Rums, alus un Linkolna gulta: ASV vēlēšanu aizkulises 0
Diezin vai pasaulē šobrīd ir kāds, kas varētu ar pārliecību prognozēt – vai uzvarēs pašreizējais ASV prezidents, demokrāts Baraks Obama, kurš nāca pie varas 2009. gadā – drīz pēc bankas “Lehman Brother” kolapsa un ASV vēsturē otrās lielākās depresijas uzliesmojuma – un deva amerikāņiem jaunu cerību, tomēr nespēja izpildīt apņemšanās – it sevišķi tās, kas saistījās ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos.
Vai arī viņa konkurents – bijušais Mičiganas gubernators, republikānis Mits Romnijs, kurš savas publiskās retorikas centrā izvirzījis arī ASV bijušās varenības atjaunošanu, šajā kontekstā kritizējot Obamas “biklo” ārpolitiku.
Ar ko paliks vēsturē
Lai kā beigtos šī cīņa, kurā abi konkurenti iet soli solī, skaidrs, ka rezultāts līdzīgi kā daudzas reizes pirms tam lielā mērā būs atkarīgs no 12 svārstīgo štatu izvēles, kuriem kopā ir vairāk nekā simts no 270 elektoru balsīm. Tās nepieciešamas, lai kādu no kandidātiem pasludinātu par uzvarētāju. Politikas novērotāji uzsver, ka šī ir viena no dārgākajām vēlēšanu kampaņām ASV vēsturē. 2010. gadā Augstākā tiesa vairākus iepriekšējos kampaņu finansēšanas ierobežojumus atzina par neatbilstošiem Konstitūcijai. Tādā kārtā kandidātiem un ar viņu kampaņu saistītajām Politiskās rīcības komitejām (Super Pac), kas faktiski ir lobistu kompānijas, pavērās iespēja neierobežotā apjomā vākt līdzekļus ne tikai no vēlētājiem, bet arī biznesa korporācijām un arodbiedrībām, kas iepriekš bija aizliegts. Šajās vēlēšanās turklāt vērojams rekordliels anonīmo ziedotāju skaits.
ASV 45. prezidenta vēlēšanu kampaņa ir iezīmīga ar īpaši vērienīgu jaunāko informācijas tehnoloģiju pielietojumu. Īpaši cenšoties piesaistīt jaunatni, kas tradicionāli kopš 1980. gada (izņemot 1984. un 1988. gada vēlēšanas) bijusi demokrātu atbalstītāja, radīta iespēja savam iecienītajam kandidātam ziedot 50 dolārus no sava smārtfona.
Atšķirībā no republikāņu kandidāta Džona Makkeina 2008. gadā neviens no sāncenšiem šoreiz nav nolēmis izmantot savai kampaņai valsts finansējumu (šāda iespēja ASV pastāv kopš 1976. gada – pēc Votergeitas skandāla). Oktobra vidū Obamas un Romnija kampaņām kopš gada sākuma savākto ziedojumu apmēra proporcija bija 742 pret 638 miljoniem dolāru par labu šābrīža prezidentam.
Iekārdinot vēlētāju
Amerikas vēstures rītausmā gan viss bija daudz vienkāršāk – pilnīgi pietika ar to, ka nākamais līderis dvēselē bija dāsns džentlmenis. Pirmais ASV prezidents Džordžs Vašingtons (1789 – 1797), 1757. gadā balotējoties Virdžīnijas likumdošanas sapulcē, savu – gan skaitā tikai ap 400 – vēlētāju iekārdināšanai iepirka simts litrus ruma, 200 litrus punša, 150 litrus vīna, 250 litrus alus un 20 litrus karaliskā sidra. Tolaik tos vērtēja kā visai prāvus vēlēšanu izdevumus. Pēc divdesmit gadiem šo tradīciju tajā pašā štatā centās lauzt ceturtais ASV prezidents Džeimss Medisons (1809 – 1817), pēc kura domām, “spirtoto dzērienu un citu cienastu korumpējošā ietekme nav samērojama ar republikāņu principiem un morāles tīrību”. Vēlētāji gan domāja citādi, un Medisons Virdžīnijas štata Likumdošanas sapulcē toreiz tā arī netika ievēlēts.
