“Manā praksē katrs otrais izmēģinājis olu diētas, sintētiskos pulverus, badošanos, bet tas nepalīdzēs zaudēt svaru!” Saruna ar veselīga dzīvesveida treneri Madaru Meieri 13
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
9. septembrī pirmizrādi piedzīvoja jaunais “TV3” veselīga dzīvesveida raidījums “Ēd. Kusties. Baudi”. Tajā divus mēnešus būs iespēja dzīvot līdzi astoņiem dalībniekiem un viņu piedzīvojumiem ceļā uz veselīgāku un laimīgāku sevis versiju. Ik uz soļa viņus pavadīs, motivēs un iedrošinās fitnesa, uztura un veselīga dzīvesveida trenere Madara Meiere, kuru pazīstam arī kā grāmatas “21 diena līdz veselīgam dzīvesveidam” autori.
“Es no sirds ticu, ka veselā miesā mīt vesels gars,” par sevi saka Madara, sarunā atklājot ceļu, kā pati nonākusi līdz padziļinātai interesei par pilnvērtīgu uzturu, aktīvu dzīvesveidu un līdz atziņai, ka rūpes par savu ķermeni un garu neliedz baudīt garšīgu ēdienu un pat kādu kūku!
Madara, jūs esat fitnesa un uztura trenere, kaut ierasts, ka treniņi tomēr vairāk saistās ar sportiskām aktivitātēm, ne uzturu.
Angļu valodā lieto vārdu “koučings”, bet tā latviskā versija “treneris” nereti asociējas ar sporta stundām un treneri ar svilpi zobos. Tomēr es saucu sevi par uztura treneri atšķirībā no uztura speciālista – pēdējais ir vairāk medicīniska joma. Tiesa, pašlaik studēju uztura speciālistu zinības Rīgas Stradiņa universitātē, taču manis iepriekš apgūtais ir uzturs un koučings – starptautiska programma “Precision nutrition”, kuru veidojuši pasaulē labākie treneri. Puse no šī kursa ir uzturs – tev māca par šūnām, ogļhidrātu šķelšanās ciklu, bet otra puse – šis “koučings”.
Tas palīdz tikt cauri tai cilvēka ledus kārtiņai, kas liedz saprast, kāpēc cilvēks negrib nomainīt gumijlācīšus pret banānu mafinu. Kamēr šis ledus nebūs lauzts, es cilvēkam varu velti stāstīt no rīta līdz vakaram par to, kas ir olbaltumvielas, ogļhidrāti un labie tauki. Man ir jāsajūt viņa ikdienas uzvedības modelis un jāsaprot veids, kā tikt viņam klāt. Tieši tāpēc turpināju šo treneres lietu pēc fitnesa trenera diploma. Lielākā atslēga šajā “koučinga” vārdā ir tas, ka tu trenē cilvēka prātu.
Tomēr dzīvot veselīgi ir viens, bet izvēlēties šo jomu kā savu aicinājumu – pavisam kas cits. Kāds ir jūsu stāsts?
Es vasarās uzaugu laukos, Jēkabpilī. Lasīju kolorado vaboles no kartupeļiem, redzēju, kā izaug kartupelis, slaucu govis, baroju vistas. Redzēju, kur tas viss rodas, un sapratu, ka, ēdot paša audzēto, esmu vesels un spēcīgs cilvēks. Tētis bija sporta skolotājs, mums bija sportiska disciplīna, nevis gara multeņu skatīšanās. Skolas laikā Jūrmalā tētis pasniedza sportu, bija jāskrien kross, kurā viņš neļāva mānīties. Viņš ielika lielu godīgumu – vispirms pret sevi. Tas ir lielais pamats.
Pēcāk, jau strādājot, jutu, ka mazliet pazudu ikdienas stresā. Tu noskrien darba nedēļu, seko ballīte, kurā remdēt stresu. Man bija laba karjera “TV3”, vadot radošās reklāmas pārdošanu – apkārt bija lieliski kolēģi, liels uzņēmums, biju novērtēta, bet īsti nebija tās liesmiņas. Japāņi to sauc par “ikigai” – tava būtība jeb tas, ko tu varētu darīt no rīta līdz vakaram pat par velti. Jau tad darbā man līdzās vienmēr bija doma par veselīgu ēšanu. Kolēģi mani smejot dēvēja par “cukura spoku”, jo vienmēr aicināju ierobežot cukura lietošanu.
Tas viss kaut kur blakus vienmēr klauvēja, tāpēc paralēli ieguvu trenera diplomu. Kad pieteicās bērniņš, sapratu, ka šis ir brīdis apstāties un izvērtēt, vai šī ir tāda dzīve, kādu es gribu savam bērnam. Sajutu misiju veidot šo vietu labāku viņam un pati būt piepildīta, vesela, stipra. Tas mazais cilvēciņš man parādīja ceļu kā ezītim miglā. Ja daudziem veselīga uztura un kustību stāsts sākas ar cīņu ar liekajiem kilogramiem, tad man tā bija sevis piepildījuma atrašana.
