Rungainis: Vesela paaudze uzņēmēju pierada nevis radīt kaut ko jaunu, bet pārdalīt esošos resursus. 55
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Korporatīvo finanšu uzņēmuma “Prudentia” partneris un padomes loceklis Ģirts Rungainis par Latvijas ekonomikas iesīkstējušajām problēmām.
Latvijas ekonomika ir samērā sarežģītā situācijā – ir pilnībā sabrucis apmēram ceturtdaļgadsimtu neslikti funkcionējošais “tilts no Austrumiem uz Rietumiem”, nekas jauns vietā nav radies, un īsti nesaprotam, kurp doties tālāk. Jebkura risinājuma meklēšana parasti sastāv no atbildēm uz diviem jautājumiem – kurš vainīgs un ko darīt. Ar to arī sāksim – kurš vainīgs?
Ģ. Rungainis: Sāksim ar to, ka es nepiekrītu, ka “tilts no Austrumiem uz Rietumiem” funkcionēja labi. Ideja un cerība bija, ka Rietumu uzņēmumi, kas vēlētos strādāt Krievijā un NVS valstīs, to darītu no Latvijas. Šī cerība nekad nepiepildījās – rietumnieki, kas vēlējās strādāt Krievijā, atvēra tur birojus un strādāja tieši, neizmantojot Latviju. Visa “tilta” ideja izpaudās Krievijas tranzīta un ar to saistīto naudas plūsmu apkalpošanā.
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados tā bija ievērojama, un tad varbūt varēja cerēt uz būtisku sadarbību ar Krieviju, bet jau šī gadsimta pirmajā desmitgadē bija skaidrs, ka tas nenotiks, Krievija būvē savas ostas, un ir tikai laika jautājums, kad tranzīts sāks samazināties.
Jau tobrīd, pirms divdesmit gadiem, bija laiks to saprast un domāt par citiem attīstības modeļiem, bet tā nenotika.
Atbildi uz to, kāpēc nenotika, varētu sniegt neliela, bet ģeniāla biznesa grāmatiņa “Kas pārvietoja manu sieru?” (S. Johnson, “Who moved my cheese?”). Tā stāsta par diviem pelēniem, kas kādu dienu uz ceļa atrod lielu gabalu siera. Viņi kārtīgi saēdas, dodas mājās, un dzīve šķiet lieliska. Tā tas turpinās kādu laiku, līdz pienāk diena, kad viņi atnāk, bet siera vairs nav. Viņi nāk vēl dažas dienas, cerot, ka siers tomēr parādīsies, bet neparādās vis.
Un tad abu varoņu ceļi šķiras – viens nolemj doties prom un meklēt jaunu sieru, bet otrs pūlas atcerēties, ko tieši viņš darīja pēdējā dienā, kad siers vēl bija, – no kuras puses viņš tam tuvojās, kādā pozā un kādā solī, kādas domas tobrīd domāja u. tml. Un cenšas precīzi atkārtot šīs darbības, cerot, ka siers parādīsies.
Šādas darbības sauc par kargo kultu, tas attīstījās Otrā pasaules kara laikā Polinēzijā, kur kara gaitā iezemieši tika pie dažādām attīstītās pasaules precēm. Rezultātā attīstījās ticība, ka, veicot noteiktus reliģiskus rituālus, šī preču plūsma turpināsies arī nākotnē.
Latvijā kargo kults, kas saistīts ar Krievijas resursu apkalpošanu, bija valdošais domāšanas veids līdz pat 2008.–2009. gada krīzei, un nevar teikt, ka arī šobrīd tas ir pilnībā pārvarēts.
Siera sen vairs nav, bet joprojām tiek cerēts uz tā atgriešanos. Tam ir nosacīti objektīvi iemesli – Latvijā šo resursu bija vairāk nekā abās kaimiņvalstīs, tādēļ no tiem bija grūtāk atteikties. Ap šiem resursiem un to apkalpošanu izveidojās kartelis, ap to savukārt spietoja vesels mākonis – juristi, finansisti, politiskās partijas, mediji –, kas barojās no šiem resursiem.
