“Rupjmaize” atzīts par latviskāko vārdu, bet kādi varianti palika “aiz strīpas”? 4
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā rudenī Latviešu valodas aģentūra īstenoja neparastu akciju “Mans latviskākais vārds”, un tagad izdota grāmata ar visu iesūtīto vārdu apkopojumu.
Akcijā bija aicināts piedalīties ikviens – gan tie, kas prot, gan arī tie, kas vēl tikai apgūst latviešu valodu. Mēnesi – no 25. septembra līdz 25. oktobrim vietnē “vards.valoda.lv” varēja iesniegt savu latviskāko vārdu un stāstu par to, savukārt no 2. novembra līdz 18. novembrim bija iespējams par iesniegtajiem vārdiem nobalsot. Akcijā piedalījās vairāk nekā 1300 interesentu, un iesūtīto vārdu kopumu veido 657 latviešu valodas vienības, no kurām katra vismaz vienu reizi uzskatīta par pašu latviskāko.
Par 195 vārdu latviskumu domas sakritušas vismaz diviem lietotājiem, turklāt interesanti, ka par latviskuma izteicējiem uzskatīti ne tikai lietvārdi, bet arī īpašvārdi (vietvārdi un personvārdi), īpašības un darbības vārdi un to formas, pat vietniekvārdi, saikļi un partikulas. Akcijā par latviskāko tika atzīts vārds “rupjmaize”, bet interesanti uzzināt, kādus vārdus vēl un kādēļ cilvēki uzskata par latviskiem.
Maizi un brīvību!
Valodniece Sanda Rapa komentē, ka pirmais latviskāko vārdu desmitnieks – Jānis, ozols, Latvija, rupjmaize, tēvzeme, brīvība, līgo, dzimtene, latvietis, saule – lielākoties ir “konkrētas semantikas vārdi un skaidri parāda latvieša tiekšanos pašapzināties plašajā pasaulē un definēt atšķirību no citiem”.
Otrais desmitnieks – dzintars, Lāčplēsis, mīlestība, tauta, laime, maize, Rīga, daina, dziesma, Laima – turpina pašidentificēšanos, bet jau ievij vispārīgākas, abstraktākas semantikas elementus. Savukārt trešais desmitnieks – ģimene, Līga, mājas, mamma, tautasdziesma, daba, valoda, Daugava, grāmata – pēc valodnieces domām, norāda uz šaurāku un konkrētāku pasauli. Valodniece skaidro, ka latviskāko vārdu kopums balstās trīs semantiskajos laukos – “Latvijai raksturīga reālija”, “mīlestība, laime”, “ģimene”.
Savukārt filozofs Māris Kūlis norāda uz citu izvēlēto jēdzienu aspektu: “Līgo, saule un ozols – tie ir mitoloģiski jēdzieni. Dzimtene, tēvzeme, Latvija, latvietis un latviete – tie ir vārdi, kas drīzāk liecina par paviršību izvēlē. No filozofiska skatpunkta interesantāka ir brīvības atrašanās otrajā vietā aiz rupjmaizes. Ja šo sadalījumu kā simbolus attiecina uz mūsdienu Latviju, tad var saskatīt sabiedriskās tendences.
Brīvība ir svarīga, jā, tomēr jājautā, ko ar šo brīvību iesākt? Valsts zemāk, bet maize ir augstāk. Acīmredzot brīvība ir vajadzīga, lai varētu iegūt maizi. Citiem vārdiem, iepirkties. Tā ir vēl viena maizes metafora, proti, maize kā darba augļi. Kad brīvībā pastrādāts, gribas ļauties pirkšanas kārei. Tikai pēc tam seko līgo, jo sendienu rituāliem nozīmīgums ir dzisis – tie pārvēršas par vaļasprieku, par izklaidi.” Pēc filozofa domām, vismaz tikpat svarīgi kā izvēlētie vārdi – latviskuma apzīmētāji ir vārdi, kurus iesūtītāji par latviskiem nav uzskatījuši.
Arī dzejnieks Kārlis Vērdiņš uzskata – izvēlētie vārdi vairāk pasaka par to, kādi mēs – latvieši – gribētu būt vai kādus sevi redzēt, nevis par to, kādi tiešām esam: “Ideālajā Latvijā dominē lietas, kas ir pazīstamas no folkloras un nacionālā romantisma ideju metastāzēm. Piemēram, starp vairākkārt ieteiktiem vārdiem ir “abra”, “dzintars”, “grāmata”, “kokle”, “sakta”, taču “televizora pulti”, “mājas atslēgas”, “mobilo telefonu” vai “debetkarti” šajā sarakstā neatrast. Meklētais latviskums tādējādi atklājas drīzāk kā sapnis par latviskumu, kādu iedomātu ideālās pasaules ainu, kurā harmoniski un nemainīgi dzīvo latvieši, domās kavēdamies teiksmainā pagātnē.