ASV līderu vēlēšanu kampaņu izmaksas īpaši sāka augt pēc Pilsoņu kara. Tad arī partijas izdomāja visai ērtu – tā saukto politiskās patronāžas – sistēmu, kuras būtība bija vienkārša un, galvenais, nemirstīga – uzvarējusī partija izdāļā saviem piekritējiem amatus valsts aparātā, pēc tam savācot no viņiem un viņu darbiniekiem obligāti brīvprātīgus ziedojumus, kas ieplūst politisko kampaņu finansēšanas fondos. Turpmāk kampaņu finansēšanas likumi mainījās, tomēr viens palika nemainīgs – lielās naudas ietekme. “Zelta laikmetā” – 19. gadsimta beigās – amerikāņu bagātnieki iemaksas partiju kasēs uzskatīja par parastiem biznesa izdevumiem, līdzīgi raugoties arī uz pašām kampaņām. Ne velti prezidenta Viljama Makkinlija (1897 – 1901) kampaņas vadītājs M. Hanna savulaik teicis, ka vēlētāji nav nekas vairāk kā parasti patērētāji, kurus vajag kaut kādā veidā savaldzināt.
Neraugoties uz daudzajiem kopš tā laika izdotajiem un atkal neskaitāmas reizes labotajiem likumiem, arī mūsdienās principā nekas daudz nav mainījies. Ja nu vienīgi 1976. gadā pieņemtais ASV prezidenta vēlēšanu sabiedriskās finansēšanas likums, kas cita vidū paredz: katrs vēlētājs var savā nodokļu deklarācijā norādīt, ka vēlas, lai trīs dolāri no viņa maksātajiem nodokļiem tiek ieskaitīti ASV prezidenta vēlēšanu vispārējā fondā (kopumā ne vairāk kā 5000 dolāru gadā, fonda līdzekļu apjoms – ap 80 miljoniem dolāru).
Šķiet, ka arī mūsdienās kandidāti ir gatavi darīt vai visu, lai tikai pievilinātu ziedotājus un, ja runa ir par lielu naudu, nekā svēta vairs nav. 1997. gada martā demokrāta Bila Klintona (1993 – 2001) otrās kampaņas laikā respektablais britu žurnāls “The Economist” atklāja, ka desmitiem viņa turīgo draugu un paziņu apmaiņā pret prāvu ziedojumu 1996. gada kampaņā bija ieguvuši iespēju pārlaist nakti Ābrama Linkolna memoriālajā guļamistabā Baltajā namā tajā pašā gultā, kur Linkolns tika balzamēts un kurā bija miris arī viņa dēls. Sanfrancisko mērs gan atzinis, ka šī gulta neesot diez ko ērta. Klintons bija palielinājis “objekta ekspluatācijas līmeni”, paaugstinot “taksi”, tomēr nebija šīs idejas autors, jo tikpat skandalozi izrīkojās arī viņa priekšgājēji Roberts Niksons (1969 – 1974) un Džordžs Bušs seniors (1989 – 1993).
Kad grēki vajā
Mēdz teikt, ka šobrīd vēlēšanu procesu ASV kontrolē lielā nauda (Lasvegasas lielākā kazino īpašnieks Šeldons Adelsons, piemēram, ir zvērējis ziedot 100 miljonus dolāru republikāņiem, lai tikai Obamu nepārvēlētu, savukārt demokrātiem iztēli rosinošas summas ziedojis Džordžs Soross un citi miljonāri), taču skaidrs ir viens – ASV politiskās sistēmas un demokrātijas izpratnes īpatnību dēļ šajā lielvalstī pie varas tomēr ir cerība tikt vislabākajam kandidātam – tam, ko izvēlēsies nācijas vairākums. ASV pastiprināti pievērš uzmanību jēdzienam “godīga spēle” (fair game): pietiek, ja kandidātam kaut reizi paslīdējusi kāja vai kā citādi gadījies iekulties nepatikšanās, lai viņa politiskajai karjerai būtu pārvilkta trekna svītra.
