Mājražotāja izgudro augļu žāvētavu vērtīgo vielu saglabāšanai 15
Mājražotāja Dobelē paštaisītā žāvētavā ražo veselīgus našķus – augļu čipsus un “dzīvu” ķiploku pulveri. Ir apņēmības pilna tuvākajā laikā radīt ražotni un dibināt SIA.
Nelielā 9. stāva dzīvoklītī virtuvītē uz galda stāv liela kaste, kas, šķiet, līdzinās kādam citplanētiešu kuģim – sudrabotām siltumizolācijas lentēm nolīmēta skaidu plākšņu kaste, kurai ar vadiņiem piestiprinātas dažādas digitālās mērierīces. Patiesībā tas ir Dobelē mītošās mājražotājas Loritas Miķelsones galvenais darba instruments augļu, ogu, zaļumu un ķiploku žāvēšanai – pašas izgudrota un darināta žāvētava, kura ar infrasarkano staru un retināta gaisa palīdzību spēj augos saglabāt pašu vērtīgāko, nepievienojot ķīmiju.
Nekādas ķīmijas
“Es spēlējos ar fizikas likumiem. Galvenais nosacījums ir – nekādas ķīmijas! Augļos visvērtīgākā viela ir pektīns. Taču līdz šim visos ražotajos produktos tas ir nedzīvs, jo auglis apstrādāts ar ķīmiskām vielām, pārmērīgu karstumu, aukstumu vai vienkārši oksidējies. Šeit arī atbilde uz jautājumu, kāpēc, žāvējot ābolus pa vecam – uz mūrīša vai krāsns, neviens nav palicis vesels? Tāpēc, ka tie sākotnēji sabrūnē jeb sapūst un tad apkalst, bet pektīns jau ir beigts.”
Lorita savus augļus pēc sagriešanas nekavējoties liek žāvētavā, kura neļauj tiem oksidēties jeb sabrūnēt. No tiem izžūst ūdens, taču pektīns paliek dzīvs. Par to varot pārliecināties, aplejot viņas kaltētos augļus ar vārošu ūdeni, tajos esošais pektīns reaģē un veido klīsteri jeb kļūst ķīseļveidīgs. “Augļi ir dzīvi,” saka Lorita. Arī laboratorijā mākslīgi atdalītais augļu pektīns vairs nav dabisks, jo, lai to dabūtu pulvera formā, tas apstrādāts ķīmiski un termiski. Līdzīgi esot arī ar ķiploku – parasti to žāvē ārkārtīgi augstā temperatūrā, jo tas slikti žūst. Garša un smarža saglabājas, bet viss vērtīgais lielajā temperatūrā aiziet bojā. “Zirgu ar tādiem vairs neizārstēsi,” smaidot nosaka dobelniece. Izrādās, Loritas ķiploku pulveris palīdzējis atveseļoties kādam zirgam no klepus. Arī Loritas 85 gadus vecā mamma, regulāri ēdot viņas žāvētos augļus, atsākusi pati no akas nest ūdeni, ko pirms kāda laika vēl nespēja, un atkal daudz vairāk kustas. Ķiploku pulverim piemīt unikāla īpašība izšķīst un pilnībā iesūkties gaļā, majonēzē vai jebkurā citā produktā, ko daudzi šai produktā arī visvairāk novērtējot.
Milzu aiza
Lorita pēc izglītības ir ekonomiste finansiste un, lai cik ļoti negribētos tam ticēt, redzot Loritas izgudrojumu, fiziku, ķīmiju un bioloģiju viņa pārzinot vien vidusskolas līmenī. Aptuveni gads pagājis, meklējot informāciju, lasot, eksperimentējot, kad visbeidzot izdevies izveidot pirmo derīgo žāvētavu. Biznesa pamatu ielikšanai aizgājuši gan visi ģimenes ienākumi, gan nācies ņemt aizdevumus jeb ātros kredītus, jo banka kredītpieteikumu noraidījusi. Taču Lorita to uzskata par labu pātagu, kas mobilizē un neļauj padoties, bet liek iet uz priekšu.
Šobrīd Lorita rada ap 30 dažādu produktu ar nosaukumu “Pitas”. Bez galvenā produkta – ķiploku pulvera – top arī žāvēti āboli, bumbieri, rabarberi, dilles, timiāns, baziliks, maurloki, kaperi, selerija, dažādas mētras u.c. Patlaban par viņas ķiploku pulveri ieinteresējušies divi lieli majonēzes ražotāji, kuri nolēmuši laboratoriski testēt Loritas ražojumu. “Tas, kurš pirmais sāks ražot ķiploku majonēzi, būs tirgus līderis,” uzskata Lorita. Līdz šim to izdarīt traucējusi produkta nenoturība – ķiploks savienojumā ar majonēzi ātri bojājas.