Latvisks – arī skanējums
Interesanti, ka akcijā iesūtītos vārdus iespējams novērtēt ne tikai no to nozīmes viedokļa, bet arī no skanējuma. Nav noslēpums, ka ikvienai valodai ir sava melodija, atšķirīgs skanējums, kura sastāvdaļas ikdienā neanalizējam. Tā arī akcijas dalībnieki daudzus vārdus iesūtījuši tādēļ, ka viņiem šķitis – tie skan latviski. Starp šādiem vārdiem minami patiešām latviski, daļa arī piemirsti jēdzieni: bilst, bluķis, bubulis, burts, ceļš, čības, daile, delveris, īlens, jumis, klēpis, kokle, kumeļš, ķekatas, laime, latve, nazis, pasaka, pravietis, saulstāvji, seģene, tūdaliņ.
Daži no šķietami latviski skanošajiem faktiski valodā ienākuši no citām valodām, tomēr skaniski pārveidojušies: atkala, babiņas, bizbizmārīte, bubulis, būdiņa, cemme, dūdiņa, jampampiņš, laiva, mirla, šķipsna, pulkstenis, šņore un citi. Lietuviešu tulkotājs Audrjus Musteiķis, kurš par akciju pavēstījis arī kaimiņiem, norāda, ka “pat tos ārzemniekus, kas labi apguvuši latviešu valodu, bieži nodod ne visai pareiza līdzskaņu ķ un ģ izruna”. “Un tas nekas, ka vismaz daži no šeit minētajiem vārdiem ir aizgūti (piemēram, krogs, šņore, šķiņķis, šķūnis, kas nākuši no viduslejasvācu valodas),” raksta Sanda Rapa – tie, gadsimtiem izrunājot, ir ielauzīti latviešu mēlē un tādējādi rada iespaidu par latviskumu.
Latviešu valodas melodijā būtiska nozīme ir vijīgajiem divskaņiem, šņāceņiem un līdzskaņu mīkstinājumiem. Sanda Rapa uzsver – apbrīnojami, ka tautas atmiņa un apziņa glabā patiesību par divskaņiem kā baltiskuma izteicējiem: “Un patiesi – latviešu divskaņi ie un uo ir īpaši: tie ir senie ei un pirmbaltu ō, ko latvieši līdz ar lietuviešiem vienīgie no visa indoeiropiešu valodu atzara pārgrozījuši par attiecīgajiem divskaņiem un kas latviešu valodu lielā mērā atšķir no citām indoeiropiešu valodām.”
Kārlis Vērdiņš norāda, ka, pēc viņa domām, apzinātā izvēle par labu vārdu skanējumam, tostarp cittautiešiem grūti izrunājamais “šaursliežu dzelzceļš” (pēc būtības divi vārdi, nevis viens) vai garais saliktenis “pretpulksteņrādītājvirzienā” norāda uz 21. gadsimta realitāti, kad “gana daudz latviski runājošu cilvēku ilgstoši dzīvo citās valstīs, kur latviskums ir apzināta izvēle, kas jāuztur ar biedrību, skolu, grāmatu klubu, dziesmu un deju kolektīvu palīdzību”.
Izdaiļo valodu!
Savu viedokli par latviskajiem vārdiem nu varam izteikt tikai viens otram vai sociālajos tīklos, bet Latviešu valodas aģentūra, svinot Starptautisko dzimtās valodas dienu, izsludinājusi jaunu akciju “Izdaiļo valodu!”. Līdz pat 4. maijam ikviens grāmatu lasītājs Latvijā un pasaulē aicināts iesūtīt latviešu oriģinālliteratūrā vai latviski tulkotajos daiļdarbos atrastus interesantus, neparastus un emocionāli piesātinātus vārdus, kas bagātina latviešu valodu.
“Akcijas mērķis ir ne tikai rosināt lasīt, bet arī vienuviet apkopot spēcīgus, nozīmīgus, daiļus vārdus, kam latviešu valodā jau ir sava stabila vieta, kā arī jaundarinājumus, kas piešķir unikalitāti kādam izteikumam. Iespējams, valodā atsāksim lietot kādu aizmirstu vārdu, uzspodrināsim jau plašāk zināmos vai rosināsim radīt jaunus vārdus,” rosina aģentūras darbinieki.
