Runāt otra mīlestības valodā un pazīt savējo. Dimantras Antras stāsti no pieredzes 0
Nereti šķiet, ka attiecībās kaut kas nav līdz galam sakārtots. To nevar paskaidrot vārdos, vien just. “Iespējams, tas tāpēc, ka nav uzbūvēti īstie tiltiņi, nav zināma otra cilvēka mīlestības valoda,” uzsver Dzīves Mākslas Akadēmijas fonda meistare un konsultante Dimantra Antra. Sarunājos ar Dimantru par attiecībām un mīlestību.
Ko īsti nozīmē mīlestības valoda?
Katram piemīt sava īpašā mīlestības valoda, individuāli svarīgais veids, kā cilvēks uztver, pazīst, sajūt mīlestību, kā pauž emocijas un jūtas. Tā, protams, ir nosacīta valoda, kanāls, caur kuru ir iespēja plūst mīlestībai. Piemēram, kāds vislabāk saprot, ka viņu mīl, ja saņem (vai pasniedz) gardi pagatavotu ēdienu. Savukārt citam vajag apliecinājumu vārdos, vēl kādam – rūpes vai pieskārienus. Ar šo individualitāti jau piedzimstam, tā ir zemapziņā iekodēta. Daudzi par šo valodu eksistenci pat nenojauš, taču tas nenozīmē, ka viņos šādi kanāli nepulsē.
Visai bieži cilvēks, izrādot mīlestību, tiecas izmantot savu mīlestības valodu, neiedomājoties, ka otram tā nav saprotama. Tā abi var justies nemīlēti.
Ir vairākas valodas, vairāki mīlestības jušanas veidi – ar ēdienu, dāvanām, vārdiem un pieskārieniem, vēl pastāv mentālā, emocionālā un materiālo rūpju valoda. Parasti katram ir aktuālas divas, varbūt trīs valodas, kas vislabāk palīdz līdz galam just, ka viņu mīl. Tikai ar tām cilvēks sajūt otra attieksmi – labvēlību, simpātijas, mīlestību. Mīlestības valoda darbojas zemapziņas līmenī. Par šādu valodu eksistenci savās grāmatās paudis arī pasaulē populārais attiecību konsultants Gerijs Čepmens.
Interesanti, ka cilvēki iemīlas vai kļūst draugi arī tāpēc, ka abiem sakrīt vismaz viena mīlestības valoda. Citādi visdrīzāk abi paietu viens otram garām vienaldzīgi, nesatuvinātos.
Ir pat tāds teiciens – esam uz viena viļņa.
Jā, satiec svešu cilvēku, un tā vien šķiet, ka esat pazīstami sen – re, savējais. Nereti konkrētā mīlestības valoda, šis kanāls kļūst par tiltiņu. Abi sajūt saskanīgas vibrācijas un satiltojas.
Pastāsti, lūdzu, ko nozīmē, piemēram, ar ēdienu saistītā mīlestības valoda!
Tas nozīmē, ka cilvēkam ļoti svarīgs ir ēdiens, tomēr nevis kā uzturvielu avots. Ēdiens viņam ir attiecību līdzeklis, veids, kā izpaust labvēlību, simpātijas, mīlestību. Taču te ir svarīga nianse – jātrāpa tajā produktā, ēdienā, kas cilvēkam ļoti garšo. Ja ne, var rasties gluži pretējs efekts.
Kādai jaunai sievietei, kura sāka studēt mūsu Dzīves Mākslas Akadēmijā, bija smagas attiecības ar mammu. Meita stāstīja: aizbraucot ciemos, mamma man grib iebarot visādus cepumus, balto miltu izstrādājumus, taču es baltmaizi neciešu! Viņas abas pauž mīlestību ar ēdiena valodu, bet atšķiras tas, ko katra uzskata par garšīgu, tātad saruna šajā valodā rit ar mīnusa zīmi.
Sieviete man jautāja, ko darīt, lai uzlabotu attiecības. Atbildēju, ka mamma ar balto maizīti saka: es tevi mīlu. Neesi iedomīga, centies pieņemt, ka mamma zina tikai šos baltmaizes vārdus, jo tā viņas izpratnē saistās ar svētkiem. Ja gribi izrādīt mātei savu mīlestību, aizved cienastā baltmaizi ar rozīnēm, nevis ietiepīgi stiep viņai suši. Meita tā arī rīkojās, un viņu attiecības pamazām uzlabojās.
