Rundāles pils – pirmā uz muzeju pārvaldes reformas ceļa 0
“Uzturēt klātbūtnes sajūtu”
Piektdien, 24. maijā, Rundāles pils svinēja 283. dzimšanas dienu, un drīz apritēs arī pieci mēneši, kopš tās vadībā stājusies jaunā direktore LAURA LŪSE. Ar viņu tiekamies pašā ziedoņa plaukumā Lauras Lūses kabinetā Rundāles pilī, lai runātu par paveikto pirmajās 150 dienās, attieksmi pret gaidāmo jauno muzeja darbības juridisko formu, pilskundzes statusu un pils apmeklētājiem neredzamo tās ikdienas dzīvi.
– Kā vērtējat paveikto šajā laikā un vai jūsu stratēģiskajā redzējumā ieviesušās arī kādas korekcijas?
L. Lūse: – Protams, visu, kas saistīts ar muzeju, nav iespējams iedomāties, ja cilvēks pirms tam nav bijis iesaistīts konkrēto lēmumu pieņemšanā.
Tas, kas mani pārsteidza, ir vēriens, ar kādu notiek darbība pilī.
Viena lieta ir tas, ko redz apmeklētājs, ierodoties šeit, taču tam visam pamatā ir ļoti daudz strukturēta darba – pils muzeja darbinieki gadu gaitā ir atstrādājuši metodes, kā tiek organizētas lietas, tiek slēgti vēl papildu sadarbības līgumi, lai uzturētu teritoriju, kā notiek tālākā attīstības plānošana.
Tikai tagad, esot jau gandrīz piecus mēnešus amatā, redzu, ka mums ir vairāki citi vēl neatrisināti jautājumi – viens no tiem ir jumta seguma nomaiņa, žoga izbūve apkārt parkam, kas, no vienas puses, darbotos arī kā sēta, aizsargteritorija, bet, no otras puses, arī kā vējlauzis, kas neļautu vējam tik ļoti ieskrieties un iznēsāt parka smiltis.
Lieta, kas arī nākotnē būs ļoti nepieciešama, ir apūdeņošanas un laistīšanas sistēma parkā, jo pašreizējā ir izbūvēta padomju laikā un daļēji ir jau nefunkcionējoša. Tās nomaiņa palīdzētu arī ietaupīt uz darbaspēka rēķina, jo pašlaik karstuma un sausuma periodā mūsu dārznieki principā to vien dara kā stundām laista augus.
Teritorija ir liela, un nākotnē procesu būtu nepieciešams mehanizēt. Lai varētu attīstīt dārzu un parku, tam vajadzētu arī papildu infrastruktūru – izbūvēt siltumnīcas kā kolekcijas stādu audzētavas parka papildināšanai.
– Prieks, ka, iebraucot Rundāles pils teritorijā, acis joprojām priecē arī tāda nezūdoša vērtība kā stārķa ligzda uz jumta.
– Mēs jau smejamies, ka tā ir kā mūsu simbols un savdabīgs eksponāts.
Stārķi katru gadu atgriežas – šogad tas notika īpaši agri, vēl pirms bija beigušās salnas.
Vienu brīdi jau likās, ka mūsu stārķis pazudīs, bet tomēr ne. Rundāles pils jumta seguma nomaiņas projektā ir pat paredzētas metodes, kā šo stārķa ligzdu saglabāt.
– Jau tradicionāli jūsu vadītais muzejs ir pirmajā vai otrajā pozīcijā valstī apmeklētības, kā arī vienā no augstākajām vietām pašu ieņēmumu ziņā. Kādas ir šīs tendences noturība 2019. gadā?
– Rundāles pils saimnieciski ir viens no veiksmīgākajiem muzejiem Latvijā. Mums ir ļoti liela pašu ieņēmumu daļa – gan pateicoties apmeklētājiem, gan arī tam, ka veiksmīgām seriālu producentu kompānijām pils reizēm tiek iznomāta uz filmēšanas laiku.
Runājot par 2018. gadu, apmeklējums ir audzis, sasniedzot aptuveni 256 000 viesu. Arī pašu ieņēmumi vairojušies – līdz tam tie bija stabili 55% budžeta, bet 2018. gadā pārsniedza jau 60%.
