Rūpēs par vīriešu veselību 8
Latvijas vīrieši joprojām pārāk maz uzmanības pievērš veselības pārbaudēm, lai gan brieduma gados un līdz pat sirmam vecumam tas būtu jādara reizi gadā.
Pievērst uzmanību simptomiem
Periods no 20 līdz 45 gadu vecumam vīrietim ir seksuālās aktivitātes laiks, kad bieža partnera maiņa, neaizsargāts dzimumakts paaugstina urīnceļu un
seksuāli transmisīvu infekciju risku. Veselības centru apvienības urologs Kirils Ivanovs saka, ka šajā vecumā pie urologa jāvēršas tad, ja parādās traucējoši simptomi, piemēram, urinācijas traucējumi, sāpes, izdalījumi no urīnizvadkanāla, asiņu piejaukums urīnā vai citas sūdzības.
Iekaisumu urīnizvadkanālā, kam raksturīgas sāpes un dedzināšana, nereti izraisa seksuāli transmisīvās slimības, piemēram, gonoreja, hlamīdiju infekcija. Pēc inficēšanās ar gonoreju, var būt bieža urinācija, sāpes vēdera lejas daļā, bet vēlāk tā var izraisīt neauglību, savukārt hlamīdijas – locītavu iekaisumu.
Gados jauniem vīriešiem jāpievērš uzmanība sāpīgiem vai nesāpīgiem veidojumiem sēkliniekos, jo izmaiņu iemesls var būt arī sēklinieku vēzis, kurš mēdz attīstīties pat bērniem, pusaudžiem un jauniem vīriešiem jau 20-30 gadu vecumā.
“Tāpat kā sievietēm regulāri jāveic krūšu pašpārbaude, tās iztaustot, tā jauniem vīriešiem ir jāpārbauda sēklinieki (mazgājoties dušā). Atklājot kādu nelīdzenumu, bumbulīti vai to, ka viens sēklinieks kļuvis lielāks par otru, nepieciešams konsultēties ar urologu, jo sēklinieku vēzis norit bez traucējošiem simptomiem,” uzsver ārsts.
Lai gan šīs lokalizācijas ļaundabīgais audzējs nav bieži sastopams, ik gadu Latvijā to atklāj aptuveni 30 vīriešiem. Audzēju ir svarīgi atklāt pēc iespējas agrīnā stadijā, jo tad tas daudz labāk padodas ārstēšanai.
Bieži vien jauni vīrieši pie urologa vēršas ar seksuāla rakstura traucējumiem, piemēram, erektilo disfunkciju, neauglību. “Ja, plānojot bērniņu, grūtniecība neiestājas apmēram gada laikā, pārim varētu būt problēmas ar auglību. Tas ir iemesls vīrietim doties pie urologa, lai izvērtētu viņa fertilitātes potenciālu,” norāda Kirils Ivanovs. Būs jāveic ejekulāta izmeklēšana, lai noteiktu spermatozoīdu skaitu un kustīgumu.
Tikpat svarīgs iemesls šī speciālista apmeklēšanai ir potences traucējumi, lai noskaidrotu to iemeslu. Erektilā disfunkcija pati par sevi nav slimība, bet gan simptoms, kas liecina par kādu fiziskās vai psihoemocionālās veselības problēmu. Visbiežāk šīs sfēras ir cieši saistītas, jo vīrietis, kuram ir potences traucējumi, ar laiku sāk izjust pastiprinātu stresu, trauksmi un otrādi – psihemocionālas pārslodzes, spriedzes dēļ var ciest potence.
Labdabīgas izmaiņas
“Urinācijas traucējumi ir biežākā problēma, kā dēļ vīrieši vēršas pie urologa. Iemesls galvenokārt ir labdabīgas izmaiņas, taču šīs rūpes par savu veselību dažreiz ļauj agrīni atklāt citas slimības,” stāsta Kirils Ivanovs. Sāpīgas un apgrūtinātas urinācijas iemesls var būt prostatas bakteriāls iekaisums – akūts prostatīts, ar kuru slimo vīrieši visās vecuma grupās.
