“Runājošā” forma 0
Vārdiem “precības” un “prece” ir ne tikai kopīga sakne, fonētiska līdzība, bet arī saturiskā slodze. Par to rosina domāt krievu klasiķa Nikolaja Gogoļa lugas jauniestudējums “Precības” Liepājas teātrī, kura autors ir plastiskās drāmas enerģiskais attīstītājs un liepājnieku otrreizējs viesrežisors Sergejs Zemļanskis.
Ar titula tulkojumu “Precības” lugas latviskotājs Pauls Skrābāns ir trāpījis “naglai uz galvas”, jo tas ir visbiežāk lietotais N. Gogoļa darba nosaukums, lai gan tik populāro tekstu nācies redzēt arī iestudējumos “Bildinājums” un “Kāzas”. Liepājas teātra jauniestudējumā precēšanās notikums atbilst formā izvērstai izrādei bez teksta, kas teātra programmiņā formulēta kā “komēdija – trūkst vārdu”. S. Zemļanskis plastiskās drāmas žanrā savienojis dramatisko darbību, dejas teātri un pantomīmas emociju izteiksmi, kas pārsteidz ar formas grotesku, aktieru filigrāno spēli un precīzu domas vēstījumu. Lai arī notiekošais ievietots mākslinieciski stilizētā vidē, tomēr it kā nereālie raksturi izspēlē pazīstamas attiecības, savukārt emocijas, kas raisās zālē, ir īstas un šodienīgas.
Izrādi iespējams nolasīt kā sapni – vīziju par nenotikušām jūtām, ko nosapņo Podkoļosins (Rolands Beķeris), jo pirmā aina sākas ar asprātīgi sacerētu un azartiski izpildītu delartisku komēdiju starp kalpu Stepanu (Sandis Pēcis) un viņa saimnieku, kuriem gulēšanas lāsts liek snauduļot stāvus, tupus, sēdus un sapņot ar vaļā acīm.
Sapnim piepildīties traucē laulību tirdziņš ar preci – sievu Agafju Tihonovnu (Ilze Trukšāne) –, ko grib dabūt vismaz četri vīri. Savā starpā konkurē lieltirgotājs Starikovs (Sandis Pēcis), jūrnieks Ževākins (Armands Kaušelis), atvaļināts kājnieku oficieris Anučkins (Mārtiņš Kalita) un tiesu izpildītājs Jaičņica (Kaspars Kārkliņš). Par piektā līgavaiņa – galma padomnieka Podkoļosina (Rolands Beķeris) – iesaistīšanos trakajā precinieku galopā rūpējas viņa draugs Kočkarjovs (Gatis Maliks), kurš pats nav vienaldzīgs pret daiļo bagātnieci. Topošā līgava ar izbaiļu un mulsuma masku sejā, šķiet, tikai fantazē par laulībām. Procesu viņas vietā aktīvi virza gādīgā krustmāte Arina Panteleimonovna (Karīna Tatarinova) un darījumu meistariene savedēja Fjokla (Samira Adgezalova). Savu prieka kampienu visam pa vidu gūst arī mājas kalpone Duņaša (Anete Berķe).
Sapnis un nevarība tā priekšā ārēji viens otram nepiemērotajiem staltajai līgavai un trauslajam Podkoļosinam liek sajusties līdzīgiem. Lomu iedalījums rada vienu no daudzajiem šī iestudējuma skaistajiem koptēliem, kurā abi kopā viņi atgādina uzplaukušu ziedu (krāšņā Agafjas galvas rota un vāram kātam līdzīgais, nemitīgi lūstošais līgavainis). Kad finālā kāzas tā arī nenotiek, psiholoģiski un burtiski salūst pati līgava, kura tikko kā noticējusi savai iespējamai laimei. Figūra atgādina deformētu mehānisku rotaļlietu, tā turpina kustēties, lai gan iekšējā dzīvība/griba to pametusi. Vai galvenā varone ir bijusi tikai krāsaina spēļmanta burzīgajā precinieku tirdziņā?
Iespējams, smeldze par salauzto sapni būtu nolasāma bez izrādes ģeometriski iekārtotās kustīgās telpas, stilizētajiem vēsturiskajiem kostīmiem, muzikālās bagātības, ko, viens otru papildinot, veidojuši scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Maksims Obrezkovs un komponists Pāvels Akimkins. Taču daudzās butaforijas (greznie volāni, rišas un mundierētie polsteri, kas čaukst līdz ar kaislīgām intrigām, skaļi neizteiktām vēlmēm, nodomiem) tēlaini un ar ironiju rāda ārējo kontrastu tukšumam, kam pietrūkst jūtu vienkāršā patiesuma.
