Latvijā nemācās, nestrādā un neapgūst amatu apmēram 36 tūkstoši jauniešu 17
Pateicoties savai uz praksē balstīto profesionālās izglītības sistēmu, tikai Vācija Eiropas Savienībā (ES) var īpaši neuztraukties par darba tirgū neiesaistīto jaunatnes daļu – 7,7 procenti patiešām ir neliels skaitlis. Jo īpaši, salīdzinot ar 59 procentiem Grieķijā un 54 procentiem Spānijā. Šajā izteiksmē pārvēršot Latvijas 36 tūkstošus jauno bezdarbnieku, veidojas 27,6 procenti, kas izvirza mūs “līderos” starp tuvākajiem kaimiņiem: Lietuvā ir 21 procents, bet Igaunijā –14. Ar lielām bažām uz savas jaunās paaudzes nākotni lūkojas Francijā un citur, un rūpes par to šogad rezultējušās dažādos ar ES struktūrfondu finansējumu atbalstītos virzienos. Konkrēti Latvijai programmas “Jauniešu garantija” īstenošanai 2014. – 2020. gadā būs pieejami 46 miljoni latu no valsts budžeta un ES fondu kases. Cipars šķiet iespaidīgs, kamēr to nesaskalda programmas perioda ietvaros. Sanāk nepilni septiņi miljoni gadā. Diezgan pieticīga summa uz profesionālās izglītības sistēmas reformai nepieciešamo vajadzību fona. Turklāt programma paredz finansiālu atbalstu arī jauniešu sabiedriskajām organizācijām, lai tās varētu piesaistoši uzrunāt vienaudžus, kas pagaidām neredz motivāciju iegūt arodizglītību un meklēt darbu. Vēl pāragri spriest, kā programmas miljoni ietekmēs situāciju. Taču būtu žēl, ja nauda izkūpētu liekvārdīgās konferencēs un tamlīdzīgos saietos, kuru rīkošanā roku jau labi iesitusi daļa nevalstisko veidojumu.
Par jauno bezdarbnieku slāņa motivēšanu runājot, labklājības ministre Ilze Viņķele vairākkārt uzsvērusi, ka tas būs arī liels izaicinājums sociālajiem darbiniekiem. Protams, viņi vislabāk pazīst sabiedrības daļu, kur piedzimst un aug nākotnes rūpju bērni, ko mēdz dēvēt par zudušo paaudzi. Tieši sociālie darbinieki ir secinājuši, ka starp viņu aizbilstamajiem netrūkst ģimeņu, kam pabalsti ļauj iztikt bez strādāšanas jau trešajā paaudzē. Lai cik pievilcīgi skanētu jauniešu nodarbinātības celšanas programmās iezīmētie mērķi, bez ģimeņu atbalsta tie paliks saucēja balss tuksnesī. Vajadzību strādāt un iegūt kādam arodam nepieciešamās zināšanas bērns sāk saprast, vērojot vecāku gaitas un uztverot ģimenes attieksmi pret darbu. Ja tā ir vienaldzīga vai noraidoša, jaunais cilvēks, dzīvē izejot, paņem līdzi negatīvās pieredzes olekti. Grūti iedomāties, kādā veidā no tādas vides nākušos spēj motivēt sociālais darbinieks, kura alga jau pati par sevi ir absolūti nemotivējoša, lai gan profesijā nepieciešama attiecīga izglītība un kvalifikācijai atbilstošas prasmes. Neko viņiem nepārmetot, velti gaidīt šo cilvēku paveiktus brīnumus. Jauniešu bezdarbu pozitīvi ietekmēt var tikai mērķtiecīgā praksē sakņota arodizglītība, kuras izziņotā reformēšana mūsu valstī, šķiet, draud iestrēgt.
