Rumānija: Donavas delta un Čaušesku lielummānijas pēdas 0
Majestātiskos pelikānus iepriekš biju redzējis tikai televīzijas pārraidēs, bet šovasar Donavas deltā Rumānijā redzēju šos lidoņus klātienē. Mana viesošanās Rumānijā ilga trīs dienas, bet tās laikā iespēju arī apskatīt galvaspilsētu Bukaresti – pilsētu, kuras nosaukumā esot ietverts vārds “priecāties”. Bukarestē vienuviet savijas neoromantisma mantojums, komunistu laiku izšķērdīgas celtnes, rāmums parkos un aktīva naktsdzīve.
Pelikānu lieta
Pirms brauciena kāds draugs man teica: “Ja tev patīk balkāniskais, tev patiks Rumānija.” Ar vārdu “balkāniskais” bieži apzīmē citu Eiropu, kuras šarms nav smukos piparkūku namiņos, bet gan nesakārtotībā un spontanitātē. Rumāniju apmeklēju kopā ar žurnālistu grupu, kurā ir kolēģi no citām ES valstīm. Rumānija nākamā gada pirmo pusgadu būs prezidējošā valsts ES Padomē, un prezidentūru rumāņi plāno izmantot arī tūristu piesaistei. Mūsu galvenais mērķis: viens no Eiropas daudzveidīgākajiem dabas biotopiem – Donavas delta. Eiropiešiem mazpazīstama vieta. Tuvākā lielākā pilsēta ir Tulča, kura atrodas vairāk nekā 200 kilometrus uz austrumiem no Bukarestes. Vietējie šeit lepojas, ka dzīvo tuvumā lielajai upei un tās deltai. Murigiolas ciematā kāpjam motorlaivās un dodamies iepazīt Donavas deltu, kura ir otra lielākā upes ieteka Eiropā aiz Volgas deltas. Donavas deltas aptuvenā platība ir ap 4152 kvadrātkilometriem, no kuriem 3446 kvadrātkilometri atrodas Rumānijā. Donavas delta atzīta par UNESCO Pasaules mantojuma vietu no 1991. gada. Deltā ir trīs galvenie atzari, kuros sadalās garās upes ietece Melnajā jūrā. Deltā bagāti saauguši krūmi un mangroves. Braucam cauri vienam no deltā esošajiem ezeriem, kas saaudzis ar ūdensrozēm. Ik pa laikam sevi manīt liek deltas pamatiedzīvotāji – pelikāni ar saviem majestātiskajiem knābjiem. Katram pelikānam dienā nepieciešams apēst vismaz sešus kilogramus zivju. Tāpēc būtisks jautājums deltā ir – kā uzturēt ūdeni tīru un lai tas neaizaugtu ar ūdenszālēm. Deltu apdzīvo arī liels daudzums kaiju un jūras kraukļu. Vienā no deltas ezeriem ūdens ir sekls. Uz ūdensrožu lapām un starp ūdenszālēm manāmas zaļās vardes. Ziemā delta aizsalst un tajā valda stindzinošs augstums.
Bet vasarās deltu lēnām kā mierīgas atpūtas vietu apgūst tūristi, sevišķi populāra tā esot starp vāciešiem. Pa ceļam vēroju atpūtnieku ainiņas – kāds makšķerē uz zemes pleķīšiem, citi atpūšas, grilējot gaļu un zivis. Atpūtnieces izbauda ūdeni siltajā vasaras dienā. Ieteci tūristiem iespējams iepazīt ar dažādām laivām. Uz zemes strēlēm var doties pa pastaigu takām un iepazīt mežu. Tā kā delta ir maz apgūta no tūristiem, iedomājos, ka tā ir lieliska vieta, kur rīkot slepenas sanāksmes dažādiem “A” un “B”. Diez vai kāds iedomāsies viņus meklēt, atpūšoties Donavas deltā.
Rumāņu dejas un “Kaļinka”
Motorlaiva iebrauc galvenajā deltas kanālā, kurā ir dziļāka iegrime. Kanāls ir piemērots komerciālai kuģošanai. Nonākam kādā zvejnieku ciematiņā, kur sagaida ar vietējo kandžu, kā arī bagātīgi klātiem galdiem. Neatņemama ēdienu sastāvdaļa ir zivis, kuras pasniegtas dažādos veidos – sālītas, marinētas, kūpinātas. Priekšnesumu sniedz kāds vietējo krievu ansamblis, izpildot krievu tautasdziesmas, arī “Kaļinku”, taču krievu valoda šķiet citādāka nekā Latvijā. Krievi šeit ieradušies ap 17. gadsimtu, bēgot no Nīkona reformām Krievijas impērijā. Pēc maltītes izeju pastaigā pa ciematiņu. Tajā kanāla malā ir kāda itāļu stilā būvēta māja balti zilās krāsās, kas kā, noprotams, pieder kādam pārim – Aleksandru un Aleksandrai. Vasaras versmē sānieliņās apgūlušies suņi. Ik pa laikam zvejnieki izkāpj no laivām. Ciematā ir arī vienkāršs zvejnieku krogs, kurā viņi malko alu un degvīnu. Tobrīd krogā viņu uzmanību televizorā pievērsusi tenisa spēle, kurā piedalās viņu tautiete – pasaules pirmā rakete Simona Halepa. Upes otrā krastā sapulcējušies pelikāni. Kādā brīdī padomāju, ka mazliet Donavas delta atgādina kanālu sistēmu pie Tonlesābas ezera Kambodžā. Tomēr esam Eiropā.
