Slepkavošanas otrais cēliens 35
1941. gada 8. decembrī Rumbulā iznīcināja pārējos vēl dzīvos aptuveni 12 000 Rīgas geto ebreju. Akcija notika pēc tā paša scenārija, tikai sistēma bija kļuvusi nedaudz stingrāka, bet ebreji paklausīgāki, jo domāja, ka zvērības vairs nevar atkārtoties. Turklāt klīda nepatiesas baumas, ka 30. novembrī aizvestie esot dzīvi kādā koncentrācijas nometnē. Atļautos 20 kilogramus mantu savāca jau geto, paziņojot, ka saiņus automašīnā nogādāšot vajadzīgajā vietā. Geto iekšienē nošauto ebreju skaits šoreiz sasniedza 300 cilvēku. Latviešu policisti atšķirībā no 30. novembra akcijas šoreiz zināja par veicamajiem uzdevumiem un jau no agra rīta bija piedzērušies.
Brīnumainā kārtā 8. decembra akcijā izdzīvoja Frīda Frīde (Mihelsone), Ella Medalje, Matīss Lutriņš un viņa sieva, kāda sieviete, uzvārdā Bērmane, un Beila Hamburga. Karu pārdzīvot izdevās tikai pirmajiem trim. Hamburga, Lutriņa un Bērmane gāja bojā Štuthofas koncentrācijas nometnē. Frīde (Mihelsone) pakrita, kad viņu dzina pie bedres. Sardze noturēja viņu par mirušu, bet citi nāvē ejošie sasvieda viņai virsū apavus. Zem to kaudzes viņa nogulēja līdz vakaram. Iestājoties tumsai, sargu nepamanīta, viņa pielīda kādai drēbju kaudzei, apģērbās un aizbēga, rodot patvērumu latviešu Bērziņu un Mežuļu ģimenēs. Vēlāk viņai palīdzēja Septītās dienas adventistu draudzes locekļi, bet galveno patvērumu Frīda atrada pie Ķekavas dzirnavnieka Viļumsona piederīgajiem. Pateicoties neebrejiskajam izskatam un labajām latviešu valodas zināšanām dzīvai izdevās palikt arī Ellai Gūtmanei-Medaljei. Viņa pārliecināja pašu F. Jekelnu, ka nav ebrejiete. Ar savas kaimiņienes tukumnieces Trīnes Hartmanes palīdzību, kura apstiprināja, ka Ella ir viņas brāļameita, Rīgas prefektūrā viņai izdevās saņemt Latvijas Republikas pasi un izvairīties no represijām.
9. decembrī vācu un latviešu SD un policisti geto teritorijā turpināja paslēpušos ebreju meklēšanu. Atrastos nošāva uz vietas vai Vecajos ebreju kapos. Rīgas geto ebreju strādnieku grupā 8. – 9. decembrī atradās arī holokaustu pārdzīvojušais tēlnieks Elmārs Rivošs, kuram šīs dienas notikumi palika atmiņā uz mūžu: “Pielieta asinīm iela, balts sniegs, pa vienu nakti kļuvis pelēks ar sarkaniem pleķiem. Līķi, visi veči un sievietes. Saspiesti ratiņi, bērnu ragaviņas, somiņas, cimdi un galošas, maisiņi ar ēdienu, pudelīte ar knupīti, tajā – sasalušas auzas, bērna botīte. Un pa malām – līķi. Tie vēl ir silti, mīksti, sejas pielietas ar asinīm, acis atvērtas. [..] Mūsu priekšā ir kapsētas vārti, tie ir viengabalaini un no dzelzs, taču atrodas 25 – 30 centimetru augstumā no zemes. Stāvot bedrē, redzi nebeidzamu daudzumu kāju. Kājas kustas piesardzīgi, maziem soļiem, baidoties paslīdēt. Gandrīz visas sieviešu, reizēm manāmas mazas bērnu kājiņas. Paretam – ceļu taustoša nūja, turpat – spēcīgi zirgu pakavi. Žīdu ielā mazā mājiņā mansarda istabā atvilkti aizkari un logā redzamas dažas sievietes. Sejās – šausmas, mēms pārmetums un līdzjūtība.”
