Runājoši suņi un izpratnes spēja 0
Valsts simtgades kinoprogramma jau ļāvusi nākt klajā virknei ievērojamu darbu gan spēlkino, gan dokumentālo filmu žanrā. Tagad pie skatītājiem devusies otra no divām simtgades ietvaros tapušajām pilnmetrāžas animācijām – Edmunda Jansona “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”.
Filma veidota studijā “Atom Art” pēc Luīzes Pastores grāmatas “Maskačkas stāsts” (“Neputns”, 2013), un par tās spalvaino un divkājaino personāžu izskatu rūpējusies Elīna Brasliņa, kuras spēju piešķirt vizuālu veidolu Pastores tēliem apliecina arī jau ievērojamā sadarbība sērijā “Mākslas detektīvi”, ko Brasliņa ilustrējusi.
Stāstu no literatūras valodas kinovalodā pārcēluši ne vien režisors un scenārija līdzautors Edmunds Jansons, bet arī scenārija autore Līga Gaisa, kura rakstījusi scenāriju arī filmai “Bize un Neguļa”.
Muzikālo fonu veidojis poļu komponists Kšištofs Jancaks, bet tituldziesmu, tāpat kā Edmunda Jansona animētajam mūziklam “Pavasaris Vārnu ielā”, kura darbība noris citā Rīgas rajonā – Grīziņkalnā, sacerējis grupu “Hospitāļu iela” un “Manta” vadošais spēks Edgars Šubrovskis.
Pirms traukties līdzi dziedošajiem astaiņiem pa Maskačkas ielām, vērts atzīmēt, ka simtgade ir tikai viens no virzītājspēkiem, kas radījis pilnmetrāžas rosību latviešu animācijā. Process, ko 2018. gada novembrī aizsāka animācijas klasiķes Rozes Stiebras filmas “Saule brauca debesīs” iznākšana, ir gluži lavīnveidīgs – apmēram gada garumā pie skatītājiem nonāks septiņas pilnmetrāžas animācijas filmas, vairāk nekā līdz šim Latvijā iznācis kopā.
Katra no šīm filmām veidota citādai mērķauditorijai – no pirmsskolas bērniem (“Ābolrauša piedzīvojumi”, Reinis Kalnaellis) līdz pieaugušajiem, kas pasmejas par dzīves grūtībām un ilūzijām (“Mans laulību projekts”, Signe Baumane), no vienpersoniski tapuša sapņojuma visplašākajai auditorijai internetā (“Projām”, Gints Zilbalodis) līdz vēsturiskam atmiņu stāstam par bērnību padomju varas kontrolētajā Liepājā (“Mans mīļākais karš”, Ilze Burkovska-Jakobsena).
Starp visām garajām filmām iespraukusies pat viena igauņu simtgades filma (“Lote un pazudušie pūķi”), kas top kā kopprodukcija studijā “Rija”.
Katrs darbs šajā klāstā iekļaujas pavisam citā nišā.
Uz jautājumu, kā režisors Edmunds Jansons pats redz “Jēkaba, Mimmi un runājošo suņu” lomu kontekstā, Jansons pēc neilgām pārdomām atbild, ka šī ir filma par šodienas bērniem šodienas pilsētā. Tas ir filmas kolektīva redzējums par to, kā notiek dzīve mums apkārt vai varbūt – kā tā varētu notikt, ja mēs uzdrošinātos vairāk iesaistīties tajā, kā mūsu rajoni, mūsu pilsētas attīstās.
Nesen kāds paziņa jokoja – latviešu bērnu kino nevar pastāvēt, ja nav iesaistīta vismaz viena drāma par nekustamo īpašumu. Luīzes Pastores grāmatā darbību aizsāk arhitekta Putna, Jēkaba tēva, spiedīgie apstākļi – plašā centra dzīvokļa ar skatu pār Brīvības ielu īre vairs nav samaksājama, un, lai mēģinātu saglābt uzņēmumu, viņš aizsūta dēlu kādu laiku padzīvot pie māsīcas Maskačkā.
