“LA” lasītāji par Krievijas vēstnieku: “Runā vienu, bet dara citu” 10
Mūsu ilggadējiem lasītājiem vaicāju, vai viņi tic Krievijas vēstnieka Latvijā teiktajam, ka Baltijas valstis šobrīd var justies droši?
Anna Liepiņa Talsos: “Vērtējot viņu darbus, varu teikt tikai vienu – neuzticos tādām runām, jo runā vienu, dara citu. Es ļoti sekoju notikumiem Ukrainā. Sirds sāp un bojā nervus, bet pavisam nedomāt un nesekot līdzi notiekošajam arī nedrīkst. Rietumukrainā Žitomirā jau gadu desmitus dzīvo mans brālis bīskaps, tagad jau pensijā. Viņš stāsta, ka tagad tur baznīcas ir ļaužu pilnas, visi lūdzas. Ja Krievija ies pāri Ukrainai, tad nākamais gājiens būs Baltijas valstis, tā saka mans brālis. Lai Krievija nestāsta, ka simtiem humānās kravas mašīnas veda uz Ukrainu segas un putraimus. Viņi veda ieročus. Labi, ka arī ASV nolēmusi palīdzēt ukraiņiem. Nevaru saprast arī krievus – karo Ukrainā, un tas esot normāli.”
Antons Ločmelis Babītē: “Ja jau vēstnieks tā sola, tad jāpiekrīt vien ir, ka varam pagaidām dzīvot mierīgi. Bet kas to zina, kā būs īstenībā. Tas ir briesmīgi, kas notiek Ukrainā. Ļoti žēl to cilvēku, kas tur cieš no kara. Manai paziņai, ar kuru ilgāku laiku strādājām kopā, Kijevā palika māte. Viņas ik pa laikam sazvanās, un tad arī es uzzinu jaunākos notikumus. Pašā Kijevā dzīve ritot mierīgi, bet tur, kur notiek karadarbība, ir briesmīgi. Tie cilvēki, kas nepameta kara zonu, laikam pat vairs nevarot nekur izbēgt. Nesaprotu, kāpēc Krievijai tā jādara. Tā ir lielvalsts, tik daudz zemes, kas aizaugusi, nekopta. Bet laikam grib parādīt savu varu.”
Ināra Ruskule Ogrē: “Nekad neesmu ticējusi un arī šodien šo cilvēku solījumiem neticu. Esmu pārliecināta – Putinam karš ar Ukrainu ir kā izmēģinājums. Ja izdosies tikt galā ar šo valsti, nākamie būsim mēs. Ļoti žēl, ka mēs tikai mierīgi noskatāmies. Vajadzētu skaļi protestēt, prasīt no Eiropas Savienības lielāku agresivitāti pret agresoru Putinu. Esmu vīlusies, jo cerēju, ka ES dosies palīgā ukraiņiem. Pat visas dalībvalstis nav vienotas savās prasībās. Atceros, kā Vaira Vīķe-Freiberga vai no ādas līda laukā, lai tikai mēs iestātos ES, lai mēs būtu drošībā. Domāju, ka arī viņa ir vīlusies ES nostājā.
Priecājos, ka vismaz amerikāņu karaspēka vienība ieradusies Latvijā. Gribētos, lai mums būtu armija, kurā apvienotos latviešu, lietuviešu un igauņu karavīri, kas uzņemtos tāda kā valsts galvenā aizsargvaļņa lomu. Nedrīkstam būt vienaldzīgi. Tas, kas tagad notiek Ukrainā, ir tikai pirmais solis.”
Dzidra Šteinberga Mērsragā: “Mierīgi nevaram dzīvot, ja mums tādi kaimiņi aiz robežas. Agrāk Krievijai arī ar Ukrainu bija draudzīgas attiecības, un kas notiek tagad? Krieviem nevar uzticēties. Par to pārliecinājāmies jau 1940. gadā. Viņu teiktajam nevar uzticēties, jāskatās tikai uz darbiem. Ukrainā ievaino un nogalina cilvēkus, tātad tur notiek karš. Separātistiem Krievija piegādā ieročus, kara tehniku, slēpjoties aiz humānās palīdzības kravām. Viņi apbruņo noziedzniekus. Bet mums nav kur skriet, mums ir tikai Latvija. No jaunajiem cilvēkiem, maniem radiem un paziņām, dzirdu – viņi cīnīsies, projām nebēgs.”