Šāds piemērs ir demokrātu ikona un Senāta “lauva” Edvards Kenedijs, kurš 47 darba gadu laikā ASV Senātā bija ierosinājis vairāk nekā 2500 likumprojektu, no tiem 300 tika pieņemti. Turklāt viņš bija ASV politikā tik ietekmīgā klana pārstāvis – Džona un Roberta Kenediju jaunākais brālis. 1969. gadā viņa vadītā mašīna cieta avāriju (tā sauktais Čapakvidikas incidents), kurā gāja bojā viena pasažiere. 1980. gadā Kenedijs balotējās vēlēšanām kā demokrātu kandidāts, tomēr bija spiests piekāpties partijas biedram Džimijam Kārteram. Kā vienu no zaudējuma iemesliem min arī to, ka viņš kategoriski neatzina savu vainu senajā autoavārijā.
Vecāku grēki mēdz vajāt bērnus tad, kad viņi to vismazāk sagaida. Džeraldīne Ferāro 1984. gadā bija pirmā sieviete ASV vēsturē, ko kāda partija (demokrāti) izvirzījusi viceprezidenta postenim. Viņas sapnim punktu pielika vētra ūdens glāzē: to izraisīja kāds sens ar spēļu biznesu saistīts skandāls.
Tajā bijis iejaukts Džeraldīnes tēvs. Neko nemainīja arī fakts, ka tēvs miris, kad viņai bija tikai astoņi gadi.
“Nozagtā” un citas prezidentūras
ASV nepastāv tiešā vēlēšanu sistēma – vēlēšanu rezultātus vēlāk apstiprina no štatiem ievēlēto elektoru kolēģija 538 cilvēku sastāvā. Lai kandidātu atzītu par uzvarētāju, viņam jāsaņem ne mazāk kā 270 balsis. Šī sistēma laika gaitā ir sevi attaisnojusi, tomēr, atskatoties vēsturē, pamanāmas arī dažas pat visai skandalozas epizodes.
Jaunākā saistās ar 2000. gada vēlēšanām, kad republikāņu kandidāta Džordža Buša jaunākā un demokrāta, Bila Klintona viceprezidenta Ela Gora sacensībā bijušais Teksasas gubernators bija ieguvis par pusprocentu mazāk balsu nekā konkurents. Situāciju sarežģīja neskaidrie rezultāti Floridas štatā, kurā mīt 18,8 miljoni iedzīvotāju, attiecīgi – 29 elektoru balsis. Elektoru kolēģija nobalsoja par labu Bušam (271 pret 266), taču Gors atteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, jo tajā laikā Floridā jau bija sākusies biļetenu pārskaitīšana ar rokām, kas ir obligāta, ja par abiem kandidātiem atdotajās balsīs starpība nav lielāka par pusprocentu. Lieta toreiz nonāca ASV Augstākajā tiesā, līdz Bušs tomēr uzvarēja.
Skandāliem apvītas vēlēšanu kampaņas nav bijis nekas neparasts arī Amerikas vēstures rītausmā. Vienas no skaļākajām, kuras gandrīz beidzās ar jaunu Pilsoņu karu un vēsturē zināmas arī kā “nozagtā prezidentūra”, notika 1876. gadā.