Šajā saistībā mēs arī cieši sadarbojamies ar Kultūras ministriju, izstrādājot iespējamu pārvaldes modeļa maiņu. Šobrīd visi muzeji Latvijā darbojas kā valsts pārvaldes iestādes, kas pēc būtības neatbilst muzeja misijai un darbībai.
Mēs neesam iestāde, kas kaut kādā veidā ievieš valsts pārvaldes normas, esam kultūras iestāde, kurai ir konkrēta misija un mērķis, kolekcija, kas jāsaglabā, ēkas un teritorija, kas arī pati par sevi darbojas kā muzeja sastāvdaļa.
Mūsu uzdevums ir rūpēties par šīm ēkām un teritoriju, un mūsu kolekciju, pētīt, izstādīt un ar tām iepazīstināt cilvēkus
Darbojoties esošajā valsts pārvaldes iestāžu struktūrā, darbības ritms ir apgrūtināts – galvenokārt tāpēc, ka mums ir noteikts budžeta gads ar fiskālajām robežām no 1. janvāra līdz 31. decembrim.
Nevaram veidot uzkrājumus kādiem lielākiem kapitālieguldījumiem, kaut vai – gada sākumā turpināt darbus, kas iesākti gada beigās, jo gada sākumā mums pašiem vēl nav lielu ieņēmumu, ņemot vērā apmeklējuma sezonālo raksturu.
Tāpēc tagad tiek piemeklēta labāka pārvaldes vai administratīvā forma. Tiek skatīti Igaunijas un Lietuvas piemēri.
Kultūras ministrija ir arī secinājusi, ka tieši Latvijā muzeji šajā ziņā ir vissasietākie un neelastīgākie.
Runa ir par to, ka muzeji varētu tikt pārveidoti par nodibinājumiem ar kolekcijām vai krājumiem, kas joprojām ir valsts īpašumā, un ar līgumu tiek nodoti muzejam izmantošanai.
Es arī ceru, ka šī reforma nozīmēs, ka mēs paši varēsim rūpēties par savām ēkām bez starpnieka, jo šobrīd situācija, kad tie atrodas “Valsts nekustamo īpašumu” pārvaldībā, lieki birokratizē procesu – jo īpaši tādiem muzejiem, kuriem ēkas un teritorija ir arī daļa no muzeju eksponātiem.
Tas attiecas ne tikai uz Rundāles pils muzeju, bet arī Turaidas muzejrezervātu un Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju.
– Rīgā šoruden plānots atklāt jauno Muzeju krātuvju kompleksu. Vai jūs esat apmierināti ar krājuma glabāšanas apstākļiem Rundālē?
– Tik modernu krātuves telpu Rundāles muzejā, protams, nav, taču mūsu specifika ir, ka ļoti lielu savu kolekciju daļu izliekam uzreiz ekspozīcijā. Visspožākie un spilgtākie baznīcu mākslas piemēri ir izvietoti ekspozīcijā staļļos.
Tā fondu daļa, kas attiecas uz būvamatniecības izstrādājumiem – metāla vai akmens kalumi, keramikas izstrādājumi, krāsņu podiņi u. tml. –, ir izvietota vienā staļļu kompleksa krātuvē, savukārt baznīcu māksla – otrā. Sīkāki priekšmeti – krātuves telpās tepat, pilī.
Ir vēl mākslas darbu daļa, kas tika iegūta, 60. un 70. gados Latvijā glābjot sakrālo mantojumu – Lestenē tā jau lielā mērā ir atgriezusies baznīcā, bet tas ir tikai viens no piemēriem.
Patiesībā pie mums glabājas izglābtie mākslas darbi no vairāk nekā 140 Latvijas baznīcām, arī tādas gleznas, kas atrastas bēniņos ļoti sliktā stāvoklī, tās pagaidām glabājam vēl nerestaurētas īpašā telpā.
– Atgriežoties pie jautājuma par muzeja juridisko statusu – no Kultūras ministrijas puses iepriekš izskanēja jēdziens “valsts kapitālsabiedrība”. Cik tas būtu pieņemami Rundālei?