Ēdiena valoda ir būtiska daudzām vecmāmiņām. Sagaidot ciemos mazbērnus, omīte vienmēr klāj bagātīgu galdu. Ko pūlies, mēs esam paēduši, negribas – tā mazbērni. Ko tas nozīmē vecmāmiņai? Atraidījumu! Mazbērni it kā pasaka: tava mīlestība mums neko nenozīmē.
Kā tad jaunajiem vajadzētu rīkoties, ja viņiem tiešām negribas cienastu?
Lai ir pateicīgi un sagatavoto paņem līdzi kastītē, paskaidrojot omītei, ka cienās arī savus draugus un visiem garšos. Un lai noteikti atved no pilsētas tieši to ēdienu, kas vecmāmiņai tīk. Tas nekas, ka galds pārpilns, ka visa kā gana. Ja viņai garšo eklēri, lai ved tos, nevis kēksu!
Tam, kurš nerunā ēdiena mīlestības valodā, šķiet – štrunts, ka tikai cienasts, ka tikai našķis. Tā nav!
Vai tad, ja mīlestību sajūt ar dāvanas valodu, šim cilvēkam visu laiku kaut kas jāpērk un jādāvina?
Dāvanas, protams, patīk visiem, taču atsevišķiem cilvēkiem to saņemšana ir būtiska attiecību sastāvdaļa. Visām sievietēm kaut vai nedaudz aktīva ir dāvanas valoda, bet vairākumam vīriešu tā vispār var nebūt.
Kādai meitenei tuvojās dzimšanas diena, viņa aizveda draugu uz veikalu un parādīja, kuru rotu vēlētos. Pienāca jubileja, bet viņa tā arī nesagaidīja kāroto dāvanu. Bikli pavaicāja draugam, bet viņš brīnījās: kā, vai tad tieši šodien tās krelles gribēji? Šajā situācijā nav jēgas uz puisi apvainoties, jo viņš dāvanas valodu nemāk. Taču meitene var censties sev svarīgo valodu mācīt, protams, nerīkojoties kā barga pedagoģe, bet darot to maigi un sievišķīgi.
Manai draudzenei vīrs dāvanu vienmēr pasniedz iepriekš, nekad īstajā dienā, jo viņš ir to nopircis un neprot noslēpumu saglabāt. Taču viņai tā kārojas pārsteiguma!
Tātad dāvanas kanāls ir aktīvs abiem, tomēr niansēs nesakrīt. Viņš taču cenšas, rūpējas, gādā, tāpēc nesaprot mīļotās neapmierinātību. Lai situāciju mainītu, var palīdzēt sievišķīgās zināšanas. Tas nav viens paņēmiens, tā tiešām ir dzīves, sievišķības māksla, lai situāciju pārveidotu.
Kas liecina, ka cilvēkam ir pieskāriena valoda?
Padomā, kā rīkojies, ieraugot mīlīgu un pūkainu kaķēnu. Vai skrien klāt un meties paijāt, glāstīt? Iespējams, pieskārieni ir tava mīlestības izpausme.
Kāda mamma, mūsu nodarbībās uzzinājusi par mīlestības valodu eksistenci, saprata, ka viņai svarīga ir pieskāriena valoda. Viņai bija saspringtas attiecības ar sešgadīgo meitiņu, un viņa pavaicāja tieši: kā tu vairāk sajūti manu mīlestību – ja es to pasaku, tevi noglāstu vai nopērku kurpītes? Meita atbildēja uzreiz: ja tu man pieskaries, ejot garām. Mammai par lielu izbrīnu arī meitiņai svarīga bija pieskāriena valoda, tikai tas bija maigs, viegls glāsts, nevis apkampt, nepārtraukti bužināt, bučot, kā mammai gribējās. Arī pieskārienam var būt dažāda intensitāte.
Tātad otra mīlestības valodu var uzzināt, vienkārši pavaicājot?
Var vaicāt, bet ne katrs mācēs atbildēt. Zemapziņā ikviens gaida piepildām savu kanālu, taču var par to nezināt. Ja ar mīlestību novērosi mīļoto cilvēku, drīz vien pamanīsi viņam svarīgāko mīlestības valodu, intuīcija to pateiks priekšā. Jūtīgi vēro, dzirdi, ko viņš saka, ņem to vērā. Tā ir vērtīga izaugsme – prast iedot otram mīlestību tā, kā viņš vislabākajā veidā spēj saņemt.