Neaizmirsīsim, ka neatkarīgās Latvijas spilgtākais politiķis, cilvēks, kurš pratis noturēties pie varas svirām trīsdesmit gadus, – Aivars Lembergs – arī saistīts tieši ar šo. Noritēja nemitīgas cīņas ap šo resursu pārdali.
Rezultātā vesela paaudze uzņēmēju pierada nevis radīt kaut ko jaunu, bet pārdalīt esošos resursus – tajā aizgāja visa enerģija.
Šāda uz resursu ekspluatāciju un pārdali balstīta ekonomika nav ieinteresēta izglītotākā darbaspēkā, rezultātā arī izglītības sistēma nav attīstījusies. Un tas viss noticis par spīti tam, ka Latvijā, tāpat kā, piemēram, Vācijā, nav nekāda pamata attīstīties resursu ekonomikas domāšanai, jo nav jau nekādu īpašu dabisku resursu.
Tie, kas ir – meži un lauksaimniecības zeme –, spēj dot darbu apmēram 10% Latvijas darbaspēka, pārējiem jārada kaut kas jauns. Bet mēs šajā domāšanā esam aizkavējušies. Un joprojām notiek kaujas par resursu pārdali – maksātnespējas administratoru skandāli, praktiski viss, kas saistīts ar “Rīgas satiksmi”, OIK, atkritumu apsaimniekošanas tirgus nemitīgā pārdale utt.
Nu labi, tātad vainīga resursu ekonomika un resursu domāšana…
Tur jau tā nelaime, ka tas nav vienīgais iemesls. Ir arī otrs – Rīga un tās aglomerācija, kurā atrodas puse visa darbaspēka un kas rada lielāko daļu valsts kopprodukta un būtībā ir Latvijas ekonomikas motors, ir tikusi ārkārtīgi slikti pārvaldīta jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, un nekas nemainās uz labo pusi.
Rīgas vadība vai nu nesaprot, vai izliekas nesaprotam, ka pilsētas attīstības priekšnoteikums ir labi apmaksātu darba vietu radīšana tajā un ka pilsētas vadībai jādomā, kā radīt apstākļus, lai tādas rastos. Veloceliņi – tas ir labi, taču tas nevar būt galvenais, ar ko pilsēta nodarbojas.
Varu pastāstīt, kā tam vajadzētu izskatīties, jo man ir kāds paziņa, kurš saistīts ar dzelzsbetona konstrukciju eksportu uz Lielbritāniju. Uzreiz pēc breksita Londonas pilsēta sasauca lielu ar celtniecību saistīto uzņēmēju konferenci, kurā viņš arī piedalījās.
Tajā uzņēmējiem tika izklāstīts pilnīgi skaidrs redzējums par to, kādas biroju un citas platības atbrīvosies breksita rezultātā, bet kādas būs vajadzīgas jaunajiem uzņēmumiem, kas tos aizstās.
Pilsētai bija skaidrs priekšstats, kur jābūvē jaunie biroju centri un industriālie parki, cik cilvēku tajos strādās, cik dzīvokļu un kur tāpēc jāuzbūvē, kāda infrastruktūra – veikali, skolas, slimnīcas u. c. – būs jāveido un kur tā atradīsies, kādas būs transporta plūsmas.
Tostarp arī tas, ka pilsēta nevēlas, lai šīs celtniecības procesam vajadzīgais betons tiktu vadāts cauri visai pilsētai no esošajām cementa rūpnīcām, tādēļ jāiesaista gatavo konstrukciju ražotnes no plaša reģiona, lai mājas būvētu šādā veidā.
Vai esat kaut ko tamlīdzīgu redzējuši Rīgā? Nesen izskanēja LTRK informācija, ka Rīga pagājušajā gadā nav spējusi atbildēt uz pusotru tūkstoti uzņēmēju iesniegumu būvvaldē un citās iestādēs, tie vienkārši nav izskatīti. Proti, Latvijas ekonomiskajam motoram nav nekādas apzinātas kustības nevienā virzienā.