– Tas bija pirmais ministrijas ierosinātais modelis, tomēr valsts kapitālsabiedrības forma nebūs piemērotākā. Tai ir jāpieder pašu īpašumam, un muzejam pieder tā krājums, kas ir nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa. Savukārt to nekādā veidā nav iespējams nodot muzejam tādā formā, kā tas būtu nepieciešams kapitālsabiedrībai.
Pamatojoties uz kaimiņvalstu – Igaunijas un Lietuvas – piemēru, šobrīd sliecas uz to, ka iespējamais modelis būtu nodibinājums vai fonds ar līguma attiecībām ar valsti, apsaimniekojot muzeja kolekciju, kas ir nacionālā krājuma sastāvdaļa.
– Saprotu, ka runa ir arī par muzeju pārvaldības modeļa maiņu kopumā, kur būtu arī būtiska nozīme pašu ieņēmumiem, taču, izņemot dažus spilgtos piemērus, Latvijas muzeji savā vairākumā šajā ziņā ir visai inerti.
– Bet man gribētos uzsvērt – muzeju uzdevums nav pelnīt, bet apstrādāt kolekciju un zinātniski to pētīt.
– Kā jūs pati izjūtat šo peļņas aspektu – kā privilēģiju vai papildu slogu –, jo no jums taču to sagaida?
– Tas, ka mums ir lieli ieņēmumi, protams, ir liela dāvana muzejam, tomēr tas jebkurā gadījumā netiek uzskatīts par primāro lietu – tieši tāpēc, ka mūsu misija ir popularizēt 18. gs. mantojumu un Latvijas seno arhitektūru un mākslu, Bīronu dzimtu un Kurzemes hercogisti. Tas ir fokuss, ko vajadzētu uzsvērt, nevis tik daudz peļņas iespējas.
Pieņemu, ka tur saslēdzas vairāki faktori – līdzšinējais veiksmīgais muzeja vadības stils ir veicinājis pils atpazīstamību un stabilu tūrisma plūsmu.
Tā tiek nodrošināta arī tādēļ, ka atrodamies Lietuvas pierobežā un grupas, kas brauc cauri Latvijai, veido tādu kā ķēdīti – no Lietuvas piestāj Rundālē, tad dodas uz Rīgu un tālāk, braucot uz Igauniju, pa ceļam piestāj Turaidā.
Ja mēs šādā virzienā kļūtu vēl veiksmīgāki, tas nozīmētu vēl lielāku apmeklētāju plūsmu, kas vasaras sezonā jau varētu kļūt problemātiski.
Mūsu muzeja turpmākais attīstības virziens varētu būt saistīts tieši ar klusās sezonas popularizēšanu un jaunu īstermiņa ekspozīciju veidošanu ar īpašām aktivitātēm tieši šajā laikā, veicinot individuālo apmeklējumu daudzumu un aicinot Latvijas iedzīvotājus atgriezties Rundālē biežāk.
– Kas ir vietējās auditorijas, kas jūs apmeklē? Vai starp tām ir arī daudz “Latvijas skolas somas” dalībnieku?
– Jā, viņi pie mums aktīvi brauc, izvēloties apskatīt kā pastāvīgo ekspozīciju, tā arī piedalās kādā no mūsu izglītojošajām programmām.
Pamatojoties uz vēsturisko “Zosu spēli”, kas kādreiz tika izmantota kā azartspēle, esam izveidojuši spēli, kas piemērota Rundāles pilij, – ar atjautīgiem jautājumiem gan par hercoga reprezentācijas un privāto telpu daļu, gan par hercogienes apartamentiem, un nupat pilotējām trešo izglītojošo programmu, kas saistīta ar smaržu vāzēm jeb popūrijiem, stāstot skolēniem par 18. gs. telpu aromatizācijas tendencēm un sastāviem, kas tika izmantoti smaržu vāžu pildīšanai.
– Vai pils šajā laikā ir sajutusi kādu lielāku efektu arī no kino tūrisma – Rundālē taču tika filmēts BBC seriāls “Karš un miers”, arī “Katrīna II”?