Ap tukšumu ir daudz rāmju un rāmīšu, tā, piemēram, grimētie loki ap acīm izceļ katra aktiera vaibstus, bet sejas ierāmē greznās cepures, parūkas, bumbuļi un bumbulīši. Tukšo rāmju princips darbojas arī scenogrāfijā, īpaši tas nolasāms ainā ar portretiem – tāfelēm, ko līgava ar vieglu roku nodzēš no neīstās sejas. Kā precīzākais rāmju mērītājs izceļas Jaičņica, kurš pamanās, “dzerot tēju”, izmērīt ar mērlenti krēslu, galdu un tasīšu lielumus, vienlaikus kāpaļājot pa vertikālo sienu gluži kā kukainis.
“Precības” ir pieredzējušu mākslinieku artistiska performance, kur katrs tēlotājs ar konkrētu attieksmi, novērtējumu un darbību piepilda ik detaļu pa sekundei un pa centimetram izstrādātajā horeogrāfijā. Acīmredzams, ka aktieri ir uzslāņojuši prasmes no formas izrādēm, kurās pati forma pārvēršas par saturu, kā A. Ostrovska “Portreti. Vilki un avis”, kā E.T.A. Hofmaņa “Zelta pods” un citiem Liepājas teātra repertuāra darbiem. Rolanda Beķera Podkoļosina biklā “nevaroņa” lomu sagatavojuši daudzi aktiera nospēlētie tēli, īpaši prātā nāk Anselma ēteriskais veidols un Sprīdīša puiciskais naivums. Gatis Maliks Kočkarjova tēlā veiksmīgi ieaudzējis vēsu mērķtiecību un ekscentriku. Kā emocionālais centrs mirdz Ilzes Trukšānes Agafja, kurai, šķiet, tieši mēmums ļauj starot enerģiju pāri malām.
Mūzikā sasaucas krievu skomorohu garmoškas dziedošā dvēsele ar elegantu Henrija Pērsela operas “Didona un Enejs” tēmu, kļūstot par vienojošo kodu spēles pasaulei. Īpaši uzskatāma gramofona aina, kad pāreja no savedējas Fjoklas iztēles uz reālās tējas dzeršanas rituālu pārvērš tikumisko un miesiski grēcīgo apgrieztās proporcijās. Uz skatuves ir ansamblis, kurš vienoti atklāj attiecības un darbību, uz reālā un nereālā robežas izceļot žestus, deju soļus, kustības. Ielūkojoties precīzāk, nolasāms īpašs princips, kas raksturu vienlaikus veido no tēla psihofizikas un iekšējās darbības viedokļa. Jaušams krievu teātra meistara Mihaila Čehova psiholoģiskā žesta princips, ar kuru aktieris spēj panākt izkāpinātību un tēla rakstura pārspīlējumu, tomēr reālisma pamats ir saglabāts.
S. Zemļanska radītā pasaule ir vizuāli iedarbīga un, lai gan dažās epizodēs pārņem sajūta, ka aktieri ir tikai daļa no “bildes” un ka, iespējams, runātais vārds atklātu kādu psiholoģisku niansi, tomēr liepājnieku ansamblim izdodas uzburt izteiksmīgu un metaforiski ietilpīgu mākslas darbu par klasisku disharmoniju starp iekšējo jūtu trauslumu un ārējo darījumu pasauli.
UZZIŅA
Nikolajs Gogolis, “Precības”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisors un horeogrāfs: Sergejs Zemļanskis, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Maksims Obrezkovs, komponists – Pāvels Akimkins.
Lomās: Ilze Trukšāne, Samira Adgezalova, Karīna Tatarinova, Anete Berķe, Rolands Beķeris, Gatis Maliks, Sandis Pēcis u. c.
Nākamās izrādes: 30. aprīlī, 13. maijā.
VĀRDS SKATĪTĀJAI
Anna Nerezkova: “Izrāde ir ilgi gaidīts notikums Liepājas teātrī. Pēc pirmizrādes publika ar stāvovācijām un ilgiem aplausiem pēc sirsnīgas izsmiešanās sagaidīja aktierus un radošo grupu! Un bija tik ļoti pelnīti! Paldies, Anete Berķe un Mārtiņ Kalita – jūs bijāt mani favorīti. Paldies, Roland Beķeri – kā vienmēr, apbrīnoju jūsu plastikas spējas! Kārtējo reizi fantastiska Pāvela Akimkina mūzika, vienreizējs Maksima Obrezkova ieguldījums scenogrāfijas idejā un tērpu krāšņumā, fenomenāls režisora Sergeja Zemļanska darbs – uztaisīt tik lielisku komēdiju un bez vārdiem! Visu aktieru ieguldījums šajā izrādē ir milzīgs un apbrīnojams darbs. Ceru, ka arī “Spēlmaņu nakts” žūrija novērtēs radošās grupas un aktieru ieguldījumu!”