Ap piecdesmit, bet daļai vīriešu arī agrāk, sākas prostatas palielināšanās jeb labdabīga hiperplāzija. Tā ir normāla parādība, kas saistīta ar organisma novecošanu un par ko liecina samazināta urīna strūkla vai urīna strūkla ar pārtraukumiem, grūtības uzsākt urināciju, pilēšana pēc urinācijas, nepilnīga urīnpūšļa iztukšošanās, bieža vajadzība apmeklēt tualeti arī naktī (niktūrija).
Vizuāli palielināta prostata vēl nav pamats satraukumam, galvenais – vai tās palielināšanās rada funkcionālus traucējumus. Dažiem vīriešiem prostatas palielināšanās var veicināt akūtu vai hronisku urīna aizturi, kura var izraisīt neatgriezeniskus nieru bojājumus un veicināt urīnceļu infekciju attīstību.
“Palielināta prostata ne vienmēr rada diskomfortu. Tā nesāp, taču, ja tiek nospiests urīna izvadkanāls un rodas grūtības iztukšot urīnpūsli, nepieciešama ārstēšana. Mūsdienās šo problēmu veiksmīgi iespējams novērst gan ar medikamentiem, gan ar saudzējošu, mazinvazīvu operāciju,” stāsta VCA urologs Kirils Ivanovs. Lai gan prostatas hiperplāziju, kura ir dabīga novecošanas procesa sastāvdaļa, izārstēt nevar, ar modernām metodēm iespējams ievērojami uzlabot vīrieša dzīves kvalitāti.
“Arī mūža otrajā pusē vīrieti var nomākt potences traucējumi, problēmas ar fertilitāti, jo daudzi joprojām ir seksuāli aktīvi, daļa šajā vecumā plāno ģimenes pieaugumu. Lai gan pusmūžā vīrieši kļūst apdomīgāki, gadās pacienti arī ar seksuāli transmisīvām infekcijām,“ novērojis urologs.
Ja nu vēzis…
“Pēc piecdesmit gadiem vīriešiem, kuriem nav nekādu sūdzību par veselību, urologs jāapmeklē reizi gadā, bet, parādoties urinācijas traucējumiem vai citiem simptomiem, arī biežāk,” uzsver Kirils Ivanovs.
Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tas nepieciešams – agrīna prostatas vēža, kas ir visbiežāk sastopamais ļaundabīgā audzēja veids vīriešiem (ik gadu to konstatē 1200–1300 Latvijas iedzīvotājiem), atklāšana. Pētījumi pierāda, ka ar to slimo aptuveni 15% vīriešu vecumā no 50 līdz 60 gadiem, bet pēc 70 gadu sasniegšanas – 40% vīriešu.
Agrīnās stadijās slimība var noritēt bez simptomiem, tādēļ ikvienam vīrietim no piecdesmit, bet tiem, kuru pirmās pakāpes radiniekam (tēvam vai brālim) bijis prostatas vēzis, jau no 45 gadu vecuma, vajag veikt prostatas specifiskā antigēna (PSA) analīzi. Lai to izdarītu, nav jādodas pie urologa, pietiek ar ģimenes ārsta nosūtījumu.
Taču šīs analīzes rezultāts vien nav pamats, lai noteiktu diagnozi, jo paaugstināts PSA līmenis var būt arī dažādu iekaisīgu procesu, kā arī labdabīga rakstura izmaiņu gadījumā.
Lai tiktu skaidrībā, nepieciešama urologa konsultācija un papildus izmeklējumi, piemēram, prostatas digitāli rektālā izmeklēšana, priekšdziedzera un vēdera dobuma ultrasonogrāfija, magnētiskā rezonanse mazajam iegurnim, bet dažos gadījumos arī biopsija jeb audu parauga noņemšanu laboratoriskai analīzei.
