“Ko lai filmēju – par Līgo svinēšanu, lēkšanu pār ugunskuriem?” Saruna ar režisoru Vitāliju Manski 9
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Septembrī un oktobrī Latvijas kinoteātros nebijušā apjomā demonstrē jaunas Latvijas filmas, starp kurām beidzot arī pie mums pirmizrādi piedzīvojusi un arvien skatāma pasaulē pazīstamā, izcilā mūslaiku dokumentālista – Latvijā dzīvojoša krievu kinorežisora Vitālija Manska – filma “Gorbačovs.
Paradīze”. Tās pasaules pirmizrāde notika jau 2020. gada dokumentālo filmu festivālā IDFA, kur tā ieguva balvu par labāko pilnmetrāžas filmas režiju, pēcāk saņemot virkni balvu citos festivālos.
Filmā “Gorbačovs. Paradīze” bijušais PSRS prezidents, šobrīd 90 gadu vecs vīrs ar vāju veselību, pirmo reizi kino vēsturē rādīts vēl nebijušā tuvplānā.
Šajā sarunā ar Vitāliju Manski par to, kāpēc viņš Gorbačovu uzskata par cilvēku, kura raisītais impērijas sabrukums ietekmēja un arvien ietekmē visu pasauli, tomēr iecerētais neīstenojās un gaidītā paradīze kļuvusi par elli, un kādēļ Krievijas kino vidē šo stāstu ignorē, bet pašu režisoru – tiesā.
Jūs jau vairākas desmitgades savā filmogrāfijā atkal un atkal atgriežaties pie Krievijas līderu – Gorbačova, Jeļcina, Putina – filmēšanas. Var teikt, ka šādi sekojat līdzi notikumiem Krievijā. Šobrīd tur notiekošo kulturologs Artēmijs Troickis nosaucis par haosu koncentrācijas nometnē. Jums noteikti ir savi novērojumi.
V. Manskis: Uzreiz gribu precizēt, ka sevi neuzskatu par cilvēku, kurš filmē Krieviju. Es savās filmās runāju par cilvēku un viņa vietu pasaulē, par viņa tiesībām uz sevi pašu, tātad – par brīvību.
Šīs tēmas meklējumos es dodos gan uz Kubu, gan Ziemeļkoreju, un, jā, arī uz Krieviju. Es teiktu, ka šobrīd Krievijā cilvēki pašaizliedzīgi, bet neapzinoties vēl tikai būvē šo koncentrācijas nometni.
Viņi piedalās konkursos, lai iegūtu pasūtījumus, pierādot, ka viņu seju atpazīšanas projekts vai izolācijas žogs ir vislabākais, un nesaprotot, ka tas domāts viņu pašu seju atpazīšanai, un ka šos žogus viņi būvē ap sevi.
Savā ziņā līdzīgi cilvēkiem, kurus ved uz nošaušanu, pirms tam pašiem liekot izrakt bedri. Krievija tagad pati sev rok bedri. Turklāt cilvēki ir laimīgi par to, ka paši iznīcina savu nākotni – izsvītro Krieviju no pasaules kartes.
Gada nogalē jūs arestēja pie Krievijas Federālā drošības dienesta ēkas individuālā akcijā ar apakšbiksēm rokās, protestējot pret Alekseja Navaļnija indēšanu. Ja līdz tam par notiekošo runājāt kinematogrāfa valodā, tad te – pirmoreiz kā privātpersona. Kas mainījies?
Nebiju plānojis to darīt, bet turpat netālu filmējām, un sapratu, ka kaut ko vajag darīt. Tas nebija aprēķins, tikai cilvēka dabiska reakcija uz netaisnību, negodīgumu.
Jā, tas nav pašsaprotams jautājums, vai man vajadzēja veikt kādu personisku akciju, ja manās rokās ir instruments, lai uzrunātu pietiekami plašu auditoriju visā pasaulē.
