā ir prasība atteikties no 1918. gadā dibinātās valsts.
Daudzu Latvijas politiķu sapnis aicināt “SC” valdībā balstījās uz argumentu, ka “SC” pārstāv lielu daļu Latvijas iedzīvotāju. Protams. Lielu daļu to, kas nobalsoja par Kravcovu, kurš neprot valsts valodu, Kabanovu, kurš vienmēr bijis latviešu valodai un kultūrai nelojāls (“Mūsdienu latviešu kultūra kā produkts vienkārši nav konkurētspējīga. Un Latvijas Republikai, valstij, kas pārstāv vispirms buržuāzijas un inteliģences intereses, jāpieliek patiešām titāniskas pūles, lai uzspiestu krieviem – tūkstošgadīgas kultūras nesējiem – simpātisku, bet absolūti lokālu latviešu kultūru… Atzīsimies godīgi – kādēļ mēs mācāmies latviešu valodu? Protams, lai saņemtu kāroto apliecību. Lai beidzot liek mūs mierā.” – “Vesti segodņa” 1998. gada 16. decembrī) u. c. Tātad “SC” deputāti pārstāv galvenokārt tos, kas joprojām dzīvo krievu valodas telpā un neciena šīs valsts dibinātājus – latviešu tautu, noliedz okupāciju un rusifikāciju.
Grāmata par rusifikācijas politiku
Latviešu valodas aģentūra tuvākajā laikā laidīs klajā J. Riekstiņa sastādīto grāmatu “Par latviešu valodu. Pret rusifikāciju. 1944 – 1989. Dokumenti”, kurā sakopoti dokumenti, kas apsūdz PSRS nacionālo politiku gan latviešu valodas pakāpeniskā vājināšanā, gan cilvēku apzinātā ieplūdināšanā, lai mainītu Latvijas iedzīvotāju nacionālo sastāvu. Ceru, ka grāmata noderēs vispirms tiem latviešiem, kuri skolā nav īsti mācījušies Latvijas vēsturi, kā arī tiem, kuriem esot vienalga, kādā valodā runāt, lai tik mēs dzīvotu labklājībā. Tā būs grāmata arī tiem, kas apgalvo, ka okupācijas un rusifikācijas nav bijis.
Tikai daži fragmenti no topošās grāmatas: “No 31 sovhozu direktora tikai 5 bija latvieši (..), no 107 MTS politdaļu priekšniekiem tikai 23 bija latvieši (..) Maskavas rajonā ir piecas tautas tiesas (..), neviens no šiem pieciem tautas tiesnešiem neprot latviešu valodu un nav spējīgs noturēt tiesas sēdi un izskatīt lietas latviešu valodā” (11. dok.), “no 58 pilsētu un rajonu daļu priekšniekiem bija tikai 4 latvieši, bet dažās rajona nodaļās neviena” (1953. g.) (14. dok.). “Republikas IeM [Iekšlietu ministrijas] orgānos līdz pēdējam laikam [1953. gadam. – Dz. H.] no visa darbinieku skaita latvieši bija 15%. No 66 lielāko rūpniecības uzņēmumu direktoriem tikai 8 ir latvieši.” “…augstskolās latviešu grupās daudzas disciplīnas pasniedz nevis latviešu, bet gan krievu valodā” (16. dok., slepens).
Atcerēsimies, ka LPSR Konstitūcijas (1978. g.) 68. pants noteica, ka “Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika ir suverēna padomju sociālistiska valsts”, taču krājumā apkopotie dokumenti liecina par to, ka LPSR Konstitūcija ir padomju Latvijas augstākās raudzes liekulības dokuments, jo par kādu Latvijas PSR suverenitāti varam runāt, ja dokumentos lasām, piemēram:
“Ieteikt Kultūras ministrijai lūgt PSRS Kultūras ministriju pārveidot vienu Rīgas radiostaciju raidīšanai latviešu valodā, (..) lūgt atjaunot Radio informācijas galvenās pārvaldes kori, kurš tika likvidēts 1953. gadā”, “lūgt PSKP CK atļaut izdot Daugavpilī un Daugavpils rajonā otru rajona – pilsētas laikrakstu latviešu valodā.” (18. dok.).
Un tagad – 1989. gads. “Atmoda” informē par valodas lietošanu Proletāriešu rajonā. Īsumā: “Lielākajā daļā rajona uzņēmumu lietvedība ir krievu valodā. Vieglajā rūpniecībā nav vērojami nekādi mēģinājumi dokumentāciju pārkārtot valsts valodā. Apmēram 75 – 80% dažādu pasākumu (lekcijas, sanāksmes) notiek krievu valodā. Un vai nu būtu jābrīnās, ka 84% vadītāju rajonā, kā liecina aptauja, runā tikai krieviski, ka “vienā” valodā runājošie ir gandrīz 80% partijas komiteju sekretāru. Apmēram puse no dzelzceļa slimnīcas pacientiem ir pamatnācijas pārstāvji, taču uzņemšanas nodaļā neviens ārsts neprot latviski… utt.”
Domāšanas paraugi
Latviešu valodas nākotni nosakām mēs, latvieši, taču rusifikācija ir atstājusi sekas latviešu domāšanā. Lūk, ko daudzi no latviešiem domā par savas valsts valodas lietošanu:
1) man vienalga, kādā valodā runāt;
2) vispirms jādomā par ekonomiku un pēc tam par valodu;
3) esmu latvietis, bet firmas nosaukums būs angļu valodā, lai visi saprastu;
4) esmu latvietis, bet vai nav vienalga, kā rakstīt – “Citadeles banka” jeb “Citadele banka”, gan jau sapratīs;
5) esmu latvietis, esmu uzņēmējs. Pie manis strādā daudz krievu. Krievu valodā sazināmies biežāk. Runāju arī latviski. Esam draudzīgs kolektīvs.
