Rūpēs par ķoniņu piemiņu 0
Septembrī Latvijas Banka laida klajā kuršu ķoniņiem veltītu sudraba monētu, savukārt Latvijas Pasts – īpašu pastmarku un aploksni. Ar ko šie Senās Kursas valdnieku pēcteči izpelnījušies tik lielu uzmanību? Pirmkārt, ar Latvijas simtgadi, kad īpaši apzinām savu senču mantojumu. Otrkārt, ar literatūrzinātnieces Janīnas Kursītes-Pakules rosinājumu izzināt Kurzemes brīvciemus, kuros ķoniņi turējās kopā kā spēka dūre, lai uzvarētu tiesu prāvās. Viņu vēsturiskā pieredze rosina domāt, kā izpaužas personiskā, tiesiskā un saimnieciskā brīvība un kādi apstākļi to nodrošina. Braucam uz Kuldīgas novada muzeju un Turlavu, lai iepazītu šos brīvos latviešu zemturus, viņu sadzīvi un dzīvesziņu, lai stiprinātu mūsu brīvības spēka apziņu.
Piesaistot līdzekļus no dažādiem fondiem, 2014. gadā izveidota biedrība ”Dižavots” (vada Inguss Freibergs), kas apņēmusies veicināt Turlavas pagasta attīstību, kā arī kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, atjaunošanu un popularizēšanu. Kuldīgas novadā savulaik atradušies septiņu kuršu ķoniņu brīvciemi, četri no tiem Turlavas pagastā, plašāk zināmais un izpētītais ir Ķoniņciems. Tajā kopš 2010. gadā rīko ķoniņu dienas. Kuldīgas novada pašvaldība no ķoniņu pēctečiem Ritas un Kristapa Tontegodēm pārņēma lietošanā divus īpašumus – ”Vidusmauļas” un ”Kalna Ķīkāļus”, kuros ar biedrības palīdzību lemts izveidot ekspozīcijas, tiek rīkotas Ūsiņa dienas (bijušas jau trīs!). Notiek arī sadarbība ar profesionāliem pētniekiem, piemēram, 2014. gadā izdota Agra Dzeņa grāmata ”Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā”. Šogad 30. septembrī Ķoniņciemā atklāts Peniķa stabs ar brīvciema ģerboni – senāk līdzīgs atradās katrā brīvciemā. Plānots atjaunot arī vēsturisko Dižgaiļu klēti, kas šobrīd saglabāta izjauktā veidā.
Pēcteči apzina savu identitāti
No kuršu ķoniņu godības Kuldīgas apkaimes ciemos maz kas palicis pāri, taču Latvijā joprojām dzīvo viņu pēcteči ar uzvārdiem, kas raksturīgi Ķoniņu dzimtām, piemēram, Tontegode, Peniķis, Vidiņš, Šmēdiņš. No Tontegodu dzimtas atvases – mākslinieks Ivars Tontegode. Viņš režisējis filmu “Sēņotāji” (2013), dokumentālo filmu ”Knutifikācija” (2017) – par latviešu dzejnieku un tulkotāju Knutu Skujenieku. Nupat saņēmis no ASV unikālu ierakstu VHS kasetē par savu vectēvu, kurš bijis pēdējā brīvciema vecākā dēls.
No Pliķu ciema nākusi Gunta Megne-Sirmā, kuršu ķoniņienes Kates Tontegodes mazmazmeita. Mācoties Kultūras akadēmijā, viņa rakstījusi bakalaura darbu par kuršu ķoniņiem un joprojām izzina tos. ”No Pliķu ciema, no kurienes ir mana dzimta, praktiski nekas nav saglabājies. Ar radiniekiem uzturu kontaktus, bet tas vairāk ir identitātes jautājums.”
Seno Ķoniņciema garo “Attālmauļu” māju, kurā dzimis Latvijas armijas komandieris ģenerālis Mārtiņš Peniķis (1874 – 1964), atjauno viņa brāļa mazdēla Jura Peniķa ģimene. Viņi ir vienīgie no Peniķiem, kuri mīt savu senču dzīvesvietā un apstrādā savu senču zemi. Šogad apstiprināts Peniķu dzimtas ģerbonis ar devīzi ”Kuršu ķoniņi cauri paaudzēm”. Izstrādājis Edgars Sims. Savukārt Tontegodes dzimtas ģerbonis (mākslinieki Ilze Lībiete un Juris Ivanovs) tapis 2013. gadā. Tajā attēlots zirgs ar puskailu jātnieku, divi putni, zars, čūska… Kā vēsta nostāsti, Pliķu ciema vīri kara laikā kaili uz zirgiem pārpeldējuši upi, atraisījuši ienaidnieka laivas un izglābuši savējos. Zirgi arī tāpēc, ka brīvciemniekiem bijusi privilēģija – zirgu pasts, zirgu maiņa, zirgu stacijas, zirgu lazarete.
