“Runāt ar garu pasauli var katrs!” Kā Linda Vītoliņa sajuta sevī dziednieci 15
Par viņu savulaik bija dzirdēts saistībā ar labdarības projektu “Sirds siltuma darbnīca”. Par šo veikumu Linda Vītoliņa saņēma Latvijas lepnuma balvu. Tad Lindas vārdu ieraudzīju konferences Ja esi savādāks projektā. Tajā piedalījās jaunieši, kuri redz pasauli plašāk, atšķirīgi no citiem. Linda jau bērnībā sajutusi neparastas spējas, taču tikai nesen apjautusi to īsto spēku, sākusi palīdzēt citiem. Viss sācies ar meitas piedzimšanu.
Skatiens debesīs
Diez vai Latvijā ir daudz ģimeņu, kuru īpašumā ir divas ābeles, Latvijas lepnuma balvas. Linda rāda savu kristāla ābelīti, saudzīgi ceļ pret gaismu. Pirms diviem gadiem ar to novērtēta īpaša labdarības projekta īstenošana – Linda rosināja adīt zeķītes, cepurītes un īpašas lietiņas priekšlaicīgi dzimušiem bērniem, šajā labajā darbiņā iesaistīja daudzas sievietes.
Otra ābele ir viņas dzīvesdrauga Matīsa apbalvojums, to viņš saņēma 2008. gadā kopā ar brāli Oskaru. Arī brāļi Barkovski tika sumināti par labdarības projektu, viņi ziedoja Bērnu slimnīcai līdzekļus, ko ieguva par skolēnu zīmētām apsveikuma kartītēm.
Tieši Matīss pamudināja Lindu pievērsties sevis izzināšanai, meditācijai, ļāva apjaust, ka viņai dots kas vairāk. Matīss arī pats ir apveltīts īpašām spējām, pulcina ap sevi līdzīgi domājošos.
Mostas metāla dievs
“Ļoti labi atceros sajūtas bērnībā – tās bija līdzīgas, kā man ir tagad. Biju pavisam maza, kādi gadi četri, kad acu priekšā sāku redzēt skaitļus, tie nāca rindās, virtenēs, dažādās kombinācijās, kas ļoti ātri mainījās. Ar bērna prātu to nevarēju aptvert, pat nobijos.
Ne reizi vien ar mani kāds runāja. Nevaru pateikt, kas tas bija, bet dzirdēju. Ātri vien sapratu, ka tas, ko redzu, sajūtu, nav labi, nav normāli, jo nevienam citam tā nav. Tagad zinu – ikviens bērns piedzimst ar augšu vaļā. Daudz ko redz, taču vēlāk tas zūd, cilvēks vienkārši aiztaisās ciet,” spīvi saka Linda.
Pusaudzes gados apskaidrība kā vilnis nākusi vēlreiz, gribējies kliegt: pasaule nav tikai tas, ko redzam!
“Bieži gulēju uz palodzes un skatījos zvaigznēs. Bija sajūta, ka runāju ar debesīm. Īsti vairs neatceros, bet tā bija kaut kāda informācija par planetāro sistēmu. Ļoti interesanta, bet, protams, ne visu sapratu. Pēc tam sāku vairāk interesēties par ģeogrāfijas stundās mācīto.
Neticēju, ka cilvēks var dzīvot vienkārši tāpat – kā mašīna, neko neredzēt, neapjaust. Manī milza protests – sāku klausīties smago metālu, visu pa maksimālo! Par tādu situāciju mēdz teikt, ka pusaudzī mostas metāla dievs. Tas tādēļ, ka man nācās būt tādai, kādu mani grib redzēt citi. Nevarēju būt pati.
Pabeidzu skolu, sāku studēt, strādāju, apprecējos, piedzima pirmais bērns, dēls. Viss kā vajag, kā sabiedrība akceptē.”
Dziesma mīļajam zutim
“Tad paliku stāvoklī ar meitu. Grūtniecība bija smaga, ļoti atšķirīga no pirmās, kad iznēsāju dēliņu. Aizgāju pie ginekoloģes un teicu: man ir sajūta, ka vēderā sit kā ar elektrību. It kā vēderā dzīvotu elektriskais zutis. Viņa skatījās un mīlīgi māja ar galvu. Bija redzams, ka uzskata to par grūtnieces dīvainību.
Ar meitiņu man bija gluži vai telepātiska saikne, pat grūti izstāstīt. Es runājos, un viņa man atbildēja, turklāt bija skaidrs, ka tieši par to, ko saku. Dziedāju un jutu, kā viņa reaģē. Daudz vēlāk apjautu, ka meita ieradusies šai pasaulē ar īpašu uzdevumu – viņā ir kas vērtīgs, to nākusi dot man. Viņa mani pamodināja. Manī sāka kaut kas kāpt, drīz vien sapratu, ka tas nav slāpējams.”