Kas ir tas signāls, kad cilvēkam jāsāk domāt par veselīgu dzīvesveidu?
Es mācu cilvēkiem par sešu dimensiju labklājību. Arvien ir sev jāpavaicā – kā es jūtos fiziski, mentāli, emocionāli, kāda ir mana vide, kā jūtos attiecībās un kādas ir eksistenciālas sajūtas par sevi. Mēs taču katrs jūtam, ja kaut kas nav līdz galam labi. Ja tu piecelies no rīta un nevari sev pateikt, ka mana enerģija ir vismaz septiņi desmit ballu sistēmā, ka man nekas nesāp, mani gaida aizraujoša diena, es jūtos novērtēta, manas attiecības mani apmierina, es varu izpaust savas emocijas, tad viss ir labi.
Ja tu jūti, ka kaut kas no tā nav, tad ir kaut kas jāmaina. Piemēram, tevi viss dzīvē kaitina, kaut ir labs vīrs, darbs, bet tādā brīdī saproti – tev, izrādās, trīs mēnešus sāp celis, un tas tevi kaitina. Tad tu, protams, ej uz magnētisko rezonansi un risini šo problēmu. Pārsvarā ar cilvēkiem konsultācijās runājam par uzturu un kustību, bet, ja man pajautājot cilvēkam – kā tev iet – viņam nāk asaras acīs, tad saprotu, ka par uzturu mēs runāsim kā par pēdējo, bet sākumā parunāsim par stresu, par to, cik daudz laika viņš velta sev.
Tad saku cilvēkam – šeit mēs sakārtosim tavu ēdienkarti, bet es rekomendēju, ka ir speciālisti, ar kuriem aprunāties un sev palīdzēt. Te nederēs padomju laika pieņēmums – lai cik grūti, noslauki asaras un ej tālāk. Cilvēki sevi dzen – ja esi nostrādājies, tad labs cilvēks. Pirmdienas rītā iet septiņus kilometrus gar jūru? Nē, cilvēkiem taču liksies, ka esi gaisagrābslis, jo “atpūtīsies, kad būsi kapā”. Valda maldīgi priekšstati, ka rūpes par sevi ir pēdējā vietā. Mana misija ir to mainīt, likt sevi pirmajā vietā.
Viegli pateikt, grūti izdarīt. Kā apstāties, atpūsties, pievērsties sev?
Tas ir ļoti individuāli. Manā gadījumā pēc dekrēta atgriezos ofisā, bet uzreiz sapratu, ka esmu citā dimensijā. Pateicu priekšniecei, ka braucu trīs nedēļu atvaļinājumā uz Spāniju ar domu, ka vai nu neatgriezīšos darbā, vai neatbraukšu vispār. Biju gatava vienā brīdī nogriezt visu, saprotot, ka man taču ir galva uz pleciem, rokas, kājas, esmu izstudējusi angļu valodu un trenere pēc profesijas – bija drošība, ka darbs būs. Vecmamma gan bažījās, kā nu tagad dzīvošu. Tobrīd abi ar vīru bijām bezdarbnieki, taču citādi nevarējām, citādi izirtu ģimene. Vīrs bija izdedzis, viens otru neredzējām, nesapratām, abiem riņķi zem acīm.
Protams, ne visiem der mans modelis. Ne visiem jāiet prom no darba, tikai jāizvērtē situācija. Svarīgākais ir ik dienu atrast kaut 15 minūtes laika sev. Īpaši jaunām mammām. Reizēm viņas saka – man ir savs laiks – es eju dušā! Bet, mīļās, tas nav laiks sev, tā ir pamatvajadzība! Es saku, ka, ja ir vēlme, tad šīs 15 minūtes var atrast – vai nu piecelies agrāk, vai, piemēram, pastaigājies pirms pusdienlaika. Darbā neviens nepamanīs tavas 15 minūtes prombūtnes. Neatbildēji uzreiz uz vienu zvanu, e-pastu? Tas neko nemainīs. Otra lieta – saprast to, kas nomierina tieši tevi.
Meklējot iespēju labi izskatīties, justies, nereti krītam galējībās – drastiskas diētas, mocības sporta zālē.
Manā praksē teju katrs otrais ir ko tādu izmēģinājis – olu diētas, sintētiskie pulveri, badošanās… Tomēr neviena maģiska stratēģija vai pulveris neliks zaudēt svaru, lai kā mums to visu gribētu pārdot, manipulējot ar sabiedrību. Diētu reklāmās redzam skaistas bildes “pirms” un “pēc”, tiek slavināti nedēļas laikā zaudēti kilogrami. Lielākoties tas panākts ar badināšanu īsā periodā, jo ilgākā periodā kritums apstājas. “Ēd mazāk, trenējies vairāk, būsi formā” – šis populārais vienādojums rada ačgārnu sapratni par cilvēka ķermeni.
