Rundāles pilī līdz augusta beigām uzmirdzēs Ukrainas baroka laika mākslas koktēlniecības šedevri 3
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā uz laiku patvērumu raduši ne tikai Ukrainas kara bēgļi, bet arī Ukrainas baroka laika mākslas koktēlniecības šedevri – Rundāles pils muzeja izstāžu zālē visu jūliju un līdz pat augusta beigām var aplūkot izstādi “Baroka tēlniecības mistika: Johans Georgs Pinzels un citi 18. gadsimta Ļvivas meistari”.
Izstādē iespējams apskatīt divdesmit izcilā vēlā baroka laikmeta tēlnieka Johana Georga Pinzela (1720–1761) un vairāku citu slavenu 18. gadsimta meistaru darbus, kuri atspoguļo Rietumukrainas – mūsdienu Ļvivas, Ternopiļas un Ivanofrankivskas – apkārtnes baznīcu baroka laika tēlniecības dramatismu un mistiku.
Visi Rundāles pils muzejā izstādītie darbi deponēti no Borisa Vozņicka Ļvivas Nacionālās mākslas galerijas kolekcijas krājuma, un līdz maija beigām tie bija apskatāmi izstādē Lietuvas Dižkunigaitijas valdnieku pilī Viļņā.
Tā kā kara apstākļos skulptūru nogādāšana atpakaļ Ļvivā ir riskanta, Rundāles pils muzejs ierosinājis tās uz laiku izvietot savās telpās, turklāt Rundāles izstāde tieši pārņēmusi emocionālo izstādes koncepciju, kuru veidojis Lietuvas Nacionālā muzeja direktors Vīds Dolinskis kopā ar Marijusu Uzorku un komandu.
Iespējams, tā nav sakritība, ka izcilā Ļvivas baroka koktēlniecības meistaru darbu izstāde atrodas 2. Staļļu ēkā, tā ir tā pati ēka, kur savulaik atvērtā krājuma ekspozīcijā atradās Ventspils koktēlniecības skolas darbi, tostarp izglābtās daļas no Lestenes baznīcas.
Šajās telpās pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās un šī gadsimta sākumā atradās arī izstāde “Posta laiks”, kas rādīja padomju okupācijas laikā izglābto sakrālo mantojumu, nerestaurētās baznīcu vērtības, kuras bija atradušas patvērumu Rundālē. Tagad lielākā daļa no šī mantojuma ir atgriezusies savu draudžu baznīcās.
Šobrīd Ukrainas Borisa Vozņicka Ļvivas Nacionālās mākslas galerijas darbinieki plānojuši, ka Pinzela un viņa laikabiedru mākslas darbi septembra sākumā atgriezīsies Ļvivā.
“Kultūrzīmes” uzrunāja Rundāles pils muzeja direktori Lauru Lūsi, vienu no Rundāles pils izstādes izveidotājām. Lūgta salīdzināt ar kādu no Rietumeiropas slavenajiem Pinzela laikabiedriem, direktore skaidroja, ka pirmais, kas viņai nāktu prātā, būtu itāļu skulptors Bernīni (1598–1680), arī viņa darbiem piemīt sakāpinātas emocijas un ekspresīva eksaltācija.
“Tomēr vienlaikus Bernīni darbi kā jau klasiskam Romas meistaram ir maigāki un noapaļotāki, Pinzels ir mazliet raupjāks. Tā laika Ļvivas reģionam ļoti raksturīgi ir asie drapēriju cirtieni, kuri gluži precīzi neierakstās baroka kanonā. Pinzelam forma piedalās emociju veidošanā, savam laikam viņš bijis pārlaicīgs meistars, raksturojot pat gribētos nosaukt kādus no 20. gadsimta sākuma ekspresionistiem.”
Baroka laikmeta mākslas zinātnieki Johanu Georgu Pinzelu sauc par vienu no visnoslēpumainākajām personībām, turklāt daudzi šo izstādi saredz kā mākslas brīnumu. Kas ir tas īpašais?
Droši vien varētu izcelt vairākus aspektus. Pirmkārt – tā tiešām ir ļoti īpašā mākslinieka personība. Ap viņa dzīvi vijas liela noslēpumainība un mistika, neviens nezina, no kurienes mākslinieks nācis, kā viņš, paveicot ļoti daudz un vērienīga, 18. gadsimta vidū nokļuva Ļvivas reģionā.