Ļoti labi būtu saprast, kādas valodas ir svarīgas tev pašai. Ja sevī iedziļināsies, visai ātri pazīsi savu mīlestības izpaušanas un saņemšanas veidu. Varbūt tev ir vārdu valoda, tātad vēlies saņemt atzinīgus vārdus, uzslavas, komplimentus. Iespējams, tev nozīmīgāka ir rūpju valoda. To iedala trīs veidos – mentālās jeb prāta, emocionālās, kā arī materiālās rūpes. Pirmos divus veidus gan ir visai grūti paskaidrot. Mentālā rūpju valoda notiek ar prātu. Sarunu allaž vērts risināt par otram svarīgu tematu, ar ko aizrāvies un par ko iedegas. Vienkāršoti sakot, nemēģini runāt par gleznām, ja interesē traktori.
Centies izzināt savu mīļo un tuvo cilvēku mīlestības valodas. Ja mīli, šo vēsti mācies nodot ar otra cilvēka pareizā kanāla starpniecību. Tā arvien vairāk atraisi mīlestību.
Kas notiek, ja nerunā īstajā mīlestības valodā?
Cilvēks līdz galam nesajūt, ka viņu mīl. Var rasties savstarpēja rīvēšanās, nepamatota apvainošanās, sāpes, skumjas.
Ja mīli un māki savu mīlestību nodot atbilstošā, saskanīgā veidā, kādu otrs gaida un saprot, attiecības veidosies veiksmīgākas, siltākas. Un tā nav manipulācija, bet gan veids, kā citam cilvēkam vēstīt par savu mīlestību. Lai kā ar prātu mēģināsi manipulēt, nekas neizdosies, ja nebūs jūtu. Cilvēks ir daudz dziļāks, nekā prāts spēj saprast. Mīlestībai ir cita vibrācija, cita frekvence. Ja tās nav, nepalīdzēs pat perfekta mīlestības valodu pārvaldīšana.
Nereti kopā ar sievieti analizējam, kāpēc viņas vīrs aizgājis sānsolī. Izrādās, vīrieša mīlestības kanāls netika piepildīts. To var salīdzināt ar skursteni, kurā nav vilkmes. Vēlēšanās, gaidas ir, bet mīļotā tās nepiepilda, nekas tajā skurstenī iekšā nenāk. Un tad gadās kāda cita sieviete, kura, iespējams, nejaušības vai sakritības dēļ uzķer šā vīrieša mīlestības valodu, piemēram, pacienā ar tieši tādu kūku, kāda viņam garšo. Mīlestības kanālā parādās vilkme, tukšums sāk aizpildīties.
Spilgti atceros kādas pusmūža sievietes stāstu, kura nesen bija šķīrusies. Reiz notika draudzeņu saiešana ar krietnu daudzumu vīna. Kad bija jādodas mājās, draudzenei pakaļ atbrauca vīrs. Visi atvadoties priecīgi apkampās. Pēc kāda gada piezvanīja draudzenes vīrs un aicināja šo sievieti satikties. Viņa zināja, ka draudzenei neklājas labi ģimenes dzīvē, domāja, ka tiekoties varēs palīdzēt viņiem salabt. Sarunas laikā vīrietis piepeši sāka stāstīt: vai atceries, kā tu toreiz man apskāvi?… Visu šo laiku nevaru tavu pieskārienu aizmirst! Viņa jutās šokēta, jo neko tādu neatcerējās. Tā sākās abu attiecības. Tagad viņi ir precējušies. Arī pirmā sieva šo vīrieti mīlēja, bet neprata tieši tā pieskarties, kā viņam svarīgi.
Vai mīlestības valodu būtiskāk ir apgūt sievietei?
Sieviete allaž ir iedvesmotāja, mīlestības avots visai ģimenei. Viņai jāmācās katram dāvāt tajā valodā, ko mīļotie – vīrs, bērni, vecāki – spēj pieņemt. Ja tiks apgūtas citiem svarīgās mīlestības valodas, drīz vien arī viņa pati iepazīs prieku, ko sagādā prasme izteikt savu mīlestību, un jutīsies mīlētāka.
Protams, šīs valodas, kanāli ir tikai mīlestības ietvars. Kāds nez cik reižu saka – es tevi mīlu! –, bet vārdi neskar, šķiet vien tukša skaņa. Taču cits to pašu pasaka, un vārdi ir tik spēkpilni, ka šķiet – pats Dievs ir tajos.