– Otrais seriāls vēl ir pēcapstrādes procesā, tomēr brīdī, kad šie lielbudžeta miniseriāli tiek atrādīti publikai, ir lielāks apmeklētāju pieplūdums.
– Versaļā arī daudzas filmas tapušas, tomēr sajūta ir tāda, ka Rundālē viss ir īstāks…
– Tāpēc, ka tā ir sava (smej). Šajā ziņā varu citēt Lancmaņa kunga reiz teikto, ko viņš sacīja par cilvēkiem, kas apmeklē Rundāles pili, – Rundāles pils ir dzīva, un tas arī ir, ko cenšamies uzturēt – klātbūtnes sajūtu, esot pilī, lai nešķistu, ka es vienkārši apskatu eksponātus, bet gan, ka atrodos dzīvā vidē ar interjeriem, priekšmetiem, kas nav aizlikti aiz vitrīnām vai kaut kur pavisam tālu, bet gan izjūtami telpā ar visu ķermeni. Līdz ar to Rundāles pils arī rada šo patīkamo atmosfēru un dzīvīguma sajūtu.
– Runājot par izjūtām – kādas ir jūsu pašas izjūtas pēc pieciem mēnešiem, vai jūtaties kā īsta pilskundze savā tronī?
– Jā, ir sajūta, ka tā ir valstība, kas jāvada un katru dienu jāseko līdzi notikumiem. Pat grūti kaut ko vairāk komentēt…
– Jūsu priekšgājējs Lancmaņa kungs ir tik spoža personība ar izcilu ieguldījumu. No jums sagaida to pašu. Vai šī apziņa kaut kādā ziņā nesasaista?
– Lancmaņa kunga ieguldījumu noteikti jūt un domāju, ka to jutīs vēl paaudžu paaudzēm. Ļoti labi, ka tā ir, tomēr nekādā ziņā neizjūtu to kā apgrūtinājumu.
– Vai jūs vēlētos ar laiku pilī ieviest arī pati savu garu, ar ko tā asociētos? Pilīs netveramām izjūtām taču ir liela nozīme…
– Tā kā mana pirmā profesionālā izglītība ir saistīta ar restaurāciju, tad viens no šīs profesijas pamatprincipiem ir – restaurators nedrīkst atstāt aiz sevis nekādas spilgtas liecības, pār viņu prevalē objekts.
Tādas ambīcijas – atstāt aiz sevis noteiktu rokrakstu – īsti neizjūtu.
Drīzāk izjūtu to, ka nepieciešams turpināt muzeja uzturēšanu, attīstību un pilnveidi tādā solī, kā to principā pats muzejs arī diktē.
Piemēram, šobrīd strādājam pie iepirkuma sagatavošanas jumta nomaiņas projektam. Ceram, ka nākamajā gadā valdība atradīs vismaz līdzekļus tā pirmās kārtas īstenošanai – seguma nomaiņai –, jo ļoti labi redzam, kas notiek ar ēkām, kuru infrastruktūra netiek uzturēta ilgstošā periodā.
– Jūs domājat neseno ugunsgrēku Parīzes Dievmātes katedrālē… Cerams, ka šī lielā nelaime varētu būt ierosinājums lielākām rūpēm par kultūras mantojumu.
– Man liekas pilnīgi absurdi ir tas, ka dievnama ēka nebija apdrošināta. Apdraudētības pakāpe tai bija tik augsta, jo principā nekādi fundamentāli ieguldījumi tās uzturēšanā kopš 19. gadsimta 60. un 70. gadiem nebija veikti.
Rundāles pils nav šāds piemērs, bet mēs arī nevēlētos, lai tā par tādu kļūtu. Tāpēc ir tik svarīgi sekot līdzi, lai jumta remonta projekts tomēr tiktu īstenots.
Ir arī sajūta, ka kaut kā citādi ir jārisina apmeklētāju ienākšana pilī, tādēļ nākotnē domāsim par apmeklētāju centra izveidi otrā staļļa kompleksa ēkā, lai pilī cilvēki nāktu tikai skatīties ekspozīcijas.
