Rundāles pilskunga hobijs 7
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz 2023. gada 26. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma vērienīga izstāde “Imanta Lancmaņa māksla”.
Imanta Lancmaņa vārds nesaraujami saaudzis ar Rundāles pils tēlu. Ernsts Johans Bīrons, Frančesko Bartolomeo Rastrelli un Imants Lancmanis ir kā simboliska trīsvienība, kur katra sastāvdaļa ir izšķiroša: tie ir trīs pamatelementi, bez kuriem pils neeksistētu. Tomēr interesanti pafantazēt, kāds būtu Imants Lancmanis bez pils?
Viennozīmīgi viņš turpinātu pētīt Latvijas kultūras mantojuma likteņgaitas un neapšaubāmi daudz vairāk laika veltītu gleznošanai. Bet kā izskatītos viņa glezniecība bez pusgadsimta, kas aizvadīts rūpēs par pili, bez šīs grandiozās dzīves misijas – radīt pasauli, kuras vairs nav?
To var tikai minēt. Imanta Lancmaņa lielā mākslas retrospekcija, kas šobrīd apskatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kārtējo reizi apliecina, ka viņa paša dzīves gājums un līdz pilnībai izkoptā ētiskā un estētiskā stāja ir visunikālākais mākslas šedevrs.
Tā ir pirmā tik plaša Imanta Lancmaņa glezniecības retrospekcija, kur ne tikai publikai, bet arī pašam māksliniekam ir iespēja vienkopus ieraudzīt darbus, kas tapuši gandrīz septiņdesmit gadu laikā: no mākslas skolas laika gleznojumiem līdz pat šodienas darbiem, kas vēl top, lai pēc pāris mēnešiem aizpildītu izstādē konceptuāli atstātos tukšos rāmjus.
Šķiet, ka jubilejas tipa izstādei jābūt pompozai, bet ekspozīcija atstāj drīzāk klusas un padziļinātas sarunas iespaidu. Varbūt atbruņo paša mākslinieka absolūtā vaļsirdība, gatavība stāstīt par sevi un mākslas procesu, detalizēti skaidrot darbu tapšanas mērķi un nolūku, savu glezniecības stilu un ierosmes avotus. Izstādi papildina mākslinieka komentāri teksta un audio formā, kas ļauj atrast vajadzīgo kamertoni katrai darbu sērijai.
Ekspozīcijas telpiskais risinājums izstādei piešķir zināmu intimitāti, jo, pārvietojoties pa mazu kabinetu labirintu, šķiet, ka esi nokļuvis Lancmaņa paradoksālajā prātā, kur apgaismības ideāli sadzīvo ar reliģiju un mistiku, kara šausmas – ar pļavu ziedu trauslumu, bet fotoreālistiska, racionāla forma – ar emocionālu vēstījumu.
Lancmanis izmēģinājis visdažādākos žanros un visos nonācis līdz vienam kopējam principam – jebkāda stilizācija ir jāatmet un ar krāsu palīdzību jārāda tikai dieva radītās pasaules patiesā seja. Atšķirībā no Vilhelma Purvīša, kas meklēja būtiskāko dabas tēlā, lai to attīrītu un parādītu skaidri kā universālu formulu, Lancmaņa pieeja seko 19. gadsimta reālisma uzskatiem par dabiskuma un dabas patiesīguma ne tikai estētisko, bet arī ētisko vērtību. Nevajag izdomāt shēmas un stilizācijas. Jāņem vienreiz un jāuzglezno, piemēram, Zemgales ainava dažādos gadalaikos tāda, kāda tā ir, un tā būs pareizā rīcība.
Līdzīgi arī ar klusajām dabām, kur mākslinieks izgājis līkumainu radošo eksperimentu ceļu, sākot no slavenās 1969. gada kompozīcijas ar konservu kārbām, kur mākslinieks sadzīviski apspēlēja Rietumeiropas vecmeistaru kluso dabu uzstādījumus, turpinot ar 17. gadsimta flāmu dekoratīvo ziedu vītņu kopijām un rūpīgu un detalizētu baroka glezniecības paņēmienu atdarināšanu, noslēdzot ar neitrāli objektīvu ziedu kompozīciju atveidošanu. Skrupuloza dabas kopēšana brīžiem dod ļoti salonisku rezultātu, bet, ja uz to skatāmies kā uz hobiju, kas nes māksliniekam profesionālu gandarījumu un terapeitisku efektu, tad visi jautājumi automātiski izgaist.
