“Latviešu” vēsture nepatīk 10
Mazākumtautību skolu skolēni iztaujāti arī par izglītības sistēmu. Atšķiras viņu attieksme pret bilingvālo izglītību. Tiem, kuri labi zina latviešu valodu, attieksme ir pozitīva. Taču tie, kuru latviešu valodas zināšanas ir vājas, sūrojušies par grūtībām. Jaunieši gan lielākoties atzinuši, ka latviešu valoda ir jāprot, taču daļa teikusi, ka skolā to nevarot apgūt labā līmenī. Arī tāpēc, ka skolotāji joprojām slikti pārzina latviešu valodu. Kāds jaunietis sacīja, ka bilingvālā izglītība viņam nemaz nav palīdzējusi latviešu valodas apguvē: “Vairāk latviešu valodas prasmju iegūstu, sarunājoties ar draugiem latviešiem.” Citi teikuši, ka bilingvālā izglītība ir tikai formalitāte, patiesībā viss tiekot mācīts krieviski.
Interesanti, ka jaunieši gandrīz neko nezināja par 2004. gada reformu, kad tika palielināts latviešu valodā apgūstamo mācību priekšmetu skaits mazākumtautību vidusskolās.
Skolēni uzskata, ka mazākumtautību skolas jāsaglabā. To vērtība viņu acīs galvenokārt saistīta ar labāku izglītības kvalitāti krievu valodas un literatūras apguvē. Jauniešiem svarīgi, lai skolās tiktu atzīmēti krievu tradicionālie vai pareizticīgie svētki. Šīm skolām ir arī emocionāla nozīme: tajās mācījušies gan viņi paši, gan viņu vecāki.
Jaunieši negatīvi izteikušies par mācību grāmatām vēsturē, kuras viņi vērtē kā vienpusīgu propagandas līdzekli. “Vēstures mācību grāmata ir ļoti stipri tendēta tieši uz latviešu vēstures pusi, nevis pasaules,” teikusi kāda skolniece. Mācību grāmatās rakstītais nesaskan ar to, ko jaunieši dzird mājās un redz medijos, ko viņi izmanto. Arī pašu Latvijas vēsturi mazākumtautību skolu skolēni uzskata par propagandas, nevis izziņas un patiesas pētniecības mācību priekšmetu.
Pētījumam izlietoti 2585 eiro, to finansēja biedrība “ASCENDUM”, kas M. Laizānes ieceri izvēlējās starp 35 citu projektu pieteikumiem.