Linda nedaudz apraujas stāstījumā, piebilstot, ka par meitu nevēlas stāstīt pārāk daudz, jo “viņa man nav devusi tādu atļauju”.
Lote piedzima tikai kilogramu smaga, pavisam sīciņa. Turklāt ārsti konstatēja ļoti retu ģenētisku saslimšanu – smadzenes neraida impulsu, kas liek just slāpes un izsalkumu. Eiropā ar šādu kaiti sirgstot vien daži cilvēki, mediķiem par to vēl esot maz zināšanu.
Ilgs laiks bija jāpavada slimnīcās Rīgā un Valmierā.
Kad ārste pateica, ka bērns nomirs, nesasniedzis pat gada vecumu, Lindu pārņēma spītība. Viņa visu ņēma savās rokās, paļāvās un ticēja, ka viss būs kārtībā. Tomēr bija ļoti grūti. Kad tika mājās, rūpes pieauga. Mazulīte bija īpaši rūpīgi pieskatāma, barojama un dzirdināma. Katru dienu bija vemšana, un tā līdz pat divu gadu vecumam. Visu šo laiku Linda meklējusi alternatīvas un veidojusi pati savu ārstēšanās procesu. Līdz brīdim, kad saprata – ārstēšana nemaz nav vajadzīga. “Cīnīties nav vērts. Vērtīgāka ir pieņemšana,” uzsver mamma.
Vasara uz īpašās laipas
Drīz vien Lindas dzīve pilnībā pārmainījās. Viņa to raksturo šādi: “Mani sāka likt uz tā ceļa”. Tas izpaudās pat fiziski, piemēram, radās dažādas ādas problēmas, kas izzuda, kad viņa beidzot pieņēma savas neparastās spējas, sāka likt tās lietā, palīdzēt cilvēkiem.
Grūtajā ikdienā, nepārtraukti pieskatot meitiņu, radās vēlme atslēgties, relaksēties. Meditēt nebija nekur mācījusies, vienkārši mēģināja to darīt tā, kā juta.
“Kādā dienā – tas bija vasarā pirms diviem gadiem – meditējot ieraudzīju spožas gaismas. Tas bija ļoti neparasti. Zilā gaisma bija pirmā, ko redzēju. Citā reizē sāka skanēt balss. Enerģētiska sievietes balss, tīra un skaidra.
Iesākumā ļoti nobijos. Pielēcu kājās, izskraidīju visu māju, lai pārliecinātos, ka neviena nav. Linda, tu taču neej dēlī?! Sapratu, ka ar galvu man viss ir kārtībā, tomēr notiek kaut kas nesaprotams.
Nevarēju gulēt, vispār ne mirkli aizmigt, tas ilga kādas piecas diennaktis. Ķermenī jutu tādu kā enerģiju – to nevaru nosaukt citā vārdā, nemieru, gluži kā skraidīšanu. Tas nesāpēja, bet bija smagi izturēt šādu fizisku diskomfortu. Es nekādā veidā to nespēju kontrolēt, tas vienkārši notika.
Angela un jauns gājums
Drīz vien sākusies saziņa ar būtnēm. To mēdz dēvēt par čenelingu jeb vēstījumu. Šis termins cēlies no angļu valodas vārda channel – kanāls. Šādi apzīmē procesu, kad cilvēks pieslēdzas tā dēvētajam kanālam, saņem vēstījumu no augstākas enerģētiskās būtnes, vienotā apziņas lauka.
“Būtne spēj ļoti labi salāgoties, lai caur mani nāktu verbāli saprotama informācija, ko varu uztvert un saprast. Man ir sajūta, it kā es vairs nebūtu pati, caur mani kaut kas plūstu,” skaidro Linda.
“Meditācijā eju atbrīvoties no domām, attīrīt enerģiju, bet čenelingā sazinos. Ar mani kopā jau ilgu laiku ir sievišķa enerģija, sievietes tēls. Devu viņai vārdu – Angela. Esības pasaulē jau nav vārdu, tas ir vien mans interpretējums. Viņa ir man blakus visu laiku, bet tas nenozīmē, ka nepārtraukti kaut ko vaicāju, bez iemesla viņu nesaucu. Sevis dēļ jautāju pavisam reti.
Tomēr pilnīgu ieiešanu saziņā praktizēju reti. Ikdienā palīdzu cilvēkiem, kuriem mana ieiešana transa stāvoklī varētu šķist dīvaina. Tādēļ turu pavadoņus blakus. Ko pavadoņi saka, to nododu cilvēkam.”