Tomēr, man šķiet, galu galā mana impulsīvā rīcība bija pareiza. Reizēm māksliniekiem ir jādara kaut kas konkrēts, kas nav raksturīgs viņa primārajam uzdevumam, lai precizētu priekšstatu par viņa daiļradi.
Un izjutāt varas represijas… Kādā statusā tagad ir jūsu tiesas process?
Ar apakšbiksēm es stāvēju pirms gada, bet manas lietas otrā tiesas sēde būs tikai šā gada 24. oktobrī. Ko tas nozīmē? Jā, es varu brīvi pārvietoties pa ielām, ja vēlos, varu iebraukt Krievijā – formāli “de iure” it kā esmu brīvs cilvēks, bet, kamēr tiesas process nav beidzies, nav teikts, ka no tās varēšu izbraukt.
Vara dara visu, lai cilvēkam izrautu pamatu zem kājām, lai cilvēks sāktu šaubīties vai truli baidīties. Šīs bailes ir varas pēdējais salmiņš, lai šo pašu varu noturētu.
Ja Putins vai Lukašenko zaudēs varu, viņi visdrīzāk zaudēs arī brīvību, jo tas, ko viņi ir izdarījuši gan attiecībā pret savu tautu, gan pasaules sabiedrību, neapšaubāmi ir tiesājams starptautiskā tribunālā. Un tiesa – reāla vai vēstures – notiks.
Tikmēr Krievijas domes vēlēšanu rezultāti liecina, ka izmaiņu nav – “Vienotā Krievija” atkal gūst pārsvaru.
Ir svarīgi saprast, ka šīs darbības, šī pseidodemokrātiskā procedūra, kas pašlaik notika Krievijā, nav saucamas par vēlēšanām.
Jūsu jaunākā filma “Gorbačovs. Paradīze” stāsta par cilvēku, kurš daļēji ir atbildīgs par to, kas šobrīd notiek Krievijā un arī Latvijā, par PSRS prezidentu Gorbačovu. Daži viņu uzskata par pozitīvo tēlu, kurš gribēja dot jaunu dzīvi Padomju Savienības cilvēkiem, citi – par šīs lielvalsts grāvēju un ļaunumu. Kuram no šiem skatītājiem adresējāt filmu?
Ļoti uzmanīgi izturos pret filmu uzņemšanu kaut kādai cilvēku grupai – nācijai, valstij, teritorijai. Tamlīdzīgs iedalījums padarītu manis pausto ne tikai pielāgojamu un plakanu, bet arī gribot negribot tas iedalītu cilvēkus kaut kādās pielaides grupās.
Es vienmēr radu kino skatītājam. Ja mazā Meksikas pilsētiņā cilvēki seko līdzi pseidovēlēšanu kampaņas kolīzijām manā filmā “Putina liecinieki” un prāto, kāds ir Krievijas attīstības virzības vektors – kreisas vai labējas ideoloģijas virzienā –, un, ja viņi šajā filmā saskata paralēles ar Meksikas politisko situāciju, man šķiet, tas ir vareni.
Protams, kad filmēju filmu “Gorbačovs. Paradīze”, paredzēju, ka to skatīsies arī Krievijā, bet arī pieļauju, ka to skatīsies visā bijušās Padomju Savienības teritorijā, kur, pašsaprotami, ir dažādi viedokļi par Gorbačovu un to, ko viņš ir izdarījis – pilsoņi, kuri tolaik pieprasīja Baltijas valstu neatkarību, taču gāja bojā.
Filmu noskatījās arī bijušais Latvijas kompartijas sekretārs Alfrēds Rubiks. Viņaprāt, filma esot par jukušu večuku, kurš reiz sagrāvis brīnišķīgu impēriju. Neesmu gatavs ar viņu strīdēties. Ja pēc filmas visiem būs viens viedoklis, tad tā būs propaganda un didaktika.
Reizēm man jautā – Vitālij, tu tagad esi Latvijas režisors, nofilmē arī kaut ko Latvijai. Ko lai filmēju – par Līgo svinēšanu, lēkšanu pār ugunskuriem? Tas būtu bezjēdzīgi.
