“Jāpārstāj būt par mūžīgo naudas atmazgāšanas centru un jāsāk skatīties nākotnē.” Saruna ar Ģirtu Rungaini 40
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Korporatīvo finanšu uzņēmuma “Prudentia” partnerim un padomes loceklim Ģirtam Rungainim vārds kabatā nav jāmeklē. Šoreiz – par to, kas notiek Latvijas banku nozarē un kurp tā virzās.
“Signet Bank” valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons nesen izteicies, ka banku sektorā iespējama konsolidācija starp mazākajām bankām. Par to tiek runāts jau gadiem, tomēr tālāk par runām nav tikts. Vai kaut kas ir mainījies?
Ģ. Rungainis: Situācija ir nobriedusi – banku konsolidācija Latvijā ir vēlama un būtu iespējama, taču ir daudzi iemesli, kādēļ, visticamākais, tāda nenotiks.
Kas ir šie iemesli?
Arī es esmu vairākas reizes prognozējis, ka notiks banku konsolidācija, bet nekas nav iznācis. Teorētiski, paskatoties uz tirgu, situācija ir skaidra – banku ir daudz, tām ir apmēram vienāds piedāvājums un nevienai nav būtisku konkurences priekšrocību.
Šādā situācijā loģiskais attīstības ceļš būtu kļūt lielākām un apvienoties, palielinot savu efektivitāti izdevumu ziņā, savukārt ar lielāku kapitālu parādītos iespēja finansēt lielākus projektus. Taču problēma ir tajā, ka bankām ir sava vēsture, un šajā gadījumā šis vārds tiek lietots negatīvā nozīmē.
Proti – katras bankas portfelī ir kaut kādi sliktie kredīti vai tādi, kuri drīz kļūs par sliktiem, tiesvedības, izmeklēšanas, kaut kādas garantijas utt. Kamēr bankai ir pašreizējais kontrolējošais īpašnieks, viņam ir kaut kādas manevra iespējas, savukārt, ja notiek banku vērtēšana pirms apvienošanas, – visas šīs problēmas izlien kā īlens no maisa.
Rezultātā jautājums par mazo banku apvienošanos parasti izvēršas par jautājumu, kā apvienot mazos banku valdniekus un viņu blusas.
Tā gan nav tikai Latvijas problēma. Pieredze liecina, ka vienāda izmēra bankas ātri un efektīvi apvienojas tad, ja spiež vajadzība, proti, ir izveidojusies situācija, kad vai nu apvienošanās, vai bēdīgas beigas. Vēl līdzīga situācija var rasties, ja valsts pasaka, ka jāapvienojas, – tā notika Īrijā pēc 2008. gada krīzes, un tā šajā valstī ir noticis arī agrāk. Tas būtu vēlamais scenārijs arī Latvijā, taču šādu valsts interesi Latvijā neredzu.
Katrā ziņā – kaut kas jādara būtu. Covid-19 krīze, cerams, tuvojas beigām, uzņēmumiem jāatjauno saimnieciskā aktivitāte, tam nepieciešams finansējums, bet realitātē banku finansējums sarūk, nevis palielinās – notiek cīņa par iepriekš sasniegtā kreditēšanas līmeņa noturēšanu uz vietas, nevis tā palielināšana. Ja rastos lielāka izmēra banka no tām, kas agrāk galvenokārt apkalpoja nerezidentus, tad palielinātos konkurence un kaut kādai uzņēmēju daļai atvieglotos piekļuve finansējumam.
Atkal atsaukšos uz R. Idelsona izteikumiem, viņš ir teicis arī to, ka biznesa modeļa maiņa visām agrākajām nerezidentus apkalpojošajām bankām neizdosies, proti, situācija, kad “vajadzība spiež”, varētu rasties samērā drīz. Vai valsts rīcībā ir mehānismi, kā šo apvienošanos veicināt?
Man šķiet, ka valstij šobrīd nav nekādas intereses ar to nodarboties. Valsts ir pilnībā izgājusi no banku sektora, un tas ir pareizi. Taču, tā kā mazajām vietējā kapitāla bankām nav būtiskas ietekmes uz finanšu sistēmu, tad valstij nav pietiekamas motivācijas ar tām nodarboties.
Tas vien, ka varētu būt labāk, nav pietiekams arguments, lai valsts sāktu rīkoties. Kataklizmas nav, no Eiropas Centrālās bankas vai Vašingtonas neviens nezvana un nesūdzas, kāpēc gan mēģināt visu šo zvērudārzu sabāzt vienā būrītī?
Varētu palīdzēt, ja Latvijā būtu tāds kā kristalizācijas centrs. Proti, ir zināms, ka Latvijā ir cilvēki, kas gribētu atkārtot kaut ko līdzīgu “LHV” bankas panākumiem Igaunijā, radot jaunu lielu privātā kapitāla banku, kas konkurētu ar skandināvu banku oligopolu.
Galu galā – oligopols banku klientiem agrāk vai vēlāk izvēršas par dārgākiem un/vai sliktākiem pakalpojumiem
. Diemžēl esam atdevuši savu mājas tirgu skandināvu bankām un caur to ieguvuši otršķirīga tirgus statusu.
