Uldis Šmits: Pati Latvija plaši ver durvis “volodju” specoperācijām 12
Vašingtonas prasība, lai NATO esošās Eiropas valstis atvēlētu aizsardzībai divus procentus no iekšzemes kopprodukta, ir pamatota. Tā – pretēji Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Junkera iebilstajam – būtu taisnīga attieksme pret amerikāņu nodokļu maksātājiem, kuri, varbūt pat to lāga neatskārzdami un par to gari neprātodami, nu jau neskaitāmus gadus gādā par visu NATO dalībnieku drošību. Protams, plašais drošības jēdziens ietver arī nemilitārus aspektus, kuri tomēr neaizstāj nepieciešamību uzturēt katras valsts aizsardzības spējas pienācīgā līmenī. Kas maksā dārgi.
Ja raugāmies kaut vai vienīgi no Latvijas skatpunkta, šie par sava veida simbolu kļuvušie divi procenti pirmām kārtām nozīmētu arī taisnīgu un valstiski atbildīgu attieksmi pret mūsu pašu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kas tika ilgi finansēti pēc pārpalikuma principa un kam trūkst daudzu elementāru lietu. Sacīsim, atbilstoša autotransporta. Tikmēr Latvijas amatpersonas nekad nav piemirsušas par sevis apgādāšanu ar dienesta transportlīdzekļiem, kam vienmēr atrodas vajadzīgā nauda no budžeta. Tas – atkārtosimies – tātad lielā mērā ir attieksmes un prioritāšu jautājums, kas it kā pēkšņi ieguvis politisku nozīmību.
Gluži militārā ziņā mūsu procenti nav rādītājs. Eiropas aizsardzībai būtiskāks ir Eiropas lielvalstu ieguldījums, piemēram, Vācijas lēmums palielināt armijas personālsastāvu līdz 198 tūkstošiem karavīru (respektīvi, viņu skaits pieaugs par 20 tūkstošiem) un Bundesvēra civilo darbinieku daudzumu līdz 61 tūkstotim. Attiecīgi vairojot arī tehniskās jaudas. Šis palielinājums uzreiz dos, ja tā drīkst teikt, taustāmu labumu, kaut gan 2016. gadā Bundesvēram atlicinātie 1,19% izskatās pagalam necils skaitlis un arī šogad tas vēl nesasniedz alianses saistībās noteikto. Ar biznesa darījumu loģiku apveltītais aprēķinātājs Donalds Tramps laikam ne velti mēdz adresēt īpašus pārmetumus valstīm, “kuras ir bagātas” (zemtekstā – kā Vācija vai Nīderlande) un kurām saistību ievērošana neprasītu pārcilvēciskas pūles.
Bet arī aizsardzību novārtā nepametušajai Igaunijai gabals nav nokritis. Lieki piebilst, ka Baltijas valstis nevar atļauties ne bezrūpību, ne – nosauksim to tā – politisku naivumu, kāds vēl nesen caurstrāvoja atsevišķu ietekmīgu personu interesēs veidotās Latvijas attiecības ar Maskavu. Šķietamais naivums nav izzudis. Tikai viens piemērs. Informācijas vai, pareizāk, informācijas telpā īstenoto specoperāciju loma t. s. hibrīdā apdraudējuma izvēršanā vairs šaubas nerada. Bet dīvaini – pār Latviju biezā slānī izgāztais Kremļa telekanālu “saturs”, izmantojot pašas Latvijas infrastruktūru un citas laipni piedāvātās iespējas, arvien tiek vērtēts ar ierastajām “viedokļu daudzveidības” un “medijprasmes” mērauklām. Tikpat ierasti kanāla “Rossija” raidījumā “Svētdienas vakars ar Vladimiru Solovjovu” Vladimirs Žirinovskis atkal pauda “viedokli”, ka Baltijas valstis kopā ar tur izvietotajiem NATO karavīriem jānomētā ar atombumbām. Nu un? Nevajag ņemt viņu par pilnu – apgalvo politologi. Jāieaudzina publikai kritiskā domāšana – klāsta mediju eksperti.
Neesam jau vakarējie, arī tāpat labi saprotam, ka Putins dažu tūkstošu kareivju dēļ atombumbu uz Baltiju nemetīs un ka ļoti mērķtiecīgi tiek izdarīts psiholoģisks spiediens. Uztverams komplektā ar “Saskaņas” un Grigules vaimanām par Briseles diktātu. Mazāk saprotams ir tas, kāpēc pati Latvija plaši ver durvis “volodju” specoperācijām un pa vecam stāsta, ka tāda esot Eiropā pieņemtā kārtība. Kaut gan Eiropas Komisija nupat atzina par visnotaļ dibinātu Lietuvas atkārtoti pieņemto lēmumu apturēt “RTR–Planeta” retranslēšanu. Vēlreiz jāatgādina, ka runa nav par aizliegšanu, jo aizliegumi ir apejami, bet valsts nostāju.
Vai varbūt par politisko gribu. Procentos grūti izsakāmu.