Vai cits piemērs – visa Rīgas nākotnes attīstība, manuprāt, saistīta ar to uzņēmumu klasteri, kas veidojas ap Rīgas lidostu. Lidosta un arī uzņēmumi atrodas Mārupē, nevis Rīgā, un Rīgas pilsēta izturas tā, it kā tai vispār nebūtu daļas gar to, kas tur notiek – par spīti tam, ka tieši tur veidojas Rīgas ekonomiskā nākotne. Iznāk tā, ka par Rīgas nākotni atbild Mārupe – gan dzīvokļu un bērnudārzu celtniecības, gan transporta plūsmu ziņā.
Un kas ar to visu būtu darāms?
Ritenis jāizgudro nav – būtībā jākopē igauņu pieredze. Nav nekāda cita pārticības radīšanas modeļa tik mazā valstī kā Latvija kā ražot kaut ko, ko var pārdot pasaulei. Lai to varētu izdarīt, pirmkārt, valsts jāpadara mazāk birokrātiska un efektīvāka, tādējādi samazinot administratīvo slogu uzņēmējiem.
Domāju, ka galvenais debirokratizācijas līdzeklis ir visaptverošas e-Latvijas ieviešana, kur iespējams saņemt visus pakalpojumus elektroniski un kur visas sistēmas spēj savstarpēji sadarboties.
Otrkārt, uzņēmējiem, īpaši jaunajiem, jāpieņem, ka pareizais izaugsmes modelis ir taisīt jaunuzņēmumus, ar riska kapitāla un valsts finansējuma atbalstu uzaudzēt tos līdz pārdodamam izmēram, bez lielām sirdssāpēm pārdot un ķerties pie nākamā, paspējot šo ciklu uzņēmēja dzīves laikā iziet vismaz vairākas reizes. Es to dēvēju par radošo ekonomiku, pretēji resursu ekonomikai.
Grūti prasīt šādu domāšanu un rīcības modeli no vecajiem, tiem, kas biznesā ienāca vēl 90. gados, bet jaunie uz to pilnībā ir spējīgi.
Šāds modelis lieliski strādā Igaunijā. Un ir skaļi jāpasaka, ka iepriekšējais, uz resursu apsaimniekošanu un pārdali balstītais modelis ir miris. Jāmaina uzņēmēju domāšana, jo tie, kas domā resursu pārdales kategorijās, ir globāli nekonkurētspējīgi, bieži vien arī lokāli nekonkurētspējīgi.
Nu būtībā mēs jau esam radījuši dažādus plānus par Latvijas viedo industrializāciju, tikai ar to rezultātu tā pavājāk…
Nu kāda var būt viedā industrializācija, ja uzņēmēji katru gadu stāsta, ka viņam vajadzīgi 4000 IT speciālistu un inženieru, bet Latvijas skolas gadā beidz 200 skolēni, kas spējīgi nolikt fizikas eksāmenu, tātad – potenciāli varētu par šiem inženieriem un IT speciālistiem kļūt.
Tā ir tāda kā šizofrēnijas forma, ka mēs ražojam šādus plānus, bet vienlaikus gadiem ilgi ir vērojama pretestība tam, ka tiek atjaunots obligātais fizikas eksāmens. To izdevies panākt tikai tagad, pēdējās izglītības ministres laikā, bet kādi zaudējumi tautsaimniecībai ir nodarīti visos tajos gados, kad šī eksāmena nebija!
Un nav nekāda cita veida, kā to atjaunot, – problēma ar inženieriem un IT speciālistiem ir globāla, jo arī Rietumos vairs negrib mācīties eksaktās zinātnes, jaunieši cer kļūt par “Tik-Tok” vai “Instagram” miljonāriem. Problēma tikai tā, ka tas varētu izdoties vienam no miljona. Tādēļ, lai nopelnītu, mums būs jādara tas, ko citi negrib darīt, un būs vien jāmācās tā fizika un jāliek fizikas eksāmens.