Pēc Rumbulas akcijas dzīvi palika 4500 – 5000 Rīgas geto ebreji, bet 1944. gada vasarā Rumbulā nogalināja arī simtiem ebreju vīriešu no koncentrācijas nometnes “Kaiserwald” Mežaparkā.
Rumbula pēc Rumbulas
Daudzi, bet ne visi 1941. gada 30. novembra un 8. decembra masu slepkavības īstenotāji pēc kara saņēma pelnīto sodu. Daļa krita frontē, cīņās pret partizāniem vai pazuda karā, bet citu vārdi palika nezināmi. Rumbulas akcijas galveno organizatoru SS obergrupenfīreru F. Jekelnu no 1946. gada 26. janvāra līdz 2. februārim tiesāja t. s. Mazajā Nirnbergā – septiņu vācu ģenerāļu prāvā bijušajā Latviešu biedrības namā Rīgā un pakāra dienu vēlāk Uzvaras laukumā Pārdaugavā. Vairākas krimināllietas 60. – 70. gados iztiesāja Hamburgas Zemes tiesa Rietumvācijā. Herbertam Degenhartam, kurš piedalījās Rumbulas akcijas organizēšanā un nodeva tālāk Jekelna pavēles, izvirzīja apsūdzību, taču nenotiesāja. Oto Tuhelu, kurš atbildēja par Rīgas geto māju pilnīgu atbrīvošanu no ebrejiem, piedalījās kolonnu organizēšanā un ebreju slimnīcas pacientu nogalināšanā, sodīja ar mūža plus sešu gadu ieslodzījumu. Viens no 12 Rumbulas slepkavām – Johanness Cinglers – nomira pirms tiesas noslēguma. Pret vairākiem apsūdzētajiem lietu izbeidza vai nu vājās veselības dēļ, vai atzīstot viņu vainu par nenozīmīgu. SS oberšturmfīreram Gerhardam Maivaldam 1974. gadā par līdzdalību Rīgas geto selekcijā piesprieda četru gadu cietumsodu. Viktoram Arājam, kura vadītā latviešu SD palīgvienība dzina ebrejus no mājām Rīgas geto, apsargāja un veica mantu atņemšanu Rumbulā, Hamburgas Zemes tiesa 1979. gadā piesprieda mūža ieslodzījumu. Arājs nomira 1988. gadā Kaseles cietumā.
Piemiņas vieta
Padomju okupētajā Latvijā holokausts ilgu laiku bija noklusēta tēma. Masu slepkavības vieta Rumbulā līdz 60. gadu sākumam bija pamesta un aizaugusi. 1961. gadā Rīgas ebreju jaunieši tur atrada cilvēku kaulus un citas slaktiņa pēdas. Pēc diviem gadiem Rumbulā jau notika vairākas talkas un uzstādīja neoficiālas piemiņas zīmes. Piemiņas pasākumu organizēšanā bija jāpārvar dažādi šķēršļi, saskaņojot to saturu ar padomju iestādēm. Uz 1964. gadā oficiāli izveidotā pieminekļa latviski, krieviski un jidišā bija lasāms: “Fašisma upuriem, 1941 – 1944”. Rīgas ebreju aprindās pieminekli dēvēja par “āriešu kompromisu”, jo tas apslēpa Rumbulas traģēdijas būtību. Jau atmodas laikā pie ieejas Rumbulas mežā ebreju kopiena uzstādīja nelielu pieminekli “Ebrejiem – fašisma upuriem”, bet 2002. gada novembrī Rumbulā atklāja iespaidīgu arhitekta Sergeja Riža projektētu, par Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas līdzekļiem un privātpersonu ziedojumiem veidotu memoriālu.