Viņi to noliegs, ja pajautāsiet, bet faktiskā situācija ir tieši tāda – viņu skatījumā Latvija ir provinciāls tirgus. Taču, lai rastos kristalizācijas centrs, būtu vajadzīgs līderis, līdzīga kalibra personība kā Rains Lohmuss (kādreizējais “Hansapank” dibinātājs, pēc tam “LHV Group” un “Livonia Partners”dibinātājs), taču šāda līmeņa figūru es šobrīd Latvijā neredzu. “Signet Bank” mēģina kļūt par tādu centru, vai viņiem izdosies – redzēsim.
Vai pietiekamu konkurenci skandināviem nespēj radīt amerikāņiem piederošā “Citadele” un vācu–skandināvu “Luminor” banka?
Viņu esamība tirgū uzlabo situāciju, taču te varētu uzdot jautājumu par tālāko attīstību. Domāju, ka “Citadeles” īpašnieki jau kādu laiku skatās un domā, kurā brīdī un kam šo banku pārdot.
Ne jau tāpēc, ka lietas ietu slikti, bet tāpēc, ka īpašnieki ir privātu investoru grupa un viņi varētu meklēt veidu, kā pārdot un fiksēt peļņu. “Luminor” gadījumā īpašnieks, “Blackstone Group”, šķiet, vēlas banku attīstīt, taču te ir jautājums, vai šim fondam pietiek kapitāla.
Runājot par konkurenci – abām šīm bankām trūkst resursu, viņu iespējas konkurēt ar skandināvu bankām kreditēšanā ir ierobežotas.
Tādēļ viens no risinājumiem konkurences palielināšanai banku tirgū varētu būt “Citadeles” un “Luminor” apvienošanās, taču tas nav tik vienkārši – “Luminor” pats ir sešu banku apvienošanās projekts, kas joprojām vēl nav pilnībā sakusis vienotā organismā.
Atgriezīsimies pie vietējā kapitāla tirgus dalībniekiem. Argumentam, ka valstij šobrīd nav intereses nodarboties ar mazajām bankām, varētu pretstatīt argumentu, ka valsts finansiālie, politiskie un reputācijas zaudējumi tomēr būs lielāki, ja tiks pieļauts vēl kādas bankas sabrukums, ja tā nespēs atrast jaunu biznesa modeli. Turklāt uzraudzīt dažas lielas bankas ir vienkāršāk nekā daudzas mazas. Bez tam valsts rīcībā, vismaz šķietami, ir samērā vienkāršs instruments apvienošanās veicināšanai – palielināt prasības par banku pašu kapitālu…
Valstij šobrīd pietiek citu problēmu, ar ko nodarboties, un šis jautājums ir nodots banku uzraugam. Tas drīzāk būtu jautājums par to, kad beigsies valstī pasludinātais “kapitālais remonts” un ar ko tas beigsies.
Kaut kādā brīdī ir jānovelk svītra, jāpārstāj cīnīties ar pagātni un būt par mūžīgo naudas atmazgāšanas centru un jāsāk skatīties nākotnē.
Esam nomainījuši Latvijas Bankas, FKTK, Finanšu izmeklēšanas dienesta vadību, aizvākuši nerezidentu naudu no bankām – ko vēl? No šīs neskaidrības cieš valsts ekonomika.
Ja jautājums ir par vēl dzīvajām bankām, kas agrāk apkalpoja nerezidentus, tad vajadzētu beidzot ieviest skaidrību – ja tās ir tīras, tad lai sāk aktīvi iesaistīties ekonomikas finansēšanā, bet, ja nav, tad vajag ievietot tās “paliatīvās aprūpes” nodaļā un skaidri pateikt, ka tur nekas vairs nenotiks un tās nebūs aktīvas finanšu sistēmas dalībnieces.
Remonts nevar turpināties mūžīgi, taču šobrīd rodas iespaids, ka tas pamests novārtā. No tā cieš arī valsts tēls – lai gan lielākie naudas atmazgāšanas skandāli bija Igaunijā, ilgstoši nepabeigtā remonta dēļ joprojām šķiet, ka peramais zēns ir Latvija.
Plašākā mērogā skatoties, valsts pienākums būtu pajautāt – ko darīt tālāk? Kādreiz mēs domājām, ka būvējam finanšu centru, bet uzbūvējām naudas atmazgāšanas centru postpadomju valstu klientiem un sapratām to pārāk vēlu. Tagad esam finanšu ziņā kļuvuši par visbēdīgāko Zviedrijas nomali Krievijas pierobežā.
Būtu laiks jautāt – vai ar šādu banku attieksmi spēsim uzbūvēt modernu ekonomiku, kas spēs maksāt cilvēkiem augstas algas? Domāju, ka ne. Lai tādu uzbūvētu, vajadzīga banku sistēma, kas ir spējīga finansēt sarežģītus un izaicinošus projektus. Valsts pienākums būtu domāt par to, kā tādu radīt.