Kad atgriežamies Tulčā, viesnīcā sagaida dejotāji, kuri tērpti vietējos tautastērpos, un aicina mesties līdzi enerģiskās dejās, ko arī daru. Vakarā nolemju pastaigāt pa Tulčas promenādi, kas ved gar Donavu. Ūdens tuvums iepriecina ar savu rāmumu un industriālu šarmu piešķir redzamās upes baržas un ceļamkrāni.
Neoromantisms sadzīvo ar padomju ēkām
Tovakar, kad ierados Bukarestē, pie valdības ēkas Viktorijas laukumā bija atsākušies protesti pret vietējās pretkorupcijas aģentūras direktores atlaišanu, kuru, žurnālista aicinājuma vadīts, apmeklēju. Kamēr mēroju ceļu no laukuma līdz viesnīcai, padomāju, ka Bukarestes centrs man tīri labi patīk, jo šeit ir daudz parku, kuros vakaros baudīt silto dienvidu gaisu. Kad pavadu vēl vienu dienu Bukarestē, mani patīkami pārsteidz neoromantisma stilā celtās ēkas, piemēram, Bukarestes universitātes centrālās bibliotēka un Nacionālais mākslas muzejs, kas pilsētai piešķir šarmu. Bukarestē ir arī sava Triumfa arka, kura uzcelta pēc Pirmā pasaules kara. Vērts apstāties pie Bukarestes vārda izcelsmes. Ir leģenda, ka Bukareste nosaukta par godu Bukuram, kurš pēc dažādām leģendām bijis princis, noziedznieks, zvejnieks, gans vai arī mednieks. Rumāņu valodā vārda sakne “bucurie” nozīmē prieku. 1781. gadā austriešu vēsturnieks Francs Zulcers arī izvirzīja pieņēmumu, ka pilsētas nosaukums cēlies no vārdiem, kuri saistās ar prieku. Šķiet, ka diktatora Nikolaje Čaušesku laikā celtie rajoni bijuši iecerēti kā vieta, kur plaukt un zelt komunisma idejām. Lai satiktu savu rumāņu kolēģi, kuru pazīstu jau vairāk nekā desmit gadu, izbraucu ar metro, par diviem braucieniem jāmaksā piecas lejas (1,07 eiro). Ar viņu tiekos kafejnīcā kādā no Bukarestes parkiem, kurš atrodas pie neliela dīķa. Dīķī iespējams izbraukt ar laivām. Kolēģim vajag 20 minūtes laika, lai izstāstītu man par notiekošo Rumānijas politikā un protestiem. Tikai tad varu ķerties klāt saldējumam.
Diktatora lielummānija
Tālāk mans ceļš ved uz Parlamenta pili, kura celta Čaušesku valdīšanas pēdējos gados. Viņš bija plānojis, ka ēka kļūs par viņa personisko rezidenci un tajā iemājos Rumānijas Tautas Republikas administratīvās iestādes. Tā ir pēc platības pasaules otra lielākā administratīvā ēka pēc Pentagona. Ēkas sēžu zālē ir milzīgas lustras, zālēs izvietoti Rumānijas valdnieku krūštēli.
“Par daudz, stipri par daudz,” tā varētu raksturot šo celtni, kurā izbrīnu raisa aizsaulē esošā diktatora nesaimnieciskums.
Vairākām kolonnām ēkā ir dižozola cienīgs apkārtmērs, it visur redzami sarkanie paklāji. Plašajā balles zālē atrodas lielākais paklājs. Lai to izritinātu, nepieciešami vairāk nekā desmit asistenti. Zālē mūsdienās tiekot rīkoti gadatirgi. Viena no zālēm ēkā būvēta, lai tajā aplausi skanētu skaļāk. Šādu iespēju Čaušesku paredzējis, lai pēc viņa teiktās runas parlamentā būtu spēcīgāka atbalss.
