Latvijas meistara darinājumi arī smalkajos Šveices pulksteņos 0
Pirms kāda laika metāla apstrādes speciālists un metālmākslinieks Linards Počs darināja Gada balvu – zelta pogu, ko ik gadu pasniegt labākajiem komunikācijas nozares pārstāvjiem. Simbolisku zelta pogu, šķiet, pelnījis arī pats balvas autors, jo, par spīti grūtībām, kāpumiem un kritumiem biznesā, ir noturējies uzņēmējdarbības vidē un palicis uzticīgs metālam.
Prioritāšu maiņa
Ar metālu Linards Počs saistīts jau sen – kopš 2. klases, kad sāka darboties dzintara un metāla apstrādes pulciņā. Šis materiāls tik ļoti ieintriģēja, ka viņš nolēma tam pievērsties pamatīgāk. Vispirms pabeidza Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas (tagad – Dizaina un mākslas vidusskola) metālmākslas nodaļu, pēc tam Latvijas Universitātē apguva vizuālās mākslas pasniegšanas metodiku un papildināja zināšanas par metālu. Kopā ar domubiedriem ierīkoja rotkaļu darbnīcu, iestājās maģistrantūrā Mākslas akadēmijā. Bet tad mainījās laiki un ekonomiskā situācija valstī, “ar pliku mākslinieka grādu”, kā saka Linards, ģimenei maizi nopelnīt nevarēja. Līdz laikmetu griežiem daudzi vēlējās pie rotkaļa pasūtīt oriģinālu darinājumu, bet deviņdesmito gadu sākumā cilvēku prātus nodarbināja galvenokārt eksistenciāli jautājumi – kā izdzīvot jaunajos ekonomiskajos apstākļos? Linards saprata: ja gribi attīstīties un kaut ko sasniegt, “nevar visas olas dēt vienā perēklī un gaidīt, ka no vanckara izšķilsies zelta pīle”. Jābūt gatavam pielāgoties tirgus apstākļiem, tāpēc nepieciešamas ne vien daudzpusīgas zināšanas, bet arī elastīga domāšana un aptverošs skatījums uz procesiem. Tad ir daudz vieglāk atrast sev vietu uzņēmējdarbības vidē un tajā noturēties. “Jo plašāks redzesloks, jo lielākas iespējas paredzēt riskus. Ja ir primitīva, neattīstīta un neradoša domāšana, neko prātīgu neizdarīsi. Uzsāksi kaut ko, kas ir galīgi garām, un ātri uzrausies uz pirmajām nepatikšanām,” spriež Počs un piemetina, ka zelta vērtē jātur veco meistaru pieredze. Nevajagot kautrēties viņiem prasīt padomus, ieklausīties teiktajā.
Pirmo sabiedrību ar ierobežoto atbildību uzņēmējs izveidoja deviņdesmito gadu sākumā. Gatavoja rotas, izpildīja vēl citus pasūtījumus. Kad Latvija atkopās pēc šoka, ko izraisīja pāreja no vienas ekonomiskās formācijas uz citu, uzņēmīgi ļaudis sāka vērt vaļā veikalus, kafejnīcas, restorānus, celt mājas. Šīm celtnēm vajadzēja dažādus interjera elementus, piemēram, no metāla kaltas kāpņu margas, plauktus veikaliem, rotājumus bāriem, firmu izkārtnes u.c. Linarda uzņēmums no rotu kalšanas un citiem nelieliem pasūtījumiem pārorientējās uz apjomīgu interjera priekšmetu un lielgabarīta izstrādājumu ražošanu, bet smalkās vīlītes nomainīja pret fleksi, urbjmašīnu un lentzāģi.