Zināms vien, ka tēlnieks profesionālu apmācību ieguvis ģilžu sistēmā un strādājis kopā ar baroka arhitektu Bernardu Meretinu. Viņu kopdarbi tiek uzskatīti par augstāko Ukrainas baroka mākslas sasniegumu.
Otrais iemesls ir saskatīt paralēles – 20. gadsimta otrajā pusē pret kultūras mantojumu Ukrainā izturējās gluži līdzīgi kā pret kultūras mantojumu arī Latvijā.
Abās zemēs, tāpat kā citās padomju republikās, padomju okupācijas laikā tika aizliegta draudžu darbība un slēgtas dažādu konfesiju baznīcas, turklāt ēkas tika piemērotas citiem mērķiem – tajās iekārtoja gan mehāniskās darbnīcas, gan noliktavas un minerālmēslu glabātavas, dažviet pat cietumus… Un vēl citas vienkārši pameta novārtā, atstāja izdemolēšanai.
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Ļvivas Nacionālās galerijas direktors Boriss Vozņickis braukāja apkārt pa tuvējām baznīcām un glāba, ko vien varēja izglābt, tostarp arī koktēlniecības figūras, turklāt ne tikai Pinzela darbus, arī viņa laikabiedru darbus. Stāsti tagad liekas teju neticami, viņš izglāba arī liela apjoma skulptūras, daža no tām ir gandrīz trīs metrus liela.
Piemēram, dzirdēju leģendu par mūsu izstādes tituldarbu, Pinzela radīto “Svēto Joahimu” – direktors Vozņickis to esot pašrocīgi izvilcis no krāsns, skulptūru bijis paredzēts sadedzināt.
Līdzīgi notika arī Latvijā, tikai daži drosmīgi cilvēki brauca pa Latvijas baznīcām, mēģinot glābt to, kas vēl bija iespējams. Šo drosmīgo skaitā bija arī Rundāles pils muzeja darbinieki kopā ar bijušo muzeja direktoru Imantu Lancmani.
Trešais un, droši vien, galvenais iemesls, kāpēc būtu jābrauc skatīties Pinzelu un viņa laikabiedru darbus, ir katram mums ieraudzīt, cik dažāds ir Ukrainas kultūras mantojums, cik augstā līmenī savulaik strādājuši Ukrainas mākslinieki, tas ir augsta līmeņa Eiropas un pasaules tēlniecības mantojums.
Šobrīd līdzīgus tēlniecības un kultūras mantojuma objektus nežēlīgā kārtā iznīcina Krievijas karaspēks, viņi jau neuzbrūk tikai militāriem mērķiem, Krievija iznīcina visu, ko vien var iznīcināt, – gan civiliedzīvotājus, gan kultūras vērtības. Katram būtu jāredz tas unikālais, ko spēj piedāvāt Ukrainas vēsture.
VIEDOKLIS
Mākslas zinātniece Dace Lamberga pēc izstādes apmeklējuma “Kultūrzīmēm” pauda, ka tik ekspresijām bagātus darbus viņai līdz šim nav nācies redzēt pat vispazīstamākajās Itālijas baznīcās: “Izstādē var skatīt arī melnbaltās fotogrāfijas no baznīcām, kurās savulaik šīs kultūras vērtības atradušās. Iespējams, krāšņajos baznīcu interjeros atsevišķās skulptūras pat neizceltos, bet šajā ekspozīcijā ekspresija ir vienreizēja, neiedomājama.
Arī mums pašiem ir baroka laika skulptūras, piemēram, ļoti iespaidīgas un krāšņas tās ir Apriķu baznīcā, bet Rundālē redzamais ir nepārspējams, turklāt efektu rada arī zelta faktūra. Itālijā redzētās skulptūras ir klasiskas, tur tās ir darinātas baltā vai krāsainā marmorā.
Man liekas, Pinzela darbu ekspresijās ir jūtams slāvu gars, kaut kas drusku mežonīgs, skulptūru izteiksmīgums ir saasināts, sejas neparasti izteiksmīgas. Tie ir unikāli darbi.”