Filmā iemesls Jēkaba nokļūšanai Maskačkā ir mazāk skarbs – tēvam vienkārši jādodas komandējumā. Tomēr abos stāsta variantos Jēkabs ir cieši pārliecināts, ka patiesais iemesls trimdai otrpus tuneļa ir viņa nepaklausība. Filmā pasaule Jēkaba plānos un fantāzijās ir zīmēta atšķirīgā bērnu zīmējumu stilistikā, nodalot fantāziju no īstenības.
Maskačkā jeb Maskavas forštatē viss ir pavisam citādi, nekā Jēkabs ir pieradis. Pirmkārt, te katrs nāk un iet savās darīšanās, kad grib, un bērni staigā ielās bez pieaugušo uzraudzības. Otrkārt, te dzīvo bars runājošo suņu, viens no viņiem sevi sauc par Maskačkas Bosu (ierunājis Andris Keišs), un, treškārt, visam vienmēr ir jābūt arī treškārt – tā saka māsīca Mimmi, kas ir dažus gadus vecāka par Jēkabu un prot drosmīgi pateikt, ja kaut kas no notiekošā ir “aspurts”.
Arī Mimmi dzīvo divatā ar tēti, kuru sauc par Ērgli un kurš kādreiz bijis pirāts, bet šobrīd meklē sauszemes darbu. Tomēr atšķirībā no Jēkaba viņa nevada dienas, sēžot pie galda iekštelpās un zīmējot pilsētas plānus, bet gan traucas ar skrejriteni pa Maskačkas parkiem, gar Sapņotāju akadēmiju un vientuļām tramvaja pieturām.
Filma šarmanti portretē vidi, rajona faktūrās iekļaujot gan nolupušas koka namu fasādes un drēgnas kāpņutelpas, gan suņuburkšķus, gan reklāmas plakātus, pamestu baznīcu, veco tramvaju. Viens no veiksmīgākajiem pienesumiem stāstā ir Mimmi īpašā vieta kādā parka kokā – platformā ar skatu pār Maskačku, kur ģimene nākusi vēl tad, kad Mimmi māmiņa bija ar viņiem.
Jēkabs, tur uzkāpis, izmanto iespēju palielīties par tēva celtajiem debesskrāpjiem un paziņot, ka Maskačka vispār ir muļķīga, ne pa jokam aizvainojot Mimmi.
Apziņa, ka neviens nespēj saskatīt skaistumu un dalīties viņas atmiņās, Mimmi sanikno.
Filmā ļoti labi ilustrēta viņas vēlēšanās cīnīties pretī tādām pārmaiņām, kas aizstātu personisko ar dižkunga Imanta Rauša ambiciozajiem pilsētas pārbūves plāniem atbilstošo. Un tā nav vēlme vien – Mimmi cīnās un parāda arī Jēkabam, ka fantāzijas ar sakāpinātu atbildību un reāla rīcība ir dažādas lietas. Savukārt Jēkabs parāda Mimmi, ka arī pasaulē, kur katram ir citas prioritātes, iespējams sadarboties un apvienot mērķus – pat ar runājošajiem suņiem Bosu, Sniedzi, Zefīru un Safīru, Vectēvu un citiem.
“Elle un Indija,” var tikai iesaukties Ērglis, kurš runā Gata Gāgas balsī, vienmēr nedaudz pārlieku mīksti sacīdams “r” un nespējot vien izsekot abu bērnu trauksmainajām gaitām.
Būdīgais vīrs, ko Luīzes Pastores grāmatā ilustrējis Reinis Pētersons, Elīnas Brasliņas redzējumā kļuvis nedaudz tusnīgāks un mazāk skarbs, saplūdinot robežu starp bērnu un pieaugušo pasauli.
Galu galā – reizēm pieaugt nenāk par skādi arī tiem, kas jau nēsā uzvalkus un braukā limuzīnos. Ikvienam noder spēja paskatīties tālāk par saviem priekšstatiem un iedziļināties apkārt notiekošajā – tajā, kas notiek ar dabu, ar līdzcilvēkiem, ar kultūras mantojumu. Vau!