Vai ir reālistiski cerēt, ka kāda no mazajām vietējā kapitāla bankām dabiski varētu izaugt tik liela, ka pamazām sāktu “apēst” savus konkurentus?
Gribētos cerēt, ka jā, taču tas prasa tādus bankas īpašniekus, kuriem ir vīzija un kapitāls vai arī vīzija un spēja akceptēt jaunus bankas līdzīpašniekus. Bez tam vajadzīga enerģiska un kompetenta bankas valde, kas spēj attīstīt konkurētspējīgu pakalpojumu klāstu. Diemžēl pagaidām šādas vīzijas, īpašniekus un valdes grūti saskatīt.
Ja pajautā uzņēmējam, viņš teiks, ka finansējuma tirgū nepietiek. Ja pajautā bankai – naudas ir ļoti daudz, taču nepietiek projektu, kurus finansēt. Kam taisnība?
Pēdējo gadu esmu galvenokārt pavadījis dažādās darba grupās. Sarunas par to, ka finansējuma nepietiek, šajās darba grupās ir pastāvīga tēma. Ir izveidojusies tāda kā plaisa – bankas grib aizdot tādiem projektiem, kuriem nauda vispār gandrīz nav vajadzīga. Savukārt uzņēmēji grib finansējumu projektiem no reālās dzīves, ar ilgāku atmaksāšanās periodu – tādiem naudas nav.
Kopš 2008. gada banku tirgū ir notikusi fundamentāla pārmaiņa. Līdz 2008. gadam bankas nodarbojās ar lombarda aizdošanu, proti, pret ķīlu. Ja ķīla bija, pret to varēja dabūt finansējumu, un bankas, patiesību sakot, maz interesējās par to, ko ar šo naudu plānots darīt, kādi ir aizņēmēja ienākumi, vai tiek maksāti nodokļi utt. Pēc 2008. gada krīzes tas beidzās.
Apmēram kopš 2010. gada bankas aizdodot grib skaidri redzēt – kam tiek aizdots, kādam mērķim, un grib vismaz daļēji aizdot pret tādu naudas plūsmu, kas bankas izpratnē ir stabila.
Ķīlas kalpo tikai kā papildu drošības elements. Un te slēpjas problēma – ja skatās uz tādu īpašumu vērtību Latvijā, kas varētu kalpot par ķīlu aizņēmumam, tad aizņemšanās kapacitāte valstī ir milzīga – varētu viegli palielināt pašreizējo izsniegto kredītu apjomu vairākas reizes.
Taču, ja skatās uzņēmumu un privātpersonu naudas plūsmu, tad situācija nav tik iepriecinoša un to pasliktina arī tas, ka bankas pret naudas plūsmu kreditē ļoti konservatīvi un piesardzīgi. Faktiski ir tā – ja kredīta prasītājs ir eksportējošs uzņēmums ar lielu klientu skaitu, kas rada, bankas izpratnē, stabilu naudas plūsmu, tad bankas gatavas izsniegt kredītu pret nelielu šīs plūsmas daļu, tā, lai kredīta atmaksa neradītu būtisku ietekmi uz naudas plūsmu.
Tas noved pie tā, ka daļa šādu uzņēmumu, saskārušies ar banku piesardzīgo attieksmi, atmet ar roku un nolemj finansēt savu darbību no peļņas. Tādēļ – jā, uzņēmumi, kuriem ir eksports, stabils klientu loks un naudas plūsma, ne pārāk lieliem projektiem finansējumu atrast spēj. Bankas saka – mēs gribētu vairāk šādu zema riska un augstas kvalitātes projektu.
Taču tādu nav un nekad nebūs pietiekami. Otrā spektra galā atrodas pārējie uzņēmēji, kuri vēlas aizņemties biznesam, kas galvenokārt notiek iekšzemē, tiem ir augstāka riska pakāpe, ne tik kvalitatīva naudas plūsma šobrīd un ilgāks atmaksāšanās periods – tie kredītus saņemt nespēj.
Bankām ir jāiemācās atkal strādāt ar augstāka riska projektiem, un šajā ziņā nav labāka skolotāja kā konkurence. Kamēr neiemācīsies – tikmēr kredītu portfelis turpinās stagnēt.
Kādā “Swedbank” ekonomikas seminārā pašreizējais Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks izteicās, ka pēc lielajiem banku zaudējumiem 2008.–2011. gada krīzē šobrīd esam ekonomikas ciklā, kurā attīstība notiek praktiski bez kredītiem.
Labi, lai būtu, tikai jāsaprot, ka šādam attīstības periodam būs savas sekas – uzņēmumi augs lēni, pakalpojumu un preču klāsts netiks strauji attīstīts, attiecīgi – arī algas un iekasējamo nodokļu masa augs lēni.
Ja šādas atziņas tiek pieņemtas valsts vadības līmenī, tad varbūt nevajag zīmēt optimistiskus plānus, kā mēs tuvākajā laikā kā valsts un sabiedrība attīstīsimies, tuvināsimies attīstīto rietumvalstu dzīves līmenim un kļūsim par modernu valsti. Tā tas nenotiks, ja nekas nemainīsies finanšu sistēmā.