Interesanti
Zeme ķoniņu ciemos bija iedalīta šņorēs, un tās kļuva arvien mazākas, jo zemi tradicionāli sadalīja starp dēliem. Kuršu ķoniņiem piederēja arī savs svētais mežs, ko ordenis neuzdrošinājās aiztikt. Pēc senas paražas tajā medīja vienu dienu gadā – Ziemassvētkos un no medījuma upurēja. Mūsdienās Kuldīgas rajona Turlavas pagastā, aptuveni pusceļā starp Kuldīgu un Aizputi, atrodas Elka birzs – kādreizējā kuršu ķoniņu svētā meža pārpalikums. Tā svētumu jeb tīro dzīvības spēku guva ikviens – augs, dzīvnieks, cilvēks, kas tajos mitinājās vai bija svētbijīgi ienācis. Toties, ja darīja ko ļaunu, piemēram, lauza zarus, ar ko kurināt plīti, ēka nodega, ja ar tiem žāvēja gaļu – tā sadega. Ja cirta vai lauza Elkas kokus, ciemā izcēlās ugunsgrēks vai traģiski aizgāja bojā pats postītājs. Arī mūsdienās ar šo birzi saistās baisi notikumi, piemēram, Inita Peniķe atceras, ka žurnālisti, veidojot raidījumu Latvijas Televīzijai, tur bija iekūruši ugunskuru. Nākamajā dienā Turlavā nodegusi māja ar visu saimnieci. Līdzīgi noticis, kad skolotāja ievedusi skolēnus birzī, lai to sakoptu… Tātad labāk tur kāju nespert!
Uzziņa
Pirmo reizi apzīmējums ”kuršu ķoniņš” (“cursk konnyngk”) ierakstīts 1504. gada mestra Valtera Pletenberga lēņu grāmatā. Kuršu ķoniņi bija Kurzemes brīvciemu – Ķoniņciema, Kalējciema, Pliķu ciema, Ziemeļciema Turlavas pagastā, Dragūnciema Rumbas pagastā, Viesalgciema Snēpeles pagastā un Sausgaļciema Padures pagastā – iemītnieki, kas bija saņēmuši no Livonijas ordeņa lēņu grāmatas kā tieši vasaļi, kuriem par dienestu ordeņa karaspēkā bija piešķirta virkne privilēģiju un zeme. Tas nozīmē, ka šīs dzimtas neskāra klaušas un gadsimtiem ilga padevība, kā ierasts runāt par latviešiem. Ķoniņi dzīvoja tāpat kā citi zemnieki, vienīgā atšķirība bija tā, ka ķoniņi bija pilnīgi noteicēji pār savu tēvu zemi un tēvu mantojumu. Dzīvot kā ķēniņam nozīmēja nevienam nedot nodevas, nevienam nebūt parādā, spēt pašam sevi apgādāt. Par kuršu ķoniņu izcelsmi, iespējams, nav saglabājušās dokumentālas liecības, tomēr kuršu ķoniņu dzimtu pēctečus droši var uzskatīt par ļoti senu vietējo valdnieku dzimtu mantiniekiem. ”Livonijas Atskaņu hronikā” ir pieminēta kuršu dižciltīgo vasaļu piedalīšanās 13. gadsimta Livonijas ordeņa karagājienos pret žemaišiem, lietuviešiem un zemgaļiem.
No vēstures annālēm
Senākās rakstītās liecības par ķoniņu valdījumiem ir 1320. un 1333. gada lēņu grāmatas, taču nav šaubu, ka viņu valdījumi pastāvējuši daudz agrāk. Ķoniņiem piederēja mantojuma zeme, kā arī medību, zvejas un dzirnavu tiesības; katram ciemam bija savs ģerbonis.
Tieslietās ķoniņi tāpat kā muižnieki bija pakļauti Kuldīgas komturam, vēlāk virspilskungam. Katra ciema iedzīvotāji ievēlēja arī savu pārstāvi vietējai pašpārvaldei. Ķoniņiem bija pienākums kalpot ordeņa karaspēkā kā vieglajiem jātniekiem un lauksargiem. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā viņu tiesības pakāpeniski sāka ierobežot. 18. gs. kuršu ķoniņus ierakstīja Kuldīgas kroņa muižas inventāra grāmatā un pielīdzināja dzimtcilvēkiem. Pēc 74 gadu ilgas tiesāšanās (1810 – 1884) viņi atguva savas privilēģijas un personisko brīvību. 1860. gadā Kurzemes guberņā pavisam dzīvoja 833 kuršu ķoniņu kārtas piederīgie – 403 vīrieši un 430 sievietes. Vēl 30 cilvēki Tukuma apriņķī, savukārt Kuldīgas apriņķī brīvciemos dzīvoja 380 vīrieši un 410 sievietes.
1630. gadā Turlavā uzcēla baznīcu. Kuršu ķoniņi apzinājās sevi kā īpašu kārtu – viņi kļuva par Lipaiķu baznīcas patroniem, tās logus rotājot ar ķoniņu dzimtu ģerboņiem. Vēl šobrīd Lipaiķu baznīcas loga vitrāžā redzams Ziemeļu brīvciema ģerbonis (1664. g.).
1919. gadā, pēc Latvijas Republikas nodibināšanas, ķoniņu personiskās privilēģijas likvidēja, brīvciemus bez ķoniņu piekrišanas administratīvi iekļāva apkārtējos pagastos, ar to uzliekot brīvciemniekiem arī pagastu klaušas un zemes nodokli. Līdz ar ķoniņu ciemu sadalīšanu pēc 1929. gada izzuda viņu pēdējā saimnieciskā īpatnība – saimniekošana dzimtas ciema kopienā.