Ja atgriežamies pie jautājuma par manu ieguldījumu pilī, tad tas būtu saistīts ar mainīgajām ekspozīcijām un, protams, arī darbu un virzību pie pils iekļaušanas UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Tas varētu būt mans lielais zīmogs, kas varētu šeit palikt.
– Vai esat jau izveidojusi kādus sadarbības tīklus šajā ceļā?
– Ar ārzemju kolēģiem vēl šajā kontekstā sarunas nav notikušas, bet esmu piedalījusies apspriešanas procesā, kā notiek Kuldīgas ceļš uz iekļaušanu šajā sarakstā un kādai procedūrai viņi iet cauri.
Liela nozīme ir universālās vērtības definēšanai, un saprotu, ka tas nebūs viegli arī Rundāles kontekstā.
Līdzīgas baroka laikmeta pilis ir arī citur Eiropā, bet mēs esam unikāli ar to, ka mums ir ļoti daudz saglabājušos lietu – tāds ir mūsu parks, kura atjaunotais celiņu tīkls ir kā Rastrelli laikā. Tāpat unikāla ir mūsu augstā līmeņa tēlniecība – esam vienīgā pils, kurā ir Johana Mihaela Grafa (1742–pēc 1796) mantojums.
Viens no turpmākajiem attīstības virzieniem ir arī vēsturisko augļu un ābeļdārzu izveide. Pils teritorijas rietumu pusē jau ir iestādītas vairākas ābelītes, kas reprezentē šķirnes no Latvijas muižu dārziem un arī Latvijas selekcionāru darbus.
Nākotnē plānojam veidot ābeļdārzu arī austrumu pusē ar augļukokiem, kādi bija hercoga Pētera Bīrona kolekcijā. Ne vien ābelēm, bet arī persikiem, aprikozēm u. c.
Un šeit atkal nonākam pie pārvaldes formas – jo vairāk paplašinām teritoriju, jo vairāk augsti kvalificētu darbinieku mums nepieciešams. Ir jābūt specifiskam dārznieka tipam, lai varētu strādāt tādā dārzā, un, lai tādu atrastu un noalgotu, muzejs pašlaik nav īsti konkurētspējīgs ar atalgojumu.
– Vai jums pašai pilī ir kādas vietas, kur īpaši patīk uzturēties?
– Man patīk Holandiešu un Medību kabineti Hercoga apartamentos, protams, arī Baltā zāle, kas ir viena no elegantākajām telpām pilī. Īpaši mīļa man ir dekoratīvās mākslas ekspozīcija “No gotikas līdz jūgendstilam” un it sevišķi no Puzes muižas nākušais salons.
– Kādas īpašas dāvanas muzejs ieplānojis savā 283. jubilejā 24. maijā – pirmajā dzimšanas dienā jūsu jaunajā amatā?
– Svinības papildināsim ar konferenci “Nacionālais muzeju krājums: šodienas izaicinājums, nākotnes iespējas”. Lielajā galerijā atklāsim vēdekļu kolekcijas izstādi – lai arī to uzsākts komplektēt salīdzinoši nesen, tā ir lielākā Latvijā –, bet Mazajā galerijā būs apskatāmi spilgtākie piemēri no mūsu smaržu vāžu – popūriju – kolekcijas. Par tiem tiek veidota arī grāmata.
Ar stenda referāta palīdzību tiks parādīta arī tēma par stikla lustrām Latvijā 18. gadsimtā, arī – par popūrijiem un vēsturiskajām mežģīnēm. Vēl mums ir arī iecere iesvētīt baznīcas mākslas ekspozīcijā esošo altāri, lai izveidotu kapelu, ko vajadzības gadījumā varētu izmantot aizlūgumiem.
KONTEKSTS
Demakovas reformai – garas ēnas
Kultūrpolitikā šobrīd aktualizējies muzeju pārvaldības reformas jautājums – no vienas puses, runa ir par muzeju pārvaldības juridiskā modeļa maiņu, pārejot no esošā neelastīgā tiešās pārvaldes iestāžu statusa uz vairāk atvērto publisko nodibinājumu formu.
No otras puses, izskan arī neapmierinātība ar esošo kultūras infrastruktūras objektu juridiskās piederības un apsaimniekošanas ietvaru, kad nacionālas nozīmes objekti atrodas Finanšu ministrijas, VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) vai arī Rīgas domes īpašumā.