To, ka no šī visa var sanākt bizness, Lorita saprata pirms nepilna gada, kad izdevies sataisīt pirmo žāvētavu. Viņa atzīstas, ka nākas daudz ko jaunu apgūt un ne tikai pārtikas tehnoloģijā, bet arī mārketingā, dizainā, tirdzniecībā un citās lietās. Tirdzniecība patlaban noris no rokas rokā, pa pastu, izbraukuma tirdzniecībā dažādos uzņēmumos, ļoti reti arī tirdziņos, taču tas vairāk reklāmas pēc, jo lielo izmaksu dēļ īsti neatmaksājas. Savi klienti “Pitas” produkcijai ir gan daudzviet Latvijā, gan ārzemēs: Krievijā, Anglijā, Vācijā. Taču vairums prasot – kad gardumi būs nopērkami veikalos? “Mazie veikali grib, es gribu, pircējs grib, tad kāpēc PVD neļauj mājražotāju produkciju tirgot veikalos?” Lorita ir neizpratnē. Viņa uzskaita vairākus ieguvumus, ko tas sniegtu – mājražotājs iegūtu vēl vienu ceļu, kā realizēt savu produkciju. Tas ļautu ražot vairāk, attīstīties un dabiskā ceļā ātrāk nonākt līdz ražotnei un SIA. Veikaliem jāsagatavo teicamas kvalitātes produkcija, kas stimulētu mājražotājus maksimāli domāt par kvalitāti. Turklāt veikalos produkcija atrastos PVD un sabiedrības acu priekšā un produkcija būtu pārbaudāma jebkurā laikā. Arī Valsts ieņēmumu dienests priecātos, ka pārdotās produkcijas nodokļi daudz kontrolējamāk ieripotu valsts kasē, jo vairs nenotiktu skaidras naudas plūsma.
Lorita izsaka minējumu, ka šādu mājražotāju produkcijas norobežošanu no veikaliem varētu saistīt ar lielveikalu lobēšanu. “Mazie un vidējie tirgotāji ir ļoti ieinteresēti tirgot mājražotāju preci, jo tas viņiem ļautu konkurēt ar lielveikaliem. Bet lielveikali šo preci negrib, jo mājražotāju precei vienmēr būs aug-stāka cena, to spēs piegādāt mazākos apjomos, turklāt jārēķinās ar īpašiem pēcapmaksas noteikumiem – uz ilgu periodu jāiesaldē apgrozāmie līdzekļi. Vēl viens iemesls – mājražotājiem nav svītru koda, nav reģistrētas preču zīmes un citu sīkumu, ko pieprasa lielveikali,” skaidro Lorita. Patlaban mājražotāji raujas uz visām pusēm, lai savu produkciju pārdotu un nebūtu tik lokāli. “Esmu dzirdējusi sakām – lai tie mājražotāji taisa ražotnes, tad tiks veikalos, bet pa vidu ir milzu aiza – kā uztaisīt ražotni, ja nav noieta.”
Mājražotāji ražošanas procesam var izmantot gan nodalītu telpu, gan kādu no sadzīvē lietojamām telpām, taču ar vienu nosacījumu – tajā nedrīkst vienlaikus notikt divi dažādi procesi. Arī birokrātiskais slogs neesot nemaz tik smags un PVD esot tendēti uz sadarbību, nevis gremdēšanu.
Latvija – augļu paradīze
“Mājražotāji nav zelta naudas pelnītāji. Neviens ar džipu nebraukā, brauc ar veciem busiņiem. Tas ir vaļasprieks, kuru mēģinām padarīt par savu maizes darbu. Ne katram tas izdodas,” viņa saka un pauž, ka veiksmei pamatā ir liela vēlēšanās un dedzība, ar kādu tiek veikts iecerētais: “Es gribu Latviju redzēt kā augļu paradīzi, kā augļu dārzu cauru gadu. Vasara mums īsāka nekā daudzviet, toties augļi un ogas daudz vērtīgāki.”
Lorita nonākusi arī pie atziņas, ka mājražotājam ir kāda milzīga priekšrocība iepretim lielražotājiem – iespēja eksperimentēt un ar klienta dalību saprast, vai prece ir laba un gribēta: “Lai tiktu pie jauna produkta, ražotnei vismaz divus mēnešus jāveic dažādas analīzes un testi laboratorijās, kamēr es pamēģinu ko jaunu pati un, satiekot klientu aci pret aci, dodu arī viņam, piesakot, ka tas ir eksperiments. Pircējs māca.”
Veiksmes formula
Starts
* 2012. gada 17. aprīlī rodas ideja par dabiski žāvētiem augļiem un ogām, sākās izpēte, top pirmais biznesa plāns.
* 2012. gada vasarā savāc naudu un uzbūvē pirmo žāvēšanas skapi, kas izrādās lielisks sukādēm, taču ne svaigu augļu un ogu žāvēšanai.
* Trakās idejas vārdā ģimene nonāk parādos.
* Pieteikums Jelgavas biznesa inkubatoram, lai iegūtu ES fondu atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanai, tomēr saņemts atteikums.
Izrāviens
* 2013. gada februārī aiz spīts “piedzimst” pirmā žāvētava, kura lieliski sasniedz plānoto rezultātu, kas tagad zinātnieku rokās.
* 2013. gada martā rodas otra – lielāka žāvētava. Aizņemoties no tuviniekiem, tiek iegādāti pirmie iepakojumi un aprīkojums.
* Rodas ideja par ķiploku pulveri.
* 2013. gada aprīlī rodas logo, pirmās etiķetes un vizītkartes.
* Banka noraida kredītpieteikumu, ātrie kredīti pirmajai 40 kg ķiploku partijai.
* 13. maijā mājražotni reģistrē PVD, 14. maijā – VID. Sākas tirdzniecība.
* Septembrī izveidota mājas lapa “www.pitas.lv”.
* 2013. gada decembrī smalkā maluma ķiplokpulvera paraugi nonāk uz testiem pie majonēzes ražotāja.
Nākotne
* Iegādāties profesionālu smalcinātāju.
* Līdz vasarai uzbūvēt pieckārt jaudīgāku žāvētavu.
* Žāvētavas patentēšana pasaules līmenī.
* Izveidot ražotni un SIA “Pitas” ar darbiniekiem.
* Radīt mājražotāju produkcijas interneta veikalu un informatīvo platformu.