Protams, vispirms tiek rūpīgi izvērtēti visi prostatas vēža attīstības riska faktori: pacienta vecums (vairāk nekā puse gadījumu tiek atklāta vīriešiem pēc 70), iedzimtība, svars, uztura paradumi.
Mūsdienās agrīni diagnosticēts šīs lokalizācijas ļaundabīgais audzējs ir veiksmīgi ārstējams. Var būt arī tā, ka audzējs aug ārkārtīgi lēni, daudzu gadu garumā, tā izplatīšanās apkārtējos orgānos ir maz ticama, tādēļ operācija vai medikamentoza terapija nav nepieciešama, bet pietiek ar novērošanu.
Urologs stāsta, ka apmēram 40% no visiem pacientiem, kuriem diagnosticēts šis audzējs, slimības norise ir salīdzinoši labvēlīga.
Ne sievietes, ne vīrieši nav pasargāti arī no urīnpūšļa vai nieru vēža, nierakmeņiem, urīnceļu akmeņiem un citām urīnizvades sistēmas problēmām, kuras iespējams atrisināt ar urologa palīdzību.
Kā mainīt dzīvesveidu?
Mēness aptiekas farmaceits Vadims Brižaņs norāda, ka dzīvesveidam ir liela nozīme slimību profilaksē, savukārt dzīvesveida un paradumu izmaņas ārstēšanas posmā ir daļa no terapijas veiksmes. Lūk, ko ieteicams darīt vīrietim prostatas veselībai, ja ir novērojami urinēšanas traucējumi!
- Samazināt vai izslēgt alkohola un kofeīna lietošanu.
- Dzert šķidrumu maziem malkiem visas dienas garumā nevis lielā daudzumā uzreiz.
- Atteikties no šķidruma lietošanas pirms gulētiešanas.
- Izvairīties no dekongestantiem un antihistamīna līdzekļiem.
- Apmeklēt tualeti laikus, tieši tad, kad ir vajadzība.
- Praktizēt divkāršo iztukšošanos – iztukšot urīnpūsli, mirkli uzgaidīt un tad mēģināt vēlreiz.
- Censties atvēlēt laiku mierīgai atpūtai, jo stress arī var izraisīt vēlmi urinēt.
- Regulāri vingrot.
Iespējams, vajadzēs zāles
Lai mazinātu simptomus, kas apgrūtina ikdienas dzīvi, ārsts var nozīmēt medikamentus urīna plūsmai. “Alfa blokatori, kas dažreiz tiek nozīmēti paaugstinātam asinsspiedienam, palīdz atslābināt muskuļus prostatas dziedzeros un urīnpūslī, un palīdz urīnam brīvāk izplūst. Zāles var izrakstīt arī kavētu prostatas augšanu vai pat to samazinātu.
Parasti tā ir zāļu grupa, kas pazīstama kā 5-alfa reduktāzes inhibitori. Šie medikamenti pazemina prostatas palielināšanos, jo samazina hormona, kas iesaistīts priekšdziedzera augšanā, ražošanu.
Taču medikamentiem var būt nevēlamas blaknes – samazināta dzimumtieksme un erektilā disfunkcija. Turklāt, lai redzētu zāļu iedarbību, jāpaiet vismaz sešiem mēnešiem,” teic Vadims Brižaņs.
Dažkārt nevēlamos simptomus mazina medikamentu savienojumi. “Apvienojot zāles, kas atslābina urīnpūšļa muskuļus, ar zālēm, kas palēnina prostatas augšanu, var būt labāks rezultāts nekā no abām zālēm, lietojot atsevišķi,” norāda farmaceits. Zāles, ko lieto hiperaktīva urīnpūšļa ārstēšanai, mēdz pievienot arī standarta palielinātās prostatas medikamentiem.