6) nebūšu konkurētspējīgs. Manos darba pienākumos gan neietilpst krievu valodas lietošana, taču strādāju ar Latvijas krieviem, bet viņiem jau labāk patīk, ka runāju ar viņiem viņu dzimtajā valodā.
Nabaga Saša! Cik slikti viņš runā latviešu valodā! Tad jau es runāju krieviski labāk. Man nav grūti. Runāsim krieviski!
Šāda lielas latviešu sabiedrības daļas domāšana, kā arī daudzu valsts amatpersonu politiskā gļēvulība neļauj aizstāvēt savas valsts valodas tiesības gan valstī, gan starptautiski.
Un tagad paanalizēsim iepriekš teikto.
Ja runājam par vienaldzību pret savu valodu, resp., pret izvēli, vai runāt latviešu vai krievu valodā, tad to apliecina kaut vai tāds nozīmīgs skaitlis – 41,7% latviešu, vēršoties pie cittautiešiem, uzrunā viņus krievu valodā (“Data Serviss”, 2004). Vienaldzīgi pret valodas izvēli, resp., pret latviešu valodu, ir galvenokārt padomju cilvēki, kas visu dzīvi runājuši galvenokārt krievu valodā un, manuprāt, daļa jauno, kas nav mācījušies Latvijas vēsturi vai kāda cita subjektīva iemesla dēļ.
Politiķu un uzņēmēju filozofija, ka vispirms vajag sakārtot ekonomiku un tad domāt par valodu, ir, maigi sakot, aizbildināšanās, lai pašiem būtu ērtāk dzīvot, bet par valsti kopumā lai domā kāds cits.
Uzņēmēji uztur mītu, ka, ja nosaukums būs angļu valodā, tad visi to sapratīs. Pirmkārt, ne visi, protams, sapratīs, un, otrkārt, uzņēmuma nosaukumam lingvistiskā nozīme ir tikai valstī, kurā uzņēmums ir nodibināts. Starptautiskajā apritē tas ir kods. Uzņēmuma nosaukums veido vidi. Gribas pajautāt uzņēmējiem: “Vai tu, latviešu uzņēmēj, veido latvisku vidi?”
Par uzņēmumu nosaukumu rakstību latviešu valodā var tikai pabrīnīties. Šķiet, ka, atstājuši skolas solu, latviešu uzņēmēji aizmirsuši latviešu valodas gramatiku. Kā skumju piemēru var minēt Citadeles bankas nosaukumu. Ja Uzņēmumu reģistrā tiešām ir reģistrēts “Citadele banka”, tad kauns latviešu amatpersonām, kas to ir pieļāvušas. Tā ir savas valodas necienīšana vislielākajā mērā.
Uzņēmējs apgalvo, ka viņa darba kolektīvs ir draudzīgs, bet darba attiecībās biežāk runā krievu valodā nekā latviešu valodā.
Tātad netiek uzturēta spēkā norma, ka cittautiešiem darba attiecībās jālieto valsts valoda. Turklāt paši darba devēji atzīst, ka nekāda sakara ar starptautiskajiem darījumiem šiem cilvēkiem nav. Redz, draudzība pastāv tikai uz krievu valodas bāzes.
Visnopietnākais arguments ir – nebūšu konkurētspējīgs. Protams, ja cilvēks strādā jomā, kur starptautiskajās attiecībās jāizmanto viena vai otra valoda, attiecīgā valoda ir jāzina, tomēr, ja tu zini vairākas citas svešvalodas un nezini krievu valodu, tas automātiski nenozīmē, ka tu neesi konkurētspējīgs. Ja darba devējs prasa krievu valodas zināšanas pat tad, kad darbs to neprasa, bet ir tā saucamais krievvalodīgais kolektīvs un viņš grib, lai visi dzīvotu “draudzīgi” uz krievu valodas pamata kā padomju laikā, tad cilvēkam rodas apziņa, ka viņš nav it kā konkurētspējīgs. Par savu pieredzi viņš informē citus un rodas jau kolektīva apziņa par latviešu konkurētnespēju, savukārt politiķi izmanto šo situāciju divvalodības propagandai.
Latvijas politiķu vidū ir populārs teiciens, ka “klientam vienmēr taisnība”, it īpaši, ja to attiecina uz valodu lietošanu. Klientus labāk apkalpot viņu dzimtajā valodā, jo tad būšot lielāki ienākumi. Normāla tirdzniecības attiecību norma Latvijā tiek novesta līdz absurdam, jo apkalpoti tiek galvenokārt cilvēki, kas ir Latvijas iedzīvotāji un kuriem valsts valoda jāzina. Statistika liecina, ka pircējiem adresētā informācija latviešu valodā ir saprotama 86,7% iedzīvotāju (“Data Serviss”, 2005).
Šāda domāšana atražo divvalodību, turklāt asimetrisko padomju laika divvalodību. Līdz ar lielo Latvijai nelojālo cilvēku skaitu, mūsu politisko gļēvulību un Krievijas “humanitārās intervences” politiku, tā novedusi mūsu, uzdrošinos tomēr teikt, jaunpilsoņus pie prasības pēc otras valsts jeb oficiālās valodas.
Par politisko gļēvulību es saucu tādu gļēvulību, kad politiķis vai arī amatpersona meklē aizbildinājumu, lai neatbalstītu kādu nepieciešamu likuma normu. Varbūt mūsu sabiedrotajiem ārzemēs attiecīgā norma varētu izlikties par šerpu. Bet pa to laiku latviešu valoda cīnās par savu eksistenci teritorijā, ko pagaidām vēl saucam par Latviju.
Mēs maza cilts, – Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba… (Rainis) Un tikai.