Latvijā taču filmē labas filmas – Herca Franka “Augstākā tiesa”, Jura Podnieka “Vai viegli būt jaunam” vai Ivara Zviedra “Dokumentālists”.
Caur tām pasaulē uzzina par Latviju, par tās māksliniekiem, viņu jūtām, sāpēm, tā Latviju izjūtot vairāk, nekā redzot reklāmas plakātus ar meitenēm latviešu tautastērpos.
Atgriežoties pie Gorbačova – filma, saprotams, nav didaktisks materiāls. Tomēr kādēļ tas jums bija vajadzīgs šobrīd? Turklāt laikā, kad Alvis Hermanis Maskavas Nāciju teātrī iestudēja izrādi par Mihailu un Raisu Gorbačoviem.
Toreiz kopā ar Mihailu Sergejeviču sēdējām nelielā kompānijā Piemaskavas restorānā netālu no viņa mājas, un pēkšņi Dmitrijs Muratovs, “Novaja gazeta” redaktors, lūdz viņu parakstīt vēstuli Alvim Hermanim.
Ar Alvi esam pazīstami, taču par izrādi izdzirdēju pirmoreiz. Nekavējoties viņam piezvanīju, un, man pār pārsteigumu, izrādās, ka viņš jau sen domā par šo lugu, nezinot, ka plānoju filmu.
Sākām aktīvi apmainīties domām par šo tēmu. Alvis ir cilvēks, kuram izteikta intuīcija par to, kas ir aktuāls mūsdienās, un viņš to īsteno ļoti talantīgi – gan Latvijā, gan aiz tās robežām.
Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka Gorbačovs, vai drīzāk viņa dzīvesstāsts, ir ļoti svarīgs, arī kā piemērs pasaulei.
Kā jūs raugāties uz Gorbačovu – kā uz PSRS sabrukuma cēloni vai sekām?
Esmu pārliecināts, ka tolaik pasaule mainījās, pateicoties vienam cilvēkam – Gorbačovam. Pirms viņa Padomju Savienību vadīja cilvēks, kurš gulēja slimnīcā – Čerņenko, un nebija ne streiku, ne nacionālu kustību.
Tikai pēc Gorbačova grūdiena, aicinājuma dzīvot pa jaunam, cilvēki, tostarp Baltijas valstis, pēkšņi saprata – varam savākt mantiņas un aiziet. Tam šodien ir jādod kaut kāds novērtējums.
Šis cilvēks ir dzīvs, šobrīd atrodas pietiekami nopietnā izolācijā no pasaules, valstī, kas uzņēmusi diametrāli pretēju attīstības kursu, valstī, kas būtībā “de facto” Gorbačovu atzinusi par vainīgo un nodevēju.
Grieķu traģēdijas cienīga dramaturģija. Nešaubos, ka Gorbačova dzīve šajā kontekstā vēl daudzus gadsimtus būs māksliniecisku centienu objekts.
Filmā nevar nepamanīt, ka, jums runājot ar Gorbačovu, kadrā – kaut kur ēnā, fonā, piemēram, televīzijā – blakus vienmēr klātesošs ir Putins.
Tā ir manis kā režisora zināma vardarbība. Varēju izslēgt televizoru vai neuzņemt to kadrā, bet man šķita svarīgi, lai skatītājs, raugoties uz vecu, ne visai veselu un patiesībā viņsaulē lēni aizejošu, bet reizē – brīvu cilvēku, saprastu, ka šo valsti vada daudz veselīgāks, ambiciozāks, izveicīgāks, bet reizē – absolūti nedzīvs cilvēks.
Šo kontrastu gribēju piefiksēt. Gorbačovs šķiet vientuļš, viņu reti apciemo tuvinieki, tomēr mēs zinām, ka viņi ir. Taču par Putinu, kurš jau 21 gadu valda Krievijā, neviens nezina neko.
