Rūpniecība – sāpīgs zaudējums 8
Jau kopš XIX gs. beigām rūpniecība bija Latvijas lepnums, un padomju gados nekas nebija mainījies. VEF, RAF, “Radiotehnika”, “Straume”,”Ogres trikotāža” un Latvijas šprotes pazina visā PSRS. Gandrīz viss no minētā 90. gados sabruka, bija palikusi tikai trikotāža un šprotes, un tautas atmiņā nostiprinājās priekšstats, ka pie tā vainojama Ivara Godmaņa valdības veiktā privatizācija.
Skatoties šodienas acīm, jāatzīst, ka šis priekšstats ir galīgi greizs.Privatizācija tiek uzskatīta par vienīgo, kas varēja glābt vismaz daļu no Latvijas rūpniecības, un viens no iemesliem tās straujajam kritumam ir tieši nepietiekamais privatizācijas temps, kas lielā mērā saistīts ar Ministru prezidenta I. Godmaņa konfliktu ar toreizējo Augstāko Padomi privatizācijas jautājumos.
Atskatoties pagātnē, jāsaka, ka ražošanas pārmaiņas deviņdesmito gadu sākumā visās trijās Baltijas valstīs bija ļoti līdzīgas. Pēc straujas lejupslīdes 1993.–1994. gadā tika sasniegts minimālais ražošanas līmenis – 32–48% robežās pret 1990. gadu. Pēc tam iestājās stabilizācija un līdz 2000. gadam nekādas būtiskas pārmaiņas vairs nenotika. Tomēr Igaunija, kas reformas un privatizāciju bija sākusi agrāk un pamatā to pabeigusi līdz 1996. gadam, atradās labākā pozīcijā un bija saglabājusi lielāku ražošanas potenciālu. Tādēļ Igaunijas rūpniecība jau kopš 1997. gada uzsāka augšupeju un 2000. gadā sasniedza apmēram 2/3 no 1990. gada ražošanas apjomiem.
Latvijā visvairāk cieta radioelektroniskā rūpniecība, kuras ražošanas apjoms nokritās līdz 14% pret 1990. gada līmeni, kā arī papīra ražošana (18%) un elektrotehniskā rūpniecība (22%). Relatīvi mazāk cieta poligrāfija (88%) un metālapstrāde (68%). Vienīgā rūpniecības nozare, kas 90. gados piedzīvoja izaugsmi, bija kokapstrāde, kuras ražošanas apjomi pieauga par 9%.
Valdīja ilūzijas
Edmunds Krastiņš, vairāku valdību ministrs un grāmatas “Latvijas rūpniecība XIX–XXI gadsimtā”, stāsta, ka 90. gados Lietuva jau bija Latvijai priekšā rūpniecības ziņā – jau 70. gados tā aizsteidzās priekšā Latvijai pēc strādājošo skaita rūpniecībā, bet 80. gados – pēc ražošanas apjoma.
Ražošanas apjoma krituma ziņā Latvija un Lietuva ir ļoti līdzīgas, Igaunijā ražošanas apjoma kritums bija nedaudz mazāks un viņi ātrāk no tā atguvās.
“Domāju, ka ātrāka Igaunijas atkopšanās notika, pateicoties straujākai privatizācijai nekā Latvijā, tā sākās divus gadus agrāk. Latvijā valdīja visādas ilūzijas par rūpniecības vērtību un spēju izdzīvot. Kad “Mitsubishi” piedāvāja pirkt VEF par vienu miljonu dolāru, tad sacēlās brēka, ka tikai VEF zīmols viens pats maksājot miljonu, un sarunas izjuka,” saka E. Krastiņš.
Otrs iemesls straujajam kritienam slēpjas rūpniecības struktūrā – Latvijā ļoti liels īpatsvars bija mašīnbūvei, smagajai mašīnbūvei un elektronikai. Vienā pašā radioelektroniskajā rūpniecībā strādāja vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku, vairāk nekā 10% no visiem rūpniecībā nodarbinātajiem.
Šī nozare 90. gados gandrīz beidza pastāvēt. Un tā nebija vienīgā, jo virknes Latvijas lielāko un slavenāko uzņēmumu produkcija 90. gadu apstākļos izrādījās nevienam nevajadzīga un nekonkurētspējīga – pēc PSRS sabrukuma izejvielas un detaļas bija jāpērk par pasaules cenām, bet ražošanas kultūra un kvalitāte, tātad arī galaprodukcija tālu atpalika no pasaules līmeņa.
Pēkšņi izrādījās, ka visai Latvijā izvietotajai militārajai rūpniecības produkcijai (“Komutators”, daļēji VEF un “Alfa”, tanku un kuģu remonta rūpnīcas u. c.) vairs nebija pircēju, tas pats attiecās sadzīves tehnikas (“Straume”) un virknes mašīnbūves rūpnīcu (Rīgas Vagonbūves rūpnīca) produkciju – proti, visam tam, kas bija tehnoloģiski sarežģītāki izstrādājumi un kuru pircēji bija bijušās PSRS teritorijā.
E. Krastiņš teic, ka lietuviešiem šajā ziņā paveicās vairāk – viņiem bija daudz lielāks ķīmiskās rūpniecības īpatsvars, kuru gala produkts ir samērā vienkāršas vielas – kā minerālmēsli, ko var pārdot arī Rietumos. Turpretī Latvijas rūpniecības produkcija izrādījās pilnīgi nekonkurētspējīga Rietumos.