Izeju uz pils balkona, paveras skats uz garu promenādi un komunistu laikā celtām jaunbūvēm. Promenādi diktators vēlējās garāku par Elizejas laukiem. Savukārt, lai uzceltu jaunos rajonus, kur bija jādzīvo komunistu elitei un valsts ierēdņiem, tika noārdīta liela daļa vecpilsētas. Daži skaitļi: tika nojauktas 22 baznīcas, sešas sinagogas un 30 000 ēku. Čaušesku esot vēlējies, lai pa jaunā rajona ielām plūstu cilvēku masas klausīties viņa runu. Bet no Parlamenta pils viņš tā arī nekad nepateica. Pēdējo runu viņš teica no vecās mītnes Bukarestē, 1989. gada ziemā, pēc neilga laika viņš tika gāzts un notiesāts par genocīdu un iedzīvošanos uz tautas rēķina. Tā paša gada 25. decembrī Nacionālās glābšanas frontes brīvprātīgie viņam un sievai izpildīja nāvessodu nošaujot.
Rumānija miniatūrā
Bukarestē ir arī etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kurā atspoguļotas ēkas no visiem Rumānijas novadiem. Vai visās ēkās uz galdiem, krēsliem, audumos, redzama tradicionālā zīme – dzīves aplis. Mājām ir salmu jumti, liela daļa būvēta no koka. Muzejā kādā no ēkām pamanu austu Jēzus svētbildi. Bet paralēles ar Latgali muzejā rodu, kad redzu kādu lūgšanu vietu, kurai jābūt uz krustcelēm vai ceļa Rumānijas laukos. Rumāņi ir pareizticīgie, kuri pieder pie Rumānijas autokefālās (autonomās) pareizticīgās baznīcas, kuras autonomiju 19. gadsimtā atzinis Konstantinopoles patriarhāts. Tiek uzskatīts, ka rumāņi ir dievticīgākā tauta ES. Muzeju iecienījuši jaunlaulātie, kuri ieradušies atzīmēt svarīgo notikumu. Jaunlaulāto smaidus un prieku iemūžina fotogrāfijās – gan ar kamerām, gan droniem. Muzejā var arī piesēst kādā no kafejnīcām un nobaudīt cukura vati vai arī sulas, kuras nemaksā dārgi.
Atpakaļ pagātnē: Bukarestes vecpilsēta
Vakarā ieturamies kādā no Bukarestes restorāniem, saprotams, ka vienā zālē ir arī grāfa Drakulas portrets. Ar kolēģiem nolemjam vakaru turpināt un iedzert kādu alu. Bukarestes vecpilsēta naktī pārtop par naktsdzīves centru. Starp citu, ja gribas vietējās alusdarītavas miestiņu, tad to nevarēs atrast katrā krogā, jo šeit dominē starptautiski pazīstami zīmoli. Bet paši rumāņi priekšroku tomēr dod vīnam, kas saprotams Eiropas dienvidiem. Pārņem sajūta, ka esmu ieradies Rīgā pirms kādiem gadiem piecpadsmit. Mainot dislokācijas vietu – solīdi ģērbtiem vīriešiem kā mums no vietējām daiļavām izskan jautājumi – vai jums ir minūte laika. Saņemu vismaz trīs “minūtes” piedāvājumus, bet, lai tiktu ātrāk vaļā no “industrijas” piedāvājumiem, runāju latviski. Redzams, ka seksa industrija šajā pilsētas daļā darbojas. Māju augšstāvos, virs naktslokāliem izvietojušies masāžas saloni.
Bet no ielas dažos lokālos redzams, kā dejotājas puskailas dejo ap stieni. Pirmajā brīdī notiekošais rada kultūršoku.
Bet tad padomāju, ka Rumānija varbūt sabiedrības transformācijā ir lēnāka nekā Latvija: pēc komunistu laikiem cilvēkiem gribas grābt visu, kas ir spīdīgs un spožs, un ja var, ar lieliem klēpjiem.
Ar kolēģiem apsēžamies kādā no āra bāriem, pasūtinām alu. Ik pa brīdim vecpilsētai cauri dodas kāzinieki, kuri saņem pamatīgas gaviļu šaltis. Domāju, kas kāziniekiem darāms nakts izklaides kvartālos? Bet, iespējams, tā ir vietējā tradīcija – viņi dodas no vai uz vietu, kur notiek svinības. Kādā brīdī vēroju garāmejošās sievietes – koptas, noteikti mugurā ir kāds zīmola apģērbs, moderni ir, ja atsegts plecs. Vērojot jaunās sievietes, pārņem sajūta, ka viņas dzīvo šai dienai, kurā priecāties vecpilsētā. Kas notiks rīt, laikam nav viņu aktualitāte.
Bet agri no rīta, braucot uz lidostu, galvā maisās domas par piedzīvoto Tulčā un Bukarestē. Rumānija manās acīs ir skaista zeme, kurai jākļūst nobriedušākai.