Ēdot mazāk un trenējoties vairāk, ķermenis patiesībā uzkrāj rezerves, jo tam dots signāls – ir jāizdzīvo. Strādājot ar cilvēkiem, es viņus nemoku, bet vēlos, lai cilvēks saprot – regulāri ēdot svaigu ēdienu, mainās dzīve, un nav arī stresa par katru kūkas gabaliņu mammas dzimšanas dienā. Filmējot raidījumu “Ēd. Kusties. Baudi”, saņēmu jautājumus no cilvēkiem – kā var būt, ka ir pagājusi 21 diena, bet man nav desmit kilogrami mīnusā. Kādai dalībniecei pat divi kilogrami plusā. Kāpēc? Jāatceras, ka ķermenis liekos kilogramus uzaudzē ilgā laikā, tāpēc atbrīvošanās no tiem nenotiks ātri.
Tad nav vienas receptes, kā būt labā formā?
Domājot par uzturu, galvenā recepte ir censties pielāgot jebkuru lietu savai ikdienai. Nevis, piemēram, brokastis, pusdienas, vakariņas, bet – pirmā, otrā, trešā ēdienreize. Ja no rīta esi piecēlusies pēdējā brīdī, bērni jāved uz bērnudārzu un tu nepaēd, tad nav grēks sev pateikt, šodien mana pirmā ēdienreize būs desmitos, un attiecīgi plānot arī nākamās. Noteikti pierakstīt to, ko tu ēd pirmās trīs dienas. Tas uzrādītu arī problēmu – varbūt trūkst launaga, varbūt vienmēr pie kafijas gribas konfektes, jo nav bijušas pusdienas. Un mēģināt iemainīt pret svaigākiem cukurotos produktus, pusfabrikātus.
Kā to darīt ar prieku, bez pienākuma sajūtas?
Ja fiziski jūtos labi, esmu paēdusi, kustos un rūpējos, lai nav stresa, arī sajūta būs labāka. Tomēr galvenā atslēga ir apzināties savu “kāpēc”. Kāpēc es gribu dzīvot veselīgi? Kāpēc es gribu, lai kaut kas mainās? Man pašai šis “kāpēc” ir ļoti spēcīgs. Man ir svarīgi, ka esmu stipra mamma, ka esmu savam dēliņam ilgi. Pati izdegšanu neesmu piedzīvojusi, bet diviem man tuviem dzīves vīriešiem tā bijusi tik dziļa, ka teju bija vajadzīga hospitalizācija. Tāpēc zinu, negribu būt vājais posms, par kuru kādam būs jārūpējas, jo es neatradu laiku par sevi parūpēties. Tā ir cieņa un mīlestība pret sevi.
Ja darāt tik daudz lietu – raidījums, sociālie tīkli, treneres darbs, ģimene – kā pati uzturat balansu? Ballītes ir atceltas?
Ballīte divatā ar vīru vai satikšanās ar tuviem draugiem nav atceltas, bet man ir svarīga miega rutīna – iet gulēt līdz pusnaktij. Man ir divas māsas, mani labākie draugi, un ģimenē īsti nelietojam alkoholu, jo redzu to ķermeņa kvalitāti un enerģiju, kas veidojas, šādi dzīvojot. Man patīk pamosties svētdienas rītā, kad astoņos no rīta esam ārā, garā pastaigā vai braucam uz dažādām vietām Latvijā. Nekas tik saturisks tādā ballītē pēc pusnakts nenotiek, nejūtos zaudētāja. Cilvēki teic, ka trenējos katru dienu, kačāju presīti, bet tā nav.
Konkrēts treniņš ir ne biežāk kā divreiz nedēļā, drīzāk esmu fiziski aktīva. Ja izeju ārā pēc kafijas, tad eju trīsarpus kilometrus turp un atpakaļ. Esmu kustībā, piemēram, skrienu gar jūru, ja jūtu, ka viss sāk kaitināt, un bioķīmiski ķermenis pats visu sakārto. Kustība, pilnvērtīgs ēdiens un stresa mazināšana – man tās ir pastaigas gar jūru un aukstas peldes āliņģī “uzkarsuša motora atdzesēšanai”. Gaidu ziemu!
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Jauda. Optimisms. Radošums.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez pilnvērtīga ēdiena.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Mana grāmata “21 diena līdz veselīgam dzīvesveidam”.
Labākā izklaide?
Aktīvi pavadīt laiku – haikings, braukšana ar supu, klinšu kāpšanas siena.