Uzņēmumu grupa, kas tādos apstākļos izdzīvoja, bija tie, kuriem bija iekšējais patēriņa tirgus, piemēram, pārtikas pārstrādes uzņēmumi, vai arī tie, kas ražoja relatīvi vienkāršas lietas, ko varēja veiksmīgi eksportēt (“Latvijas finieris” un kokapstrādes nozare kopumā, “Valmieras stikla šķiedra”, “Liepājas metalurgs”).
Jāpiebilst, ka precīzi pateikt militārās ražošanas apjomu Latvijā PSRS pēdējos gados neviens nevar, visbiežāk nosauktā aplēse ir 20% no kopējā ražošanas apjoma. Tāpat dati par Latvijas eksportu uz bijušā Varšavas bloka valstīm jeb Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomi (SEPP) ir ļoti nepilnīgi. “Faktiski padomju varas laikā Latvijas vieta bija tā pati, kāda tā bija carisma laikā, – galvenais eksporta tirgus bija PSRS republikas un uz ārzemēm tika eksportēts ne vairāk kā 10% no saražotā, tādēļ cerību uz strauju eksporta attīstību uz šīm valstīm nebija.”
Vai varēja glābt?
Vai Latvija varēja 90. gados saglābt savu rūpniecību? Diemžēl atbilde ir – nē. Jeb precīzāk sakot – varēja, bet tad bija jāiet Baltkrievijas attīstības ceļš, proti, ar Krieviju cieši saistīta valsts ar ļoti ierobežotām ārpolitikas iespējām.
Šī pieeja, iespējams, saglabātu noieta tirgu Latvijas rūpniecības produkcijai, taču nekāda Eiropas Savienība un NATO, šādu ceļu ejot, sasniedzamas nebūtu nekad. Tas, kas būtu jājautā: vai varēja saglābt lielāku rūpniecības daļu? Uz šo jautājumu atbilde – ja 90. gados būtu bijusi tā izpratne, kas ir šobrīd, tad varētu gan, bet, tā kā tādas nebija, tad nevarēja.
“Nē. Ir pilnīgi skaidrs, ka tāda (Latvijā ražotā) sadzīves radioaparatūra nespētu konkurēt ar lētajiem Dienvidaustrumāzijas radioaparātiem. Kaut arī tā bija kvalitatīva, izmaksas bija pārāk dārgas,” skatoties ar šodienas acīm, atzīst toreizējais VEF Zinātniskās pētniecības institūta galvenais tehnologs Juris Binde, tagadējais mobilo sakaru operatora “LMT” prezidents.
“Otra problēma – pieredzes trūkums starptautiskajos tirgos. Ārvalstu investora meklējumi apriori bija lemti neveiksmei… bija strauji jāsašaurina ražošana, lai samazinātu izmaksas. Vienīgā, ko būtu bijis vērts saglabāt, – vienotā komunikācijas tehnikas līdzekļu sistēma, kas bija izstrādāta sadarbībā ar SEPP valstīm. Bija palicis kāds pusgads līdz tās ražošanai. Ja tas būtu izdevies, pilnīgi iespējams, situācija būtu citāda. Apgrozāmo līdzekļu nebija un… varbūt nebija arī tik fanātisku cilvēku. Ar šodienas pieredzi… Droši vien bija jāatsakās no dārgajām vēsturiskajām telpām, jāražo angārā Stopiņu pļavās un jāstrādā nevis masu tirgum, bet ar nišas produktiem. Dažādu veidu mēraparatūra, sporta tablo, medicīnas iekārtas, tā J. Binde nesenā intervijā “LA” vērtē VEF glābšanas izredzes.
Un runa ir par Latvijas rūpniecības toreizējo flagmani VEF, daudzos citos uzņēmumos situācija bija vēl sarežģītāka. “Lai kā varētu nepatikt metodes, ar kādām Andris Šķēle privatizēja pārtikas rūpniecības uzņēmumus 90. gados, šodienas acīm skatoties, nevar noliegt, ka visi šie uzņēmumi ir saglabājušies un turpina strādāt. Par daudzām citām nozarēm to teikt nevar,” saka E. Krastiņš.
Nav iemesla pesimismam
“Kaut arī radioelektroniskā rūpniecība 90. gados sabruka, šodien tā ir atjaunojusies, acīmredzot izmantojot agrāk uzkrātās tradīcijas un zināšanas. Latvijas lielākais rūpniecības uzņēmums ir “Mikrotīkls”, kas ir radioelektronikas nozares uzņēmums. Strādājošo tur nav daudz, taču pēc ražošanas apjomiem tas ir lielākais Latvijas uzņēmums. Tomēr Latvijai būtu nopietni jāpārdomā un jāanalizē, kādēļ tā industriālajā politikā atpaliek no abām kaimiņvalstīm, turklāt tas notiek jau pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Iespējams, vainojama nodokļu politika, piemēram, nodokļu atlaižu nepiemērošana reinvestētajai peļņai, iespējams, kultūras atšķirības – padomju mentalitāte Latvijā bija vairāk izteikta nekā abās kaimiņvalstīs, taču iemesli jāatrod,” uzskata E. Krastiņš.