“Ap 2005. gadu man bija jau trešais uzņēmums – 600 m2 liels cehs, kurā strādāja 20 cilvēku. Ar milzīgu giljotīnu cirtām līdz pat 10 mm biezu metālu, darbinājām preses, kas spēja salocīt trīsmetrīgas metāla detaļas, strādājām ar perforācijas iekārtām un metināmajiem agregātiem. Vēl nebija treknie gadi, bet daudziem gāzes pedālis bija iespiests grīdā, arī mums. Domājām, ka apjomīgie pasūtījumi nekad nebeigsies. Taču – nekā, nekustamā īpašuma būvniecības burbulis plīsa, un pasūtījumi vienudien pazuda, kā ar nazi nogriezti, jo mūsu galvenie pasūtītāji bija celtnieki.
Linards uzskata, ka Latvijai vajadzēja tam iziet cauri, lai gūtu pamatīgu mācību. Paaudze, kas aktīvi darbojās būvniecībā un ar to saistītās jomās, vai nu nezināja, vai bija piemirsusi, ka XX gadsimta sākumā valsts jau piedzīvoja klasisku nekustamā īpašuma burbuļa plīšanu. Tad Rīgā gluži kā sēnes pēc lietus savairojās skaistas ēkas, bet nebija tik daudz cilvēku, kas spētu tajās iegādāties dzīvokļus.
Pārdzīvojis gāzi grīdā periodu un daudz ko upurējis uz trekno gadu altāra, Počs saprata – lai ražotu, nav obligāti jāizmanto milzīgi cehi, jānodarbina desmitiem strādnieku, jāmaksā lieli rēķini par telpu īri, apkuri un patērēto elektroenerģiju. No metāla var izgatavot arī nelielas presformas un smalkas detaļas, izmantojot jaunākās paaudzes ražošanas iekārtas, kas ir kompaktas un neaizņem daudz vietas, turklāt ražošanas procesā nav jāiesaista vairāki cilvēki, jo visu var paveikt viens.
Ir jāiegulda zināšanas
Jau pirms krietna laika kādā no metālapstrādes iekārtu izstādēm Vācijā L. Počs ievērojis frēzēšanas programmvadības mašīnu, ar kuru var izgatavot presformas nozīmītēm, medaļām, monētām, tādējādi klientu lokā ietverot gan amatniekus, gan juridiskās personas, kas nodarbojas ar juvelierizstrādājumu ražošanu. Ar šo mūsdienīgo ierīci, kāda Baltijas valstīs ir retajam (Latvijā tikai aptuveni trim), iespējams ražot arī liešanas prototipus un dažādas sarežģītas alumīnija detaļas. – Kamēr ideja par nelielu ražotni akumulējās, pievērsos politikai, jo gribēju valstī kaut ko mainīt, lai attīstītos ekonomika, ražošana un citas svarīgas cilvēka dzīves jomas. Bet, trīs gadus nosēžot politiķu sapulcēs, nonācu līdz atziņai, ka naivi cerēt uz ekonomikas uzplaukumu, ja paši savām rokām neko neradīsim. Vienīgi saražojot preci, izaudzējot labību, uzšujot kleitu vai izgatavojot galdu, tiec pie naudas. Esmu pārliecināts, ka situācija uz labu valstī vēršas darbnīcās un zemnieku saimniecībās, ne jau politiķu apspriežu telpās.
Nelielas saimniecības un ražotnes ir gana elastīgas, spēj ātri pārstrukturēties, lai tirgum piedāvātu to, pēc kā ir pieprasījums, mazās partijās izgatavotu oriģinālas preces un produktus. Jā, saražotie apjomi un līdz ar to ienākumi nav lieli, taču mazais uzņēmējs ir radījis sev darbavietu, nodrošinājis sevi un ģimeni ar iztiku, devis darbu vēl kādam.
Počs ar draugu, juvelieri, sprieduši, ka varētu izgatavot pulksteņus, ko neviens Latvijā vairs nedara. Ideja šķitusi iedzīvināšanas vērta, tāpēc aktualizējies jautājums par mūsdienīgas frēzēšanas programmvadības mašīnas iegādi, lai ražotu sīkas detaļas.