Sāncensība starp sakautajiem dienvidniekiem demokrātiem un uzvarētājiem ziemeļniekiem republikāņiem toreiz bija kas vairāk nekā politiska cīņa, drīzāk karš starp divām dažādām pasaules uztverēm, par kurām abas puses vēl nesen lēja asinis kaujas laukā. Demokrātu pārstāvis Semjuels Tildens toreiz ieguva balsu vairākumu tiešajās vēlēšanās, līdz pilnīgai uzvarai viņam trūka tikai vienas balss Elektoru kolēģijā. Beidzās ar to, ka federālā valdība ieveda karaspēku četros štatos – Floridā, Luiziānā, Dienvidkarolīnā un Oregonā. Rezultātu uzskaiti apgrūtināja arī tas, ka šīs bija pirmās vēlēšanas, kurās varēja piedalīties tikko brīvlaistie vergi, bija vietas, kur viņu balsis ņēma vērā un kur – ne. Tāpēc šis bija viens no retajiem gadījumiem, kad lēmumu par jauno valsts līderi pieņēma Kongress. Izveidoja īpašu vēlēšanu komisiju, kas ar vienas balss pārsvaru priekšroku deva republikānim Rūterfordam Haiesam (1877 – 1881).
Bet pirms dažiem gadu desmitiem, 1824. gada vēlēšanās, vienlaikus sacenšoties pat četriem kandidātiem, gala lēmumu par jauno prezidentu pieņēma Pārstāvju palāta. Toreiz skandālu izraisīja uzvarējušā kandidāta Džona Kvinsija Ādamsa (1825 – 1828) triks, aizmuguriski vienojoties ar vienu no zaudētājiem – Henriju Kleju, kurš nodrošināja viņam divu štatu atbalstu, pretī saņemot valsts sekretāra posteni.
Pārstāvju palātai bija izšķirošā nozīme, ievēlot prezidentu arī 1800. gadā, kad demokrāti–republikāņi bija izvirzījuši divus kandidātus – Tomasu Džefersonu (1801 –1809) un Āronu Bāru un abi bija saņēmuši vienādu balsu skaitu. Beigās zaudētājs Bārs toreiz apvainojās tik ļoti, ka sāka organizēt valsts apvērsumu.
Pēc citām ziņām, viņš bija nodomājis veidot jaunu valsti kaut kur kontinenta rietumos (toreiz Savienotās Valstis vēl aizņēma tikai Atlantijas okeāna piekrasti).
Kad prezidentu atlaiž
Daudzi vēl labi atceras jaunāko laiku ASV politiskos skandālus, no kuriem skaļākais bija “Votergeita” 1972. gadā. Gatavojoties kārtējām vēlēšanām, atklājās, ka hotelī “Watergate”, kur bija izvietojies Demokrātu partijas priekšvēlēšanu štābs, ar prezidenta Ričarda Niksona (1969 –1974) un viņa tuvāko līdzgaitnieku – arī ASV ģenerālprokurora – ziņu bija mēģināts izvietot noklausīšanās iekārtas. Skandālam aizvien pieaugot un dažu neveiklu Niksona soļu dēļ – viņš mēģināja ietekmēt respektablo avīzi “Washington Post” – otro reizi ASV vēsturē tika ierosināta prezidenta atstādināšanas (impīčmenta) procedūra, kas beidzās ar Niksona aiziešanu no amata.
Krietni mazāk dzirdēts par otru neveiksmīgo ASV prezidentu, kurš gandrīz tika pakļauts šai procedūrai. Tas bija Endrjū Džonsons (1865 – 1869) – pēc dažu domām, viens no visu laiku sliktākajiem šīs valsts vadītājiem, bijušais Linkolna valdības viceprezidents.
Jau šajā augstajā postenī viņš bija pamanījies izcelties, savu pirmo runu sakot, būdams tik pamatīgi “noguris”, ka Linkolns viņu pat padzinis no sēžu zāles. Pēc Linkolna nāves automātiski kļūdams par prezidentu, Džonsons pēkšņi sāka atklāti simpatizēt uzvarētajiem dienvidu štatiem – pat tik ļoti, ka pretojās bijušo vergu līdztiesībai. Džonsons izcēlās arī ar īpašu neiecietību pret oponentiem, kuriem nebija cerību palikt valsts amatos. Pēc tam kad viņš atlaida kara ministru Stentonu, Senāts ar balsu vairākumu nolēma uzsākt impīčmenta procedūru, tomēr beigās Džonsona atlaišanai pietrūka vajadzīgā balsu skaita.