Ir tikai baumas par meitām ar citiem uzvārdiem. Viņam uz galda nav bērnu fotogrāfiju kā Gorbačovam. Tas viss ļauj salīdzināt viņus abus, un es gribu, lai viņus salīdzina.
Alvja Hermaņa izrādi Maskavā rāda arvien, bet jūsu filmai Krievijā šobrīd nav spožs liktenis.
Esmu Krievijā nosacīti pazīstama figūra un mana pozīcija attiecībā pret Krievijas varu nav noslēpums. Tas varētu būt viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc pēc manas pārcelšanās uz Latviju manas filmas valsts institūcijās neeksistē – un totalitārās valstīs viss pieder valstij, arī privātīpašums.
Krievijā šogad bija paredzētas astoņas manas filmas skates, bija pārdotas visas biļetes, interese bija ļoti liela, taču ikreiz seansus pavadīja piketētāji, kuri pieprasīja gan aizliegt seansus, gan tiesāt Gorbačovu.
Tomēr filma šobrīd ir ļoti pieprasīta visā pasaulē – tā pārdota “NHK” Japānā, “Al Jazeera”, “BBC” un citur, tikko atgriezos no festivāliem Serbijā, Bulgārijā, Melnkalnē, taču piedāvājumus izrādīt filmu Krievijas kanālos neesmu saņēmis.
Kāds liktenis Krievijā šobrīd ir jūsu vadītajam dokumentālo filmu festivālam “Artdocfest” – šogad tas pirmoreiz kā neatkarīgs festivāls notika Latvijā, kā jūs sakāt – tas emigrējis uz Rīgu.
Protams, es gribētu, lai “Artdocfest” turpinātu darbību Krievijā, decembrī plānojam izrādīt šobrīd visaktuālākās filmas, taču mēs rēķināmies ar to, ka dokumentālas atļaujas darboties Krievijā nav neko vērtas.
Pagājušajā gadā izgājām visus birokrātijas lokus, lai festivāls notiktu, tomēr skates dienā ieradās policija un “Roskomnadzor” pārstāvji un aizzīmogoja mūsu seansu zāles, jo it kā foajē neesot uzstādīta kaut kāda gaisa jonizācijas ierīce.
Tas pats notika arī nākamajā dienā citā kinoteātrī. Man vairs nav tiesību šādi riskēt ar filmu autoriem, skatītājiem – konkurss, žūrija, balvu pasniegšana notiks Latvijā – “Artdocfest/Rīga” – Latvijā nav filmu, kuras varētu aizliegt valsts.
Latviju kā savu mērķi, atstājot Krieviju pirms septiņiem gadiem, jūs esot izvēlējies nejauši. Kādēļ palikāt šeit?
Man Latvijā patīk tā iemesla dēļ, kas nepatiks latviešiem – man ir ļoti ērti būt šejienes krieviski runājošā vidē. Ir ļoti patīkami dzīvot brīnišķīgā, brīvā, ļoti skaistā, ekoloģiski tīrā un civilizētā Eiropas valstī, un reizē turpināt skatīties sapņus krievu valodā.
Protams, Latviju neuztveru kā vasarnīcu, par ko man būtu vienalga, kas tajā notiek ziemā. Vairāk gan mani skar pilsētas dzīve, jo dzīvoju Rīgā, maksāju šeit visai prāvus nodokļus un jūtos kā šīs pilsētas daļa.
Arī man jāpierod pie stabiņiem ielās, bet reizē man ir ļoti simpātiska Rīgas mēra akcija ar Baltkrievijas karogu. Nedomājot par politiskām sekām, viņš cilvēciski rīkojās cienīgi. Ja varētu balsot, nobalsotu par viņu.
Par ko būs jūsu nākamā filma?
Noslēguma posmā jau ir sešas stundas gara filma “2020” – par mūsdienu pasauli, par mīlestību un brīvību, filmēta Krievijā, Latvijā un uz robežas starp tām.