Turklāt aizvien regulārāk no augstu Kultūras ministrijas (KM) amatpersonu puses izskan šaubas par VNĪ kapacitāti pienācīgā līmenī apsaimniekot sarežģīto kultūras infrastruktūru.
“Ja runa ir par Rīgas pašvaldības īpašumā esošo kultūras objektu infrastruktūru – Nacionālo operu un baletu, Nacionālo teātri, M. Čehova Rīgas Krievu teātri, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju –, saprātīgāk noteikti būtu, ja nacionālas nozīmes kultūras objekti būtu valsts īpašums.”
Šāds kultūras ministres Daces Melbārdes (NA) atzinums izskanēja 30. aprīļa Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, vērtējot kultūras infrastruktūras attīstību no valsts budžeta un ES fondiem.
“Situācija būtu atšķirīga, ja tās būtu biroju ēkas, bet runa ir par ļoti specifiskiem kultūras funkcijai paredzētiem objektiem, par ko tikai “gliemezītis” pats var īsti saprast, kā tikt galā ar savu mājiņu,” KM pozīcijai piekrita arī komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens (“Jaunā Vienotība”).
70 kultūras infrastruktūras objekti atrodas FM īpašumā, 19 – VNĪ pamatkapitālā, bet pašai KM, kuras iestādes šobrīd strādā 111 adresēs, pieder tikai trīs – Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Rīgas cirka un Silakroga bibliotēkas krātuves – ēkas.
KM gan nomā savus īpašumus no Finanšu ministrijas vai VAS “Valsts nekustamie īpašumi”, vai arī Rīgas domes un citām pašvaldībām, gan arī par daudziem tās īpašumiem ir noslēgti apsaimniekošanas un lietošanas līgumi, kad iestādes pašas ir atbildīgas par ēku uzturēšanu.
Pēc KM sniegtās informācijas, 2019. gadā nomas līgumus ar VNĪ ir noslēgusi pati Kultūras ministrija par telpām Z. A. Meierovica bulvārī 14 un K. Valdemāra ielā 17A, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (Lāčplēša ielā 106; Brīvības bulvārī 32 un Vecpilsētas ielā 7), Memoriālo muzeju apvienība – par administrācijas telpām (Stabu ielā 18) un piecu muzeju telpām (J. Akurātera muzejs O. Vācieša ielā 6A, Rīgā; Raiņa un Aspazijas muzejs Baznīcas ielā 30, Rīgā; J. Pliekšāna ielā 5/7, Jūrmalā; “Jasmuiža” un “Tadenava”; A. Upīša memoriālais muzejs (Brīvības ielā 38-4); K. Barona muzejs (K. Barona ielā 3-5, Rīgā)). Nomas līgumi divās adresēs ir arī Latvijas Nacionālajam arhīvam (Šampētera ielā 16, Rīgā, un Pils ielā 86/88, Ventspilī), Rakstniecības un mūzikas muzejam (Tērbatas ielā 75), Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam (par “Rīgas biržas” ēku), Latvijas Kultūras akadēmijai (Peitavas ielā 10), Nacionālajam kino centram (Peitavas ielā 10) un Jaunajam Rīgas teātrim (Miera ielā 58A).
Šīs iestādes maksā VNĪ nomas maksu – piemēram, JRT par īpašumu Miera ielā – 15 000 eiro, bet Mākslas muzejs “Rīgas birža” – 2 580 355 eiro.
Konceptuāli jau sen bija nolemts ilgtermiņā pāriet uz nomas attiecībām ar VNĪ, bet tam, pēc KM valsts sekretāres Daces Vilsones teiktā, KM budžetā vajadzētu vēl papildus 5,7 miljonus eiro.