Uz “seksa grābekļa”
Šobrīd pasaule jau ir gandrīz aizmirsusi reiz skaļi izskanējušo “Monikgeitu” – seksa sakars ar Baltā nama praktikanti Moniku Levinsku un, galvenais, meli par to gandrīz sagrāva 42. ASV prezidenta Bila Klintona politisko karjeru. Citam viņa partijas biedram – tobrīd populārākajam demokrātu kandidātam Gerijam Hārtam – 1988. gadā ārlaulības sakaru dēļ nācās aizmirst par savu politisko sapni. Muļķīgākais bija tas, ka, cenšoties atspēkot baumas, Hārts kādā preses konferencē teicis: “Jūs varat mani izsekot. Man vienalga. Nopietni. Ja kāds vēlas man sekot, lai to dara. Tikai viņš nomirs aiz garlaicības.” Daži žurnālisti, ņemot vērā šo aicinājumu, drīz vien nofotografēja Hārtu pie viņa mājas durvīm ar sievieti, kas noteikti nebija viņa sieva. Bet avīzē “Miami Herald” parādījās iznīcinošā bilde, kurā Hārts bija redzams uz jahtas Bahamu salās ar kādu modeli klēpī.
Kandidātu “netīrā veļa” aizvien bijusi intereses un iekāres objekts arī senākos laikos. Pirmais seksa skandāls ASV politiskajā vēsturē izcēlās 1792. gadā, kad atklājās, ka šīs valsts pirmais finanšu ministrs Aleksandrs Hamiltons atpircies no savas mīļākās vīra – kāda biržas afērista.
Bet par prezidentu Džonu Ādamsu (1797 – 1801) viņa otrās kampaņas laikā melsa, ka viņš izmantojis valsts naudu, lai aizsūtītu uz Eiropu kādu draugu ar nolūku atrast viņam pienācīgu mīļāko. Ādams gan centās iebilst, sakot – ja tā tiešām ir, tad draugs mierīgi varot mīļāko paturēt, tomēr vēlēšanās tik un tā zaudēja. Uz “seksa grābekļa” uzkāpa arī viņa dēls Džons Kvinsijs Ādamss, par kuru baumoja, ka, būdams ASV sūtnis Krievijā, viņš esot darbojies kā savedējs – atvēlējis kādam no lielkņaziem par mīļāko savu bērnu aukli. No dubļu šļāciena neizvairījās arī Ādamsa konkurents vēlēšanās Endrjū Džeksons (1829 – 1837), kuru oponenti apvainoja nelikumīgā kopdzīvē ar precētu sievieti, jo viņa nebija oficiāli šķīrusies (sieviete uzskatīja, ka vīrs sen miris).
1804. gada kampaņas laikā tābrīža prezidenta Tomasa Džefersona konkurenti baumoja, ka viņš ir bezdievīgs frankofils (Džefersons atbalstīja Franču revolūciju) un laulības institūcijas ienaidnieks. Kāds klerks, ko prezidents bija atlaidis no darba, raidīja smago artilēriju, apgalvojot, ka Džefersonam vairākus gadus bijis sakars ar melnādaino verdzeni Salliju Hemingsu un ka viņiem esot piedzimis dēls. Starp citu, 1998. gadā DNS testi apliecināja: vairāk nekā iespējams, ka Džefersons tiešām bijis tēvs vienam no Sallijas Hemingsas bērniem.
Pēc četrdesmit gadiem par līdzīgu baumu upuri kļuva Martina van Būrena viceprezidents Ričards Džonsons, bet vēl vēlāk – 22. un 24. ASV prezidents Grovers Klīvlends (1885 – 1889 un 1893 – 1897).
