Rumāņi par peļņā braucējiem nebēdā 0
Ukrainai šobrīd ir daudz mazākas iespējas kļūt par neatkarīgu, Rietumu struktūrām tuvāku valsti nekā Baltijai un Austrumeiropas zemēm 80./90. gadu mijā, Padomju Savienībai sabrūkot, uzskata bijušais Rumānijas ārlietu ministrs Adriāns Čiorojanu. Agrākais politiķis, tagad vēstures profesors nesen uzturējās Rīgā un kā LU Vēstures un filozofijas fakultātes viesis nolasīja lekciju studentiem.
Par eiropeisku Moldovu
”Diemžēl šodienas Ukrainai nav tādu izredžu, kādas 90. gados bija mūsu valstīm,” lekcijā “25 gadi pēc komunisma krišanas: komunistiskās sistēmas sabrukuma nozīme mūsdienu pasaulei” sacīja Čiorojanu. Baltijas republikām un bijušās padomju Austrumeiropas valstīm izdevās kļūt neatkarīgām, izmantojot PSRS un pēc tam Krievijas vājumu, kā arī tās samierināšanos ar savu jauno lomu pasaulē. Jautāts par Rumānijas attieksmi pret Moldovu, Čiorojanu, kurš patlaban ir Bukarestes universitātes Vēstures fakultātes dekāns, uzsvēra proeiropeisko spēku uzvaras nozīmi Moldovas parlamenta vēlēšanās 30. novembrī. Lai arī vairākums Moldovas iedzīvotāju vēlas būt Eiropas pilsoņi, Moldovā tomēr esot samērā liela to iedzīvotāju daļa, ”kam Maskava ir tuvāka nekā Kišiņeva”. ”Rumānijas tuvāko gadu mērķis ir iedrošināt Moldovas proeiropeisko orientāciju. No šāda viedokļa arī Latvijas valdībai būtu jārīkojas līdzīgi, jo tā ir mūsu kopējā interese, lai Moldova kļūtu par Eiropas demokrātijas vērtībās balstītu valsti, politiski neatkarīgu un ekonomiski iespējami labklājīgu,” viņš sacīja. Nenoliedzami, ka problēmas rada arī starptautiski neatzītās Piedņestras republikas jautājums. Rumāņi nav aizmirsuši, ka vēsturiski Moldovas province bija apgabals mūsdienu Rumānijas austrumdaļā un valsts, kas tagad tiek saukta par Moldovu, faktiski ir Besarābijas apgabals – vēsturiskās Moldovas provinces daļa. Besarābija atradās Rumānijas Karalistes sastāvā no 1918. līdz 1940. gadam, kad to ieņēma PSRS karaspēks. ”Vēlme atgūt Besarābiju bija galvenais iemesls, kādēļ 1941. gada jūnijā Rumānijas armija kopā ar Hitlera Vāciju uzbruka Padomju Savienībai. Tā bija politiska kļūda, taču kā vēsturniekam man jāsaka, ka šīs alianses iemesls bija tieši Besarābijas atgūšana,” skaidroja lektors.
Par izceļošanu neuztraucas
Diskusijā auditorijā noskaidrojās, ka Rumānijai un Latvijai kā postpadomju valstīm ir daudz kopīgu problēmu, taču to aktualitāte un asums atšķiras. Rumāņus, piemēram, nesatrauc, ka pēdējos gados valsti darba meklējumos ārzemēs pametuši apmēram trīs miljoni tautiešu – Rumānijā taču ir 21 miljons iedzīvotāju. Izceļošana tiek uztverta kā dabiska tieksme, ņemot vērā, ka sociālisma periodā pamest valsti nebija iespējams un vēlme ”redzēt pasauli un strādāt ārzemēs joprojām ir spēcīga”. Strādājot ES, izceļotāji nopelnīto sūta atpakaļ ģimenēm Rumānijā, kur par šo naudu tiek celtas mājas. Lielāka nelaime, Čiorojanu ieskatā, ir dzimstības kritums un iedzīvotāju novecošana visas Eiropas mērogā. Bijušais ārlietu ministrs neslēpa, ka, tāpat kā Latvijā, daļa rumāņu, īpaši gados vecāki, sāpīgi uztver deindustrializāciju, kas sākās pēc komunistiskā režīma sabrukuma. Daudzas 80. gadu rūpnīcas vairs nepastāv, jo slēgtas kā nerentablas.
Etniskais saspīlējums mazinājies
Par minoritāšu jautājumu runājot – 90. gadu sākumā vērojamais saspīlējums starp rumāņiem un ungāru minoritāti būtiski mazinājies kopš 1996. gada, kad ungāru partija iekļauta valdošajā koalīcijā. Ar nelieliem pārtraukumiem tā tur atrodas līdz šim brīdim. ”Vēstures gaitā ungāri un rumāņi savstarpējās attiecībās pieļāvuši daudz kļūdu, taču pēdējos 20 gados un kopš Ungārija un Rumānija kļuvušas par ES dalībvalstīm, attiecības ir krietni uzlabojušās. Jā, laiku pa laikam no Budapeštas vai Bukarestes atskan deklarācijas, kas saceļ politisku troksni, tomēr tā ir tikai politika,” paskaidroja Čiorojanu. Transilvānijas ungāru minoritāte veido ap 6% iedzīvotāju. Kā ļoti pozitīvu signālu minoritāšu politikā vēsturnieks raksturoja 55 gadus vecā Transilvānijas vācieša, Sibiu pilsētas mēra Klausa Johannesa uzvaru valsts prezidenta vēlēšanās novembra vidū: ”Johannesa uzvara bija pārsteigums ne tikai Rumānijai, bet arī mūsu ES partneriem – viņš nav ne etniskais rumānis, ne ortodoksāls kristietis kā vairākums rumāņu. Viņš ir luterānis. Viņa ievēlēšana vēl pirms desmit gadiem nebūtu bijusi iespējama. Tas liecina, ka iecietība ir labākais līdzeklis etnisko problēmu risināšanai’.’ Lielākas problēmas sagādā čigānu jeb romu minoritātes integrācija.
Visvairāk uzticas karalim
Visvairāk viesis pārsteidza auditoriju, pavēstot, ka aptuveni 20% rumāņu par reālu valsts perspektīvu uzskata 1947. gadā atceltās monarhijas atjaunošanu. Tā kā karali Mihaju komunistu režīms un aiz tā stāvošā PSRS tolaik piespieda atteikties no troņa, daudzi republikānisko iekārtu uzlūko kā padomju okupācijas blakusefektu, pat kā padomju okupācijas sekas. Šobrīd karalis ir 93 gadus vecs; viņš ir atgriezies no trimdas Rumānijā un ir valstī populārākā personība. Tiesa, karalim ir tikai piecas meitas, bet nav neviena dēla. Rumānijas agrākajā politiskajā modelī karalis nebija reāls politisks spēlētājs, bet vairāk vidutājs, tāpat kā Beļģijas monarhija. Pēdējos gados monarhijas atjaunošanas idejas aizstāvju rindām esot tendence augt, turklāt uz jaunās paaudzes un intelektuāļu rēķina. ”Rumānija ir paradoksu zeme – tā ir parlamentāra republika, taču starp cilvēkiem, kam rumāņi visvairāk uzticas, ir karalis,” konstatēja Adriāns Čiorojanu.
