Runāju tik daudz, ka rokas sāp. Surdotulces stāsts 0
Paaugstināts izdegšanas risks ir arī zīmju valodas tulkiem. Par to pārliecinājusies Ārija Medne. Reizēm redzam viņu televizora ekrānā izteiksmīgi ar zīmēm un mīmiku tulkojam kādu raidījumu, taču tā ir tikai neliela daļa viņas darba. Viņas klienti ir nedzirdīgi vai vājdzirdīgi cilvēki, kuri bez surdotulka palīdzības nevar piedalīties ne studiju procesā, ne tiesas sēdē, ne arī daudzās citās situācijās, kad nonāk saskarē ar dzirdīgiem cilvēkiem un jābūt pārliecībai, ka teiktais ir pilnīgi pareizi saprasts. Šis darbs nogurdina ne vien garīgi, bet arī fiziski – pēc stundām garas tulkošanas Ārijai dažkārt sāp rokas.
Arī intervijas laikā Ārija teikto papildina ar mīmiku un gracioziem žestiem, tāpēc rodas iespaids, ka sarunājos ar aktrisi. Viņa labprāt demonstrē zīmju valodas vārdus, kas aktuāli kļuvuši pēdējā laikā: “bēgļi”, “intergrācija”, “terorisms”. Ja attiecīga vārda vēl nav, tos daktilē – ataino ar burtus apzīmējošiem žestiem. Kā daudzi zīmju valodas tulki, arī Ārija šo prasmi apguvusi, jo nedzirdīga ir viņas mamma, taču par paraugu darbā un arī palīgu un padomdevēju profesionāli smagos brīžos kopš darba gaitu sākuma viņa uzskata kolēģi Daci Piternieci.
“Vispirms aizgāju uz surdotulku kursiem, tajos mani ievēroja. 2001. gadā Latvijas Nedzirdīgo savienība nodibināja Komunikācijas centru, tur vajadzēja tulku-operatoru, un tā es iesāku. Tur nostrādāju apmēram gadu, pusotra, pēc tam sāku strādāt uz izsaukumiem: vajag tulkot ārstniecības iestādē – jāiet, vajag tiesas sēdē – jāiet, ja kādam vajag tulku pie ārsta – arī jāiet. Man pirmais izsaukums bija uz Rīgas drēbnieku – vajadzēja tulkot nedzirdīgā sarunu ar darba devēju. Viss izdevās labi, tāpēc darbu saradās arvien vairāk. Zvanīja arī brīvdienās, vēlu vakaros,” stāsta Ārija. Viņa kā surdotulks palīdzējusi nedzirdīgajiem izmācīties autoskolā, bet agrākajam Latvijas Nedzirdīgo savienības prezidentam Edgaram Vorslovam bijusi līdzās sociālā darba studijās. “Kad tulkoju studentam, palīdzu arī pierakstīt. Iznāk strādāt dubulti,” piebilst Ārija un uzsver, ka šis darbs bijis viens no grūtākajiem. “Pasniedzēji ir dažādi – vieni strādā pēc lekciju saraksta un atvēl starpbrīžus, bet citi ļoti steidzas agrāk pabeigt un pauzītes izlaiž. Bet es tad ļoti nogurstu!” Vēlāk arī Ārija ieguvusi sociālā darbinieka diplomu. Tagad šis temats viņai ir tuvs, tāpēc arī vieglāk tulkojams.
Smagi ejot ar juridiskiem jautājumiem saistītos darbos. “Tiesas sēdē man jāpaspēj ne vien iztulkot, bet arī vienkāršā valodā izskaidrot. Piemēram, tiesnesis var jautāt, vai nav noraidījuma pret kādu tiesnesi vai visu tiesas sastāvu. Ne kurš katrs uzreiz saprot, kas ar to domāts. Tāpat kā dzirdīgo vidū, arī starp nedzirdīgajiem ir cilvēki ar atšķirīgu intelekta līmeni – ļoti jājūt, kāds ir katrs klients.” Bijušas arī sarežģītas tiesu lietas ar garām sēdēm, pēc kurām bijis grūti gan fiziski, gan morāli. “Kādā lietā tēvs kārtoja jautājumus sava nedzirdīgā dēla vietā. Drīz vien sapratu, ka viņš nerīkojas godīgi, jo ir ieinteresēts. Nedrīkst ņemt tuviniekus par tulkiem, jāņem neitrāli tulki no malas!” Grūti bijis arī krimināllietās, īpaši tādās, kurās bijis liels klausītāju skaits. “Reiz biju viena pati, neviens mani nenomainīja. Bija jāstāv kājās – nevar sēdēt kā televīzijā. Visu vajadzēja tulkot vārds vārdā, kā arī vēl rādīt – aprakstīt, kas notika nozieguma vietā, kas tur bija redzams.” Ārijas rekords – tulkošana četras stundas bez apstājas. Pēc tam rokas tā sāpējušas, ka asaras birušas. Dažreiz ir būtiski nodot ne vien teiktā saturu, bet arī teicēja izteiksmi, piemēram, ja kāds dusmīgi jautā vai ja kaut ko klusi piebilst. Ar klusajiem runātājiem gan esot tīrais posts – tad jālūdz, lai runā skaļāk, saprotamāk.
Psiholoģiska izsīkuma brīžos sakārtoties palīdz supervīzijas, taču liela loma ir arī pieredzei un sarunām ar kolēģiem. “Ar gadiem esmu iemācījusies klientu problēmas neuztvert tik smagi. Tas ir darbs. Palaižu un eju tālāk.”