Priekšvēlēšanu mītiņā kāda sieviete pēkšņi paziņoja, ka Klīvlends ir viņas bērna tēvs. Republikāņi, Klīvlenda oponenti, toreiz sākuši skandēt: “Ma, ma, where’s my pa?” (Māmiņ, kur ir mans tētis?), bet demokrāti sašutuši klieguši pretī: “On the Way to White House, ha ha!” (Ceļā uz Balto namu, ha ha!).
Mazliet citāda veida ķezā tieši priekšvēlēšanu laikā gadījās iekulties arī 29. ASV prezidentam Vorenam Hārdingam (1921 – 1923), kurš pirms tam 15 gadus bija visnotaļ tuvās attiecībās ar sava labākā drauga sievu. Hārdingam 1920. gadā kļūstot par savas partijas vienīgo kandidātu prezidenta postenim, Republikāņu Nacionālā komiteja aizsūtīja sievieti kopā ar viņas vīru ilgā ceļojumā, turklāt piešķīra viņiem no kampaņai saziedotajiem līdzekļiem 50 tūkstošus dolāru un vēl dāsnu ikmēneša uzturnaudu mūža garumā. Vēlāk, jau kļuvis par prezidentu, Hārdings bija pazīstams kā kāršu, dižciltīgu dzērienu cienītājs un skaistu sieviešu mīļotājs, bet viņa administrācija – kā viena no korumpētākajām ASV vēsturē. Tas viss nemaz nepatika viņa drūmajai un pavecajai sievai Florensai, par kuru baumo, ka viņa 1923. gadā noindējusi savu vīru, kad viņš, labas gribas vadīts, devās “Sapratnes braucienā” pa valsti.
Sen jau pagājuši laiki, kad par ASV prezidentiem kļuva karu varoņi – kā, piemēram, Vestpointas absolvents ģenerālis Uliss Grants (1869 – 1877), kurš ieguva leģendāra drošsirža slavu Pilsoņu kara laikā, bet ar visu savu popularitāti tomēr izrādījās nekam nederīgs kā valsts vadītājs. Vai arī Viljams Henrijs Harisons (1841), kurš bija kļuvis slavens karos ar indiāņiem. Ievēlēts par prezidentu, viņš teica visgarāko inaugurācijas runu ASV vēsturē (divas stundas), tās laikā saaukstējās un jau pēc mēneša nomira. Šie gadījumi, šķiet, diezgan labi ilustrē to, cik ironiska un neparedzama mēdz būt vēstures gaita. 6. novembrī Amerika atkal izvēlēsies…
FAKTI
ASV prezidenta amata kandidātu savāktie ziedojumi
 |
 |
Baraks Obama (Demokrātu partija) 439,1 milj. USD – priekšvēlēšanu kampaņas ziedojumu fondā. 215,5 milj. USD – savākusi Nacionālā demokrātu komiteja. 35,4 milj. USD – savākusi Politiskās rīcības komiteja (Priorities USA). |
Mits Romnijs (Republikāņu partija) 261 milj. USD – priekšvēlēšanu kampaņas ziedojumu fondā. 273,3 milj. USD – savākusi Nacionālā republikāņu komiteja. 96,7 milj. – savākusi Politiskās rīcības komiteja (Restore Our Future). Avots: “The New York Times” (dati uz oktobra sākumu). |
Svārstīgie ASV štati, no kuru izvēles lielā mērā būs atkarīgs vēlēšanu iznākums (iekavās 2008. gada vēlēšanu uzvarētājs).
Arizona (Makkeins), Kolorādo (Obama), Florida (Obama – tikai ar 3% pārsvaru); Aiova (Obama); Mičigana (Obama); Misūri (Makkeins – ar 0,14% pārsvaru); Nevada (Obama); Ņūhempšīra (Obama); Ziemeļkarolīna (Obama ar 0,3% pārsvaru); Ohaio (Obama); Pensilvānija (Obama), Virdžīnija (Obama), Viskonsina (Obama).
Avots: “The Telegraph”