Neskatoties uz to, ka Imanta Lancmaņa studijas Mākslas akadēmijā un māksliniecisko priekšstatu veidošanās 60. gadu sākumā sakrita ar enerģisku, jaunu pašizpausmes formu meklējumiem latviešu mākslā, uz viņa mākslas formālajiem aspektiem tas atstāja minimālu iespaidu.
Lancmaņa mākslas rokraksts palicis uzticīgs 19. gadsimta reālisma un vācu bīdermeijera stila ideāliem, uzsverot attēloto objektu vieliskumu un taktilās īpašības, dodot priekšroku praktiskajai kārtībai un dabas patiesībai. Modernisms, kas meklēja jaunu vizuālo ekvivalentu 20. gadsimta lielajiem satricinājumiem, nedeva Lancmanim nepieciešamos pašizteiksmes instrumentus, un viņš apzināti izvēlējās klasiskās mākslas valodu, demonstrējot, kā to var izmantot laikmetīgas pasaules raksturošanai.
Fotogrāfija izstādē spēlē ļoti būtisku lomu. Tā ir starpniece starp dabu un mākslinieku. Tas ir instruments, kas māksliniekam ar klasisko izglītību netraucē, bet palīdz ieraudzīt negaidītas detaļas, pamanīt cilvēku figūru dīvainās pozas vai neparastus gaismas efektus, ko pats nekad nebūtu izgudrojis. Lancmanim fotogrāfija ir tas pats izejmateriāls, kāds tas bija neskaitāmiem māksliniekiem jau no pirmo dagerotipu izgudrošanas laikiem.
Viņš izmanto fotoattēlu tāpat kā 17. gadsimta holandiešu mākslinieki (tajā skaitā viņa īpaši iecienītais Jans Vermērs) izmantoja camera obscura, lai ar protestantisku cītīgumu izpētītu katru sīkāko pasaules sastāvdaļu. Tas uzreiz nepārvērš gleznotāju par “neīstāku” meistaru, bet arī nepiešķir konceptuāli filozofisku dziļumu. Vienkārši dažreiz gleznot bez fotogrāfijas ir tikpat neērti kā zīmēt ideālus apļus bez cirkuļa.
No atsevišķām fotogrāfijām top arī lielas figurālās kompozīcijas kā grandiozi operas uzvedumi ar mērķi radīt apjomīgu struktūru, kas daudzpusīgāk spēj atspoguļot laikmetu, mākslinieka un viņa apkārtnes fizisko un garīgo pasauli. Karš un revolūcijas ir vienas no centrālajām tēmām, par kurām mākslinieks nepārtraukti domā jau vairāk nekā divdesmit gadus. Šai tēmai veltīti vairāki cikli, ieskaitot leģendāro “Piekto bausli”, kā arī jaunākās kompozīcijas, kur cilvēka liktenis pretstatīts vēsturei kā iznīcinošai stihijai.
Lancmaņa gleznas ir piesātinātas ar simbolu un zīmju rēbusiem, katram tēlam ir piešķirta mākslinieka izdomāta loma un nozīme, bet didaktiskais vēstījums sniedz viengabalainības sajūtu. Pasaule, kas zudusi pēc Pirmā pasaules kara, ir viena no centrālajām tēmām Lancmaņa glezniecībā, kas atspoguļo tādu dzīves izjūtu, ko varētu nosaukt par retrotopiju.
Tā nav nostalģija, kas prasa atgriezties pie precīzas pagātnes kopijas, “lai atkal ir kā agrāk”. Tās ir pagātnes vērtības, kas sniedz mierinājumu tagadnē. Laiks iet zudībā, bet mākslinieka iztēle un zināšanas dod iespēju pārvarēt laika neatgriezenisko plūdumu.