Vēlreiz uzsākt uzņēmējdarbību bija iespējams, saņemot Latvijas Hipotēku un zemes bankas programmas “Altum” atbalstu.
2010. gadā izveidotajā ražotnē investēts aptuveni 70 000 latu. Uzņēmējs iegādājās starta komplektu: frēzēšanas ierīci, kompresoru, gaisa sausinātāju, metālapstrādes instrumentus, datoru un printeri. Pakāpeniski šo starta komplektu papildināja ar dažādām slīpmašīnām un urbjmašīnām, skrūvspīlēm, lentzāģi, mikroskopu un citām ražošanai nepieciešamām lietām. Ja vajadzēja kādu ierīci, bet trūka līdzekļu, to uzmeistaroja pats. Počs gan atzīst – pagaidām frēzēšanas darbnīcā esot tikai 50% no tā aprīkojuma, ko viņš gribētu.
Uzņēmējs uzsver, ka ražotnē investē ne vien naudu, bet arī zināšanas, kuras nepārtraukti papildina. Lai atsauktu atmiņā savulaik fizikā un ķīmijā mācīto, ņem rokās grāmatas un lasa par elektromagnētiskajiem un siltuma vadīšanas procesiem. Lai saprastu, kā tirgū notiek produktu virzība, kādi ir produktu dzīves cikli un ražošanas izmaksas, kā sabalansēt izdevumus ar ienākumiem, kā arī iegūtu atbildes uz vēl simtiem tikpat svarīgu jautājumu, bez kuru pārzināšanas uzņēmējs nevar pastāvēt, viņš uzsāka ekonomikas studijas Tehniskajā universitātē. Uzņēmīgais vīrs arī aktīvi izmanto iespēju apmeklēt meistarklases, ko organizē dažādi ārvalstu speciālisti – pulksteņu ražotāji, gravētāji un citi.
Smalkmehānikas niša
Biznesa plānā uzņēmējs paredzēja, ka frēzēs alumīnija detaļas industriālām vajadzībām, veiks gravēšanas darbus, izgatavos presformas juvelieriem un arī amatniekiem. Taču reālā dzīve šajos plānos ieviesa korekcijas.
Potenciālos pasūtītājus Počs piesaista ar interneta starpniecību. “Tas ir ļoti spēcīgs instruments, jo dažādi sociālie tīkli aptver ļoti plašu cilvēku loku. Ievietoju savus darbus globālajā tīmeklī, skaidroju, ar ko nodarbojos, lai varētu veidot sakarus ar tiem, kam manas ražotnes piedāvājums varētu šķist interesants, – ar juvelieriem, gravētājiem, pulksteņmeistariem, kalējiem un citiem.”
Šādā veidā viņš sadarbojas, piemēram, ar gravieri Beļģijā, kuram frēzējot pulksteņu korpusus un radot arī laikrāža detaļas dizainu. Kad darbs paveikts, tos sūta uz Šveici, kur Latvijā ražotajos korpusos iemontē pulksteņu mehānismu. “Šveicieši atzina, ka strādāju atbildīgi un kvalitatīvi. Tātad – mēs varam! Pat punktuālajiem šveiciešu pulksteņmeistariem nav iebildumu pret mūsu darba kvalitāti.”
Pulksteņu korpusus frēzējot pārsvarā no nerūsējoša tērauda un bronzas. Pēc individuāla pasūtījuma no metāla izgatavo arī apjomīgus galda pulksteņu korpusus. Taču metālapstrādes speciālista pamatdarbs esot gravēšana – presformu štancēšana juvelieru vajadzībām. “Veicu dažādus nestandarta darbus, kurus reizēm pat grūti raksturot. Piemēram, viens no pasūtījumiem, kas prasa ļoti lielu koncentrēšanos un precizitāti, ir laulības gredzeni, kuros iegravēts mīļotā cilvēka profils.”
Počs uzsver: viņa darbs ir ļoti radošs, jo nav sērijveida ražošanas. ”Es varu izdarīt to, kas daudziem nav pa spēkam.”