“Ministres Helēnas Demakovas laikā īstenotajai reformai, kurā visas ēkas, kur atrodas kultūras iestādes, tika nodotas Valsts nekustamo īpašumu pārraudzībā, bija ļoti labi nodomi – panākt, ka Kultūras ministrija nodarbojas tikai ar kultūru, bet tās īpašumus apsaimnieko profesionāls apsaimniekotājs. Teorijā tam varētu piekrist, diemžēl reālajā dzīvē bieži nenotiek, kā gribētos,” minētajā komisijas sēdē teica ministre Dace Melbārde. Nepatiku pret ideju stāties nomas attiecībās ar VNĪ par ēku Mazajā Pils ielā 19 pauda arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis, norādot, ka “līdz šim esam paši uzturējuši ēkas, veikuši arī atjaunošanas un restaurācijas darbus visekonomiskākajā un lētākajā veidā” un uzsverot, “ja šīs ēkas nonāktu VNĪ īpašumā, tad visas šīs lietas izmaksās vismaz divas reizes dārgāk un tiks veiktas noteikti ne kvalitatīvāk”.
No kopējiem kultūras nozares makā šogad esošajiem 160 miljoniem eiro starp 12,5 miljoniem, kas tiek ieguldīti kultūras īpašumu uzturēšanā, izdevumi par ēku nomas maksu no kultūras budžeta ir nemainīgi augsti – VNĪ – 5,1 miljons (Rīgas domei – 1,3 miljoni eiro) un tajos ietverta arī kapitālieguldījumu atmaksa.
Vienlaikus, pēc Daces Melbārdes teiktā, atkal pāriešana valsts īpašumā būtu saistīta ar virkni problēmu – piemēram, nav skaidrs, kādā veidā Kultūras ministrija varētu atjaunot savas apsaimniekošanas funkcijas. Šobrīd notiekot KM diskusija ar VNĪ, kā arī tiek izvērtēta iespējamība, ka savas ēkas apsaimniekot pašas varētu trīs kultūras iestādes – Rundāles pils muzejs, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs un Turaidas muzejrezervāts. Šobrīd šiem trim muzejiem un arī Dailes teātrim, Leļļu teātrim un Valmieras drāmas teātrim ir bezatlīdzības lietošanā nodoti nekustamie īpašumi, kas paredz, ka iestādes pašas gan lieto, gan uztur nekustamos īpašumus, kas tiem formāli nepieder.
ROBEŽJAUTĀJUMS
Kādēļ būtu jāmaina muzeju pārvaldes forma?
ULDIS ZARIŅŠ, KM valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos: “KM pasūtītais salīdzinošais pētījums liecina, ka Latvijā ir visbirokrātiskākā valsts muzeju pārvaldības forma, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm. Piemēram, muzejiem maksas pakalpojumu cenrāži ir jāapstiprina Ministru kabinetā, kamēr Lietuvā un Igaunijā par pakalpojumu cenām muzeji tiesīgi lemt patstāvīgi. Muzeju darbu īpaši apgrūtina ierobežotās iespējas rīkoties ar tām piešķirto, kā arī pašu nopelnīto finansējumu. Tā kā valsts budžeta plānošanas un izmantošanas principi neļauj iestādēm veidot uzkrājumus, paredzot to, ka visi iestādei piešķirtie līdzekļi tiek pilnībā izmantoti kalendārā gada ietvaros, muzejiem ir ierobežotas iespējas realizēt projektus, kas tiek īstenoti vairāku gadu garumā, tajā skaitā veikt kapitālieguldījumus infrastruktūrā. Piemēram, Rundāles pils muzejam, kas ir izteikti sezonāls muzejs, lielākie ieņēmumi veidojas vasaras sezonā, un, tā kā katrs gads ir jāsāk ar jaunās dotācijas līdzekļiem, gada sākumā nākas iesāktos darbus uz laiku pārtraukt. Apgrūtinātas ir arī muzeju iespējas piesaistīt projektu finansējumu, gada ietvaros mainīt plānotās budžeta pozīcijas, kā arī veidot darba tirgum atbilstošu atalgojuma politiku. Tādēļ Kultūras ministrija ir iecerējusi virzīt grozījumus Muzeju likumā, kas ļautu valsts dibinātajiem muzejiem darboties kā publiskiem nodibinājumiem. Pēc grozījumu pieņemšanas plānots virzīt Rundāles pils muzeju kā pirmo muzeju, kas pāriet uz jauno juridisko formu.”
