Virsmežzinis: Mežs ir mežs, un dzīve ir dzīve, taču likuma burtam ir jāpakļaujas vienmēr 0
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nu jau divdesmit piecus gadus Uldis Frīdenbergs ir virsmežzinis Ziemeļkurzemē – mērķtiecīgs, neatlaidīgs un saprotošs darba vadītājs, kuru kolēģi ļoti ciena. Arī viņš savus darbabiedrus vērtē augstu.
Ziemeļkurzemes virsmežniecības virsmežzinis secina: “Ja cilvēki ir īstajā vietā un dara darbus, kas viņiem padodas un patīk, tad ir lieliski. Tad kolektīvs strādā ar dzirkstelīti acīs.”
Par to, kā Ziemeļkurzemē vīrusa ēnā Valsts meža dienesta darbiniekiem pagājis šis pavasaris, Uldis Frīdenbergs stāsta: “Nebija priecīgi. Darbs ritēja tāpat, taču komunicējām citādi. Klātienē netikāmies un sanāksmes nerīkojām. Strādājām attālināti.
Taču tad, kad bija jādzēš ugunsgrēks, gan pulcējāmies kopā. Bet tas jau notika mežā, nevis telpā… Pašam jau likās dīvaini – vadīt kolektīvu no attāluma, runājot tikai pa telefonu. Runājot, skatoties acīs, rezultāts ir citāds.”
Uldis Frīdenbergs atceras: “Esam gājuši cauri daudz dažādām pārmaiņām un reformām. Tas nebija viegli. Atlaist darbiniekus, tas šajā profesijā bijis visgrūtākais.”
Vērtējot savu amatu, virsmežzinis secina: “Nav tas darbs nemaz bijis tik viegls, kā reizēm izliekas no malas. Taču visā dzīvē man paveicies ar to, ka vienmēr apkārt bijuši lieliski cilvēki – gan darbā, gan sadzīvē, gan medībās, gan sporta laukumā.
Tie cilvēki, kas ir apkārt, dod to pozitīvo lādiņu. Ja darbinieks ir mērķtiecīgs un darbabiedri strādā motivēti, par to ir milzīgs gandarījums.
Viens kolēģis reiz man teica: man ir patīkami, ja mani atbalsta un ļauj mierīgi strādāt. Nevis visu laiku komandē un koriģē. Ja darbinieks ir atvēries un tu redzi, ka pozitīvs iespaids ir visai virsmežniecībai, tad arī pats jūti, ka esi pareizi rīkojies.”
Jautāts, vai Valsts meža dienesta darbinieki vienmēr var likuma burtam pakļauties, Uldis Frīdenbergs saka: “Mežs ir mežs, un dzīve ir dzīve, taču vairāk vai mazāk likuma burtam ir jāpakļaujas vienmēr. Jo mēs esam ierēdņi, valsts pārvaldes darbinieki un mums tas ir jādara. Taču mūsu ikdienā ienāk jaunas tehnoloģijas.
Pirms pāris gadiem mums bija liela mācība, kad Valdgalē pie Stikla purva nodega 1300 hektāri. Tas bija grūdiens iegādāties tehniku, kas vajadzīga ugunsgrēka dzēšanai – kvadriciklus, ar kuriem var daudz ātrāk mežā nogādāt visu dzēšanai vajadzīgo.
Sapratām arī, cik šajā brīdī svarīgi modernie telefoni ar programmām, kuras var izmantot gan telefonos, gan datoros. Ja šajā laikā, kad bija izolācija, mēs būtu bez jaunā aprīkojuma, mums būtu bijis daudz grūtāk.”
Taču vai nav tā, ka tikko no Meža fakultātes nākošie absolventi labāk pārzina datoru nekā mežu? Uldis Frīdenbergs tam piekrīt, taču paskaidro: “Jaunieši ir tie, ar kuriem jāstrādā un kuri jāmāca. Viņi ir uztveroši, ar pamatīgu skolā un augstskolā iegūtu zināšanu bāzi. Un par jaunajām tehnoloģijām viņi ir zinošāki nekā mēs.
Bet mūsu pieredze, ko varam nodot, arī viņiem ir neatsverama. Mēs labprāt ņemam jauniešus savā kolektīvā un jūtam, ka tas ir labs atbalsts visiem.”
Bet kas Uldim Frīdenbergam viņa darbā patīk visvairāk? Virsmežzinis atzīstas: “Man patīk, ka katra diena ir atšķirīga, nav visu laiku jāsēž vienā vietā. Mācīties vadīt kolektīvu var visu mūžu, un katru gadu tu saproti arvien vairāk.”
